Ričards Gīrs vakar svinēja savu 75. dzimšanas dienu kopā ar saviļņotiem faniem meistarklasē, ko Venēcijas filmu festivālā piedāvāja ”Cartier”, un atklāja dažas savas 1990. gada populārās filmas ”Jaukā sieviete” (Pretty Woman), pēc kuras Džūlija Robertsa ieguva zvaigznes statusu, filmēšanas aizkulises.
Reaģējot uz ainu viņa tveicīgajā klavierspēlē ar Robertsu, Gīrs nosmējās un nosarka par savu taustāmo ķīmiju ar aktrisi.
“Nav ķīmijas,” viņš iesmējās. “Es domāju, ka šim aktierim un šai aktrisei, acīmredzot, nebija nekādas ķīmijas… Arī es to sen nebiju redzējis. Tā bija seksīga, seksīga aina.”
Pēc tam Gīrs pastāstīja, ka aina bijusi improvizēta. “Tas nekad nebija scenārijā. … Mēs nezinājām, kā mēs to izmantosim vēlāk. Galu galā tas kļuva par filmas neatņemamu sastāvdaļu, ”sacīja Gīrs, kurš arī pajokoja, ka viņš „atveido varoni, kas bija gandrīz krimināli aprakstīts. Būtībā tas bija uzvalks un labs matu griezums.
Viņš teica, ka ideja par šo ainu radās pēc tam, kad režisors lūdza viņam iedomāties, ko viņa varonis darīs laikā, kad viņš būs viesnīcā.
“Mēs tikai būtībā improvizējām šo ainu. Es tikko sāku spēlēt kaut ko noskaņai, kas bija par šī varoņa iekšējo dzīvi,” stāsta Gīrs, kurš atveidoja Edvardu, turīgu, bet vientuļu uzņēmēju, kurš nolīgst eskorta sievieti Viviānu (tēlo Roberta), lai tā viņu pavadītu saviesīgos pasākumos. Galu galā viņš viņā iemīlas.
Taču galu galā klavieru aina ienesa sižetā dziļumu, jo Robertsas varone “varēja viņu redzēt pavisam citādākā veidā. Šim puisim bija noslēpumainas ilgas un, iespējams, kāda īpašība, ko viņa nezināja. Sižetā Edvards spēlē klavieres viesnīcas Regent Beverly Wilshire balles zālē nakts vidū, kad iekšā ienāk Viviāna, kura pirms tam aizmiga, skatoties televizorā “I Love Lucy”, ģērbusies peldmētelī. Viņš lūdz darbiniekus atstāt viņus vienus un nosēdina viņu pie klavierēm, pirms viņi sāk izklaidēties.
Filma tika uzražota ar 14 miljonu dolāru budžetu un visā pasaulē iekasēja 463,4 miljonus dolāru. Tomēr Gīrs teica, ka viņš, Robertsa un filmas režisors Gerijs Māršals nebija paredzējuši šos satriecošos panākumus. “Mums bija jautri to darīt. Visu laiku, kad veidojām filmu, mēs nezinājām, vai kāds to kādreiz ieraudzīs.
