Ukraina vēl neuzvar šajā karā, bet Krievija zaudē – un tās līderi un tauta to zina. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada The Washington Post ārpolitikas apskatnieks Deivids Ignācijs
Mans Izraēlas draugs kādu dienu atzīmēja, ka optimisti un pesimisti mirst vienādi, bet optimisti dzīvo labāk. Šī paziņojuma garā aplūkosim situāciju Ukrainā.
Šovasar Rietumi uz perspektīvām raugās drūmi. Daļēji tāpēc, ka Ukrainas pretuzbrukums virzās lēnāk, nekā daudzi bija cerējuši, lai gan Ukraina īsteno apzinātu “pacietības” stratēģiju; un NATO samits Viļņā bija pretrunīgs, neskatoties uz alianses proukrainiskajām saistībām.
Neapmierinātība ir saprotama, taču tā ir aplama. Konflikts vienmēr pārbauda cilvēku spēku. Tas izskatās kā tunelis; ir noguruma un vilšanās sajūta; pārliecība krītas un visi sāk vainot viens otru. Šis kara nogurums var skart Ukrainu un tās sabiedrotos, bet daudz skaidrāk tas izpaužas Krievijā. Ukraina vēl neuzvar šajā karā, bet Krievija zaudē – un tās līderi un tauta to zina.
Vladimirs Putins dārgi samaksāja par savu iebrukumu. Sabiedrības dusmas Krievijā izraisījušas to, ko Putins nosauca par renegāta karavadoņa Jevgeņija Prigožina “bruņotu sacelšanos”. Taču Putins nepārprotami baidās sodīt Prigožinu un viņa kaujiniekus. Putina armija Ukrainā ieņem aizsardzības pozīcijas, slēpjoties aiz mīnu laukiem. Bet Krievijas armijas kontroles sistēma brūk. Putins, šķiet, nespēj to pat atzīt, nemaz nerunājot par labošanu.
Pēc Ukrainas Aizsardzības ministrijas pārstāvja teiktā, Krievija gatavo jaunu lielu ofensīvu uz austrumiem no Harkivas. Tas varētu izjaukt Ukrainas plānus dienvidos, taču, ņemot vērā Krievijas pagātnes rīcību, tas, visticamāk, nemainīs kara līdzsvaru.
Ņemot vērā Krievijas ieroču neveiksmi, pastāv nepārprotami draudi, ka Putins var pievērsties kodolieročiem. Bet Krievijai tas būtu vēl riskantāk nekā Rietumiem. Jebkāda Krievijas kodolieroču parādīšana kaujas laukā izraisītu postošu ASV militāro reakciju un, iespējams, izraisītu Ķīnas kā Putina sabiedrotās zaudēšanu.
Tikmēr ASV un to NATO sabiedrotajiem šie 18 kara mēneši ir kļuvuši par stratēģiskiem panākumiem par salīdzinoši zemām izmaksām (protams, neskaitot ukraiņu izmaksas). NATO ir kļuvusi daudz spēcīgāka, pievienojoties Zviedrijai un Somijai. Vācija ir atbrīvojusies no atkarības no Krievijas energoresursiem un daudzējādā ziņā atguvusi cieņas sajūtu. NATO strīdi nonāk virsrakstos, taču kopumā šī vasara aliansei ir bijusi triumfāla.
Ziņojumi no frontes līnijām Ukrainā sniedz pārliecinošus pierādījumus tam, ka ofensīva pret iesakņojušajiem Krievijas spēkiem ir bijusi asiņaina un nogurdinoša. Bet Ukraina turpina lēnām virzīties uz dienvidiem un lielāko daļu austrumu. Kijiva nav sasniegusi savu mērķi sadalīt Krievijas okupēto teritoriju gar piekrasti un apdraudēt Krievijas spēkus Krimā. Taču tādas operācijas kā pirmdienas trieciens tiltam pāri Kerčas šaurumam liecina, ka Krievijas pozīcija ir neaizsargāta.
Ukrainas komandieri saka, ka viņiem ir vajadzīgas vēl divas lietas, lai gūtu panākumus. Ņemot vērā šī kara likmes, būtu kļūda tos nepiešķirt. Pirmkārt, tās ir lielāka darbības rādiusa raķetes, kas var trāpīt Krievijas vadības un loģistikas centriem dziļi aizmugurē. Ukraiņu stratēģija ir iznīcināt Krievijas vadības un loģistikas tīklu, un mums ir jādod viņiem vairāk instrumentu – ar nosacījumu, ka raķetes nedrīkst trāpīt mērķiem Krievijā (vai – pagaidām – okupētajā Krimā).
Otra Ukrainas prasība ir gaisa aizsardzības uzlabošana un aizsardzība pret Krievijas lidmašīnu uzbrukumiem. F-16 šogad nepalīdzēs, taču NATO arsenālā ir cita tehnika, ko Ukraina varētu izmantot, tostarp, iespējams, helikopteri un uzbrukuma lidmašīnas.
Prezidents Baidens vienmēr ir teicis, ka šis karš galu galā ir jāatrisina sarunu ceļā, un, Ukrainai nonākot kaujas laukā, viņa administrācijai jāstrādā, lai izpētītu diplomātiskās iespējas. Krievijas vājums ir tāds, ka daži Maskavas draugi, piemēram, Turcija un Ķīna, šķiet arvien vairāk ieinteresēti sarunu ceļā panāktā izlīgumā.
Tā kā Rietumi palīdz Ukrainai virzīties uz priekšu, tai jāsāk arī izpētīt apstākļus, kādos ir iespējams taisnīgs šī kara noregulējums. Ukrainai būs vajadzīgas drošības garantijas, bet tādas nepieciešamas arī radikāli novājinātai Krievijai. Ir jāiesaista Apvienoto Nāciju Organizācija, iespējams, ar miera uzturēšanas spēkiem, kas spēj stabilizēt robežas pēc Krievijas atkāpšanās no okupētās teritorijas.
Šī kara otrā pusē ir labāka nākotne katrai konflikta pusei, tostarp iespējamai pēc Putina Krievijai. Tuneļa būtība ir tāda, ka, turpinot pārvietoties pa to, tumsa galu galā dos vietu gaismai.
