Īsi pirms nāves diktatori kļūst par visbīstamākajiem – jo cenšas pēc iespējas ātrāk realizēt visas savas trakās idejas. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Tufts Universitātes politologs, Amerikas Uzņēmumu institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks un Ārpolitikas pētniecības institūta Āzijas programmas direktors Maikls Bekls
Sji Dzjiņpinam un Vladimiram Putinam ir 70 gadi, un tas dod cerību tiem, kas ir noraizējušies par viņu agresīvajiem mēģinājumiem mainīt pasaules kārtību.
Tuvākajā desmitgadē vai divās noteikti būs izmaiņas Ķīnas un Krievijas vadībā.
Taču līdz tam ASV un tās sabiedrotās saskarsies ar draudiem: novecojošu un ar kodolieročiem bruņotu līderu asi, kam būs maz laika savu grandiozo ambīciju īstenošanai.
Kā parādīja Putina uzbrukums Ukrainai, autoritārie līderi ne vienmēr mierīgi aiziet prom. Novecojošajiem diktatoriem ir mazāk laika, lai mainītu pasauli, un vairāk atmiņu par to, ka viņus klausīja dzimtenē un nosodīja ārzemēs. Viņi kļūst arvien agresīvāki, kad spēks sakāpj galvā. Roklaižu ieskauti, viņi atkal un atkal pieņem postošus lēmumus. Viņi sāk pārdomāt savu mantojumu un brīnīties, kāpēc viņi nav saņēmuši vispārēju cieņu, kuru pēc viņu viedokļa, ir pelnījuši, vai slavu, kas iezīmētu viņu vārdus vēsturē. Viņi var nolemt, ka nevēlas palikt pārejas figūras.
Šis ir sprādzienbīstams maisījums: pašpārliecināts, aizvainots un steidzīgs autokrāts.
Pirmajos dažos gados, kad viņš bija pie varas Ķīnā, Mao Dzeduns pieļāva, ka viņa plāni panākt kapitālistiskās varas varētu ilgt 50 līdz 75 gadus. Bet, kad viņam apritēja 60 gadi, viņš uzsāka ”Lielo lēcienu uz priekšu” – liktenīgu shēmu, lai Ķīnu ātri pārveidotu par rūpniecības gigantu.
Vismaz 45 miljoni cilvēku nomira no bada, jo varas iestādes neprātīgi atstāja cilvēkus novārtā, lai sasniegtu savus mērķus. Daļēji, lai sapulcinātu tautu par ideju, viņš izraisīja starptautisku krīzi, apšaujot Ķīnas nacionālistu valdības pārziņā esošās salas Taivānā. No 1966. līdz 1976. gadam novecojošā Mao pēdējais izmisīgais mēģinājums aizsargāt savu varu un mantojumu noveda pie Kultūras revolūcijas haosa.
Ziemeļkorejas Kims Ir Suns bija vēl viens līderis, kurš savos pēdējos gados rīkojās agresīvi. ASV neveiksmju Vjetnamā uzmundrināts, viņš pie varas pavadīja savu trešo un ceturto gadu desmitu, pārejot no provokācijas uz provokāciju. No 1968. līdz 1988. gadam viņa režīms pārņēma ASV spiegu kuģi un tā apkalpi; notrieca amerikāņu spiegu lidmašīnu, nogalinot visus uz klāja esošos – 31 cilvēku; atkārtoti mēģināja nogalināt Dienvidkorejas prezidentu; nogalināja desmitiem Dienvidkorejas amatpersonu, kā arī pirmo lēdiju; uzspridzināja Dienvidkorejas lidmašīnu, nogalinot visus 115 tajā esošos cilvēkus; izraka pietiekami lielus tuneļus 30 000 karavīru pārmešanai Dienvidkoreju stundas laikā.
