Jo ilgāk Ukrainas sabiedrotie pretojas runām par kompromisiem, kas būtu nepieciešami karadarbības izbeigšanai, jo vairāk punktu viņi zaudē nerietumu pasaulē. Ar šādu vadmotīvu savu viedokli izklāsta Ņūdeli Observer Research Foundation vecākais līdzstrādnieks Mihirs Šarma
Šeit, Ņūdeli, politiķi sāk uztraukties. Indijas ilgi gaidītā G20 prezidentūra izrādās vēl grūtāka, nekā viņi domāja.
Indijas vadītāji cer, ka G-20 var efektīvi aizstāt citas atrofētas starptautiskās komunikācijas struktūras. Taču divi nozīmīgi samiti pēdējo nedēļu laikā beidzās bez galīgā kopīgā paziņojuma. Valstis bija tik asi sašķeltas par karu Ukrainā, ka nevarēja parakstīt kopīgus paziņojumus un citus aktuālus jautājumus.
Tas ir skaidrs solis atpakaļ no pagājušā gada G-20 samita Bali, kur līderiem izdevās vienoties par punktu par Krievijas iebrukumu Ukrainā. Tie paši formulējumi šoreiz bija nepieņemami Krievijas un Ķīnas pārstāvjiem. Viņu nevēlēšanās uz papīra atdot teritoriju ir pastiprinājusies tajos mēnešos, kad Krievijas militārpersonas ir atdevušas reālu teritoriju Ukrainā.
Atmosfēra ir mainījusies arī starp “neitrālajām” Āzijas un Āfrikas valstīm. ”Raisina Dialogue” Ņūdeli ir viena no retajām konferencēm, kas izceļ jaunās pasaules pieeju globālajiem jautājumiem. Tur pagājušajā nedēļā Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs uzrunāja sanākušos neilgi pēc ASV valsts sekretāra Entonija Blinkena.
Videoklips, kurā tiek izsmiets Lavrovs par apgalvojumu, ka “pret mums ir uzsākts karš”, ir kļuvis par vīrusu; visi zina, kurš kuram uzbruka. Taču arī Lavrovam tika aplaudēts, kad viņš veikli attēloja Rietumus kā kara izraisītājus. Garlaicīgais un ierastais Blinkens, atkārtojot pazīstamās tēzes, saņēma daudz atturīgāku reakciju.
Pagājušajā gadā tajā pašā konferencē Eiropas līderi veiksmīgi pasniedza iebrukumu kā imperiālistisku revanšismu. Taču tobrīd Krievijas karaspēks ārdījās trešdaļā Ukrainas teritorijas. Šodien, pēc virknes pazemojošu atkāpšanās, viņi visu, kas viņiem ir, izmet uz vienu mazu, stratēģiski nesvarīgu Bahmutas pilsētiņu un nav spējuši to ieņemt vairākus mēnešus.
Ziņojumi, kas varēja darboties laikā, kad Ukraina aizsargājās pret biedējošu bijušo lielvalsti, nav tik pārliecinoši, ja tās militārpersonas vairs neizskatās kā autsaideri.
Patiesībā tagad pasaule vēlas dzirdēt no Rietumiem mazāk runas par “Ukrainas aizstāvēšanu” un vairāk par “miera meklējumiem”. Tas, ka pat Ķīna ir bijusi spiesta publicēt savu (neskaidro un nepraktisko) miera ceļvedi, liecina, ka pasaule vēlas redzēt līderus, kuri aktīvi mēģina izbeigt šo karu.
Protams, tas nenozīmē, ka ASV un to sabiedrotajiem vajadzētu pārtraukt atbalstīt Ukrainas militāros spēkus. Ukrainas suverenitātes aizsardzība un tiekšanās pēc ilgtspējīga miera nav pretstati. Neviens nevar apgalvot, ka Krievijas valdība šobrīd ir ieinteresēta saturīgās sarunās.
Taču Ukrainas sabiedrotajiem būtu jāuztraucas, ka viņu aktivitātes varētu uztvert kā zīmi, ka Rietumi nevēlas piekāpties miera labā. Tā ir komunikācijas problēma, kas ātri jārisina.
Emanuels Makrons ir kritikas magnēts Rietumos, taču viņš tāpat ir arī vienīgais starp to līderiem, kurš pastāvīgi saka, ka šis karš galu galā beigsies sarunu un kompromisu ceļā. Pagājušajā mēnesī Minhenes drošības konferencē viņš atkārtoti uzsvēra, ka mērķis ir panākt “līdzsvaru”, kas ir “pieņemams pašai Krievijai”. Ņemot vērā, ka neviena kodolieroču vara nekad nav bijusi spiesta bezierunu padoties, Makrona franču racionālisms, kā parasti, ir vietā.
Pārējā pasaule redz to, ko redz Makrons. Tāpat kā viņš, pasaule saprot, ka kādā brīdī mums būs jāsāk domāt par garantijām, reparācijām un miera līgumiem, kam jāpavada pamiers.
Bet tas brīdis ir tagad. Neviens negaida, ka rīt sāksies īstas sarunas. Taču ikvienam ir tiesības sagaidīt, ka pie miera plāna tiks strādāts.