Vecāka gadagājuma diktatori reti atpūšas, pat ja ir stingri pie varas. Josifs Staļins uzvarēja Otrā pasaules karā. Tomēr tā vietā, lai strādātu ar saviem kara laika sabiedrotajiem, viņš centās dominēt Eirāzijā un nosūtīja jaunu ieslodzīto vilni uz Gulagu. Leonīds Brežņevs sākotnēji centās uzlabot attiecības ar Rietumiem. Bet, saslimstot otrajā varas desmitgadē, viņš kļuva naidīgāks. Viņš veicināja komunistiskās revolūcijas visā pasaulē, 1979. gadā iebruka Afganistānā un izvietoja raķetes ar kodolgalviņām, kas mērķētas uz Rietumeiropu. Un, protams, viņš turpināja sevi apbalvot ar medaļām.
Novecojoši autokrāti parasti nemaina taktiku, ja vien nav spiesti. Mao Dzeduns sāka meklēt tuvināšanos ASV tikai pēc tam, kad 1969. gada konflikts starp Ķīnu un Padomju Savienību uz robežas parādīja, ka Ķīnai nepieciešama ASV palīdzība, lai pretotos Maskavai. Pulkvedis Muammars al Kadafi 2003. gadā atteicās no masu iznīcināšanas ieročiem, arī ASV spiediena dēļ.
Tas mūs atgriež pie Sji un Putina. Tā vietā, lai atkāptos, abi agresīvi aizstāv milzīgas teritoriālās pretenzijas, izdod militāras mobilizācijas pavēles, stiprina saites ar neliberālajiem režīmiem, piemēram, Ziemeļkoreju un Irānu, un veido savus personības kultus.
Pēc iebrukuma Ukrainā Putins atklāti salīdzināja sevi ar Pēteri Lielo, iekarotāju, kurš nodibināja Krievijas impēriju. Ķīnas komunistiskā propaganda apraksta Sji kā krāšņās trīsvienības kulmināciju: Mao vadībā Ķīna sacēlās, Dena Sjaopina vadībā Ķīna kļuva bagāta, bet Sji valdīšanas laikā Ķīna kļūs varena.
Abi ir skaidri pauduši vēlmi pārzīmēt Eirāzijas karti. Putins saka, ka Ukraina neeksistē kā neatkarīga valsts, un dod mājienus, ka Maskavai vajadzētu atkal apvienot “krievu pasauli” – apgabalu, kas aptuveni sakrīt ar vecajām padomju robežām. Ķīnas pretenzijas ietver Taivānu, lielāko daļu Dienvidķīnas un Austrumķīnas jūras, kā arī teritorijas, uz kurām pretendē arī Indija. “Mēs nevaram zaudēt nevienu collu teritorijas, ko atstājuši mūsu senči,” Sji sacīja 2018.gadā.
Diplomātija nav atturējusi Putinu no iebrukuma Ukrainā, un diez vai tas mainīs Sji apsēstību ar Taivānas pakļaušanu, ko viņš nosauca par nepieciešamu, lai realizētu “lielo Ķīnas nācijas atjaunošanos”. Revanšistiskie diktatori parasti nereaģē uz vārdiem, bet viņiem ir jābūt sakaltiem ar važām no spēcīgu militāro spēku puses un stabilas ekonomikas aliansēm.
Šajā nolūkā ASV un to sabiedrotajiem būtu jāpaātrina ieroču piegādes tādām frontes valstīm kā Ukraina un Taivāna un jāizveido bloks munīcijas un kritisko resursu uzkrāšanai un starptautisko ūdeņu un sabiedroto teritoriju aizsardzībai. Rietumiem ir jāapvienojas, lai atņemtu Pekinai un Maskavai jebkādas cerības uz viegliem iekarošanas kariem.
Krievija jau ir panīkusi, Ķīnas izaugsme ir apstājusies, abas valstis ir biedējušas un atsvešinājušas savus kaimiņus. Amerikas Savienotajām Valstīm un to sabiedrotajiem nav jātur Krievija un Ķīna uz visiem laikiem. Galu galā viņu līderu sapņi par dominējošo stāvokli sāks izskatīties fantastiski, un viņu pēcteči sāks labot savas valsts ekonomiskās un stratēģiskās neveiksmes, izmantojot ģeopolitisko mērenību un iekšzemes reformas.
Līdz tam divus novecojošos diktatorus nebūs viegli savaldīt, taču iznīcināšana ir jāsatur un jāgaida, līdz tā nogrims vēstures grāmatās.
