Vladimirs Putins par kara gaitu uzzina no komandieriem, kuri kauju beiguši pirms dažām minūtēm, pasaulei paziņoja viņa preses sekretārs Dmitrijs Peskovs. Šādi viņš reaģēja uz patriotiski noskaņotu blogeru, piemēram, Igora Strelkova (Girkina), sarkastiskajiem komentāriem par Putina tikšanos ar viņa Telegram karaspēku. Atšķirībā no paša Strelkova, lielākā daļa no viņiem tomēr atrodas kaujas zonā. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Krievijas politikas eksperts, politikas zinātņu kandidāts Konstantīns Pahaļuks
Tikšanās ar “militārajiem korespondentiem” notika 13. jūnijā. Svarīgs notikums: vairāk nekā kara gada laikā viņi ir kļuvuši par nozīmīgu informācijas spēku, kas pretendē uz patiesu un neatkarīgu stāstnieku lomu “karojošās” tautas interesēs. Dialogs notika nākamajā dienā pēc oficiālās brīvdienas – Krievijas dienas, kas notikumam pievienoja simbolismu.
Tautas kara vēstneši
Nevajadzētu pārspīlēt “militāro korespondentu” neatkarības pakāpi : no 18 cilvēkiem 14 pārstāvēja valsts medijus, bet vēl 4 – informatīvos projektus Telegram.
Piemēram, Semjons Pegovs, kurš pārstāv ”WarGonzo” (1,3 miljoni abonentu), pastāvīgi reklamē Vienotās Krievijas sekretāru Andreju Turčaku un iekšpolitikas kuratoru Sergeju Kirijenko, kā arī drosmīgos Vienotās Krievijas deputātus, no kuriem tika izveidota kaujas vienība Doņeckas īpašo spēku pakļautībā.”( “Kaskad”). ”Readovka” (kuru pārstāv Maksims Dolgovs) arī ir cieši saistīta ar Kirijenko. Klātesošo vidū bija Jurijs Podoļaka ar 2,7 miljoniem lasītāju, taču atšķirībā no pārējiem “militārajiem korespondentiem” viņš neparādās frontes līnijā. Ir arī pretēji: daudzi valsts žurnālisti ir pazīstami arī ar saviem TG kanāliem, kuriem ir simtiem tūkstošu abonentu (Andrejs Rudenko, Aleksandrs Kocs, Dmitrijs Stešins, Jevgeņijs Poddubnijs, Aleksandrs Sladkovs).
Reiz Telegram pozicionēja sevi kā brīvāko un neatkarīgāko sociālo tīklu, paziņoja, ka nebaidās no publiskām sadursmēm ar Krievijas drošības spēkiem. Šodien tas ir galvenais Z-propagandas instruments. “TG militārie korespondenti” par karu var rakstīt ne tik formāli, vispārliecinātākos militāristus iegremdējot glamūrīgā militārajā ikdienā, ko viņi pārdod kā “skarbo patiesību”.
Militāro korespondentu nozīmi nosaka ne tikai abonentu skaits. Daži aktīvi iesaistās palīdzības vākšanā frontei. Turklāt 2022. gada vasarā un rudenī tieši viņi darbojās kā dedzīgākie Aizsardzības ministrijas kritiķi vispirms karadarbības stagnācijas, bet pēc tam atkāpšanās kontekstā.
Tādējādi Vladimira Putina tikšanās ar Telegram karaspēku bija paredzēta, lai attēlotu prezidenta un karojošās tautas vienotību. Neapšaubāmi, ka laukuma saimnieka lēmums par savas nostājas izklāstu vairākos sensitīvos jautājumos “militārajiem korespondentiem” tomēr runā arī par viņu ietekmes atzīšanu, kā arī par to, ka viņi ir iebūvēti sistēmā.
“Vāgnera” tēma
Sergejs Zeņins no Viskrievijas Valsts televīzijas un radio apraides nolēma pieskarties PMK tēmai un nesenajam Sergeja Šoigu rīkojumam, ka visi brīvprātīgo formējumi slēdz līgumus ar Aizsardzības ministriju. Patiesībā tas ir trieciens ”Vāgnera” PMK pozīcijām – tās īpašnieks Jevgēņijs Prigožins ilgstoši konfliktējis ar oficiālajiem militāristiem un pat atļāvies ministru Šoigu ar savu pavēli pasūtīt ”tālāk”. ”Vojenkors” lietu izklāstīja tā, it kā paši PMK kaujinieki prasītu oficiālu statusu. Putins atbildēja, sakot, ka tieši viņš stāv aiz Šoigu pavēles “legalizēt” PMK kaujiniekus.
Tas ir vēl jo interesantāk, jo šis rīkojums izraisīja asus pārmetumus gan ”Vāgnera” TG kanālos (tā pati “GreyZone”), gan citu brīvprātīgo formējumu, piemēram, neonacistu “Rusič” informatīvajos resursos. Pirmā 11. jūnijā paziņoja, ka ”Vāgnera” grupējums nav PMK, bet gan “absolūti legāla iekšēja paramilitāra organizācija vienā no Krievijas bruņoto spēku struktūrām”. Gluži pretēji, “Rusich” sāka vērpt tēmu, ka Aizsardzības ministrijas līgumdarbinieki ir dzimtcilvēku pozīcijās: viņi nevar atkāpties pirms līguma termiņa beigām, un daudzi paredzētie maksājumi ir iluzori. 13. jūnijā viņu TG kanāls paziņoja, ka 60% pieredzējušās armijas, ja tas būtu iespējams, jau sen būtu aizbraukuši mājās, bet daudzi virsnieki jau tagad vēlas būt PMK sastāvā.
Mājasdarbi
Putins nebija pārliecinošs, un daži militārie korespondenti spēlēja viņam līdzi. Piemēram, Jevgeņijs Poddubnijs tikšanos sāka ar jautājumu par “speciālās operācijas” (SMO) mērķiem. Atbildē uz to, viņš saņēma kaut ko paradoksālu:
“Tie mainās atbilstoši pašreizējai situācijai, bet kopumā mēs, protams, neko nemainīsim, un tie mums ir fundamentāli”,
kā arī detalizētu ekskursu mūsdienu starptautisko attiecību vēsturē. Negaidīti izrādījās, ka ASV 2000. gadu sākumā Krievijas sabrukumam apzināti atbalstīja “al-Qaeda”: “Mēs saprotam, ka 90. gadu – 2000. gadu sākuma notikumi ir saistīti, piemēram, ar smago vēsturisko mantojumu Kaukāzā. Tātad, ar ko mēs cīnījāmies? Gandrīz ar Al-Qaeda. Un ko darīja mūsu tā sauktie partneri? Atbalstīja finansiāli, informatīvi, politiski un pat militārā nozīmē. Viņi nedomā par to, ka šī ir Al-Qaeda, viņi vienkārši vēlas mūs satricināt. Un viss ir šajā paradigmā – Krievijas sašūpošanā. Putins vienkārši aizmirsa, ka Džordža Buša uzsāktais “globālais karš pret terorismu” bija vērsts tieši pret šo teroristu struktūru. Bet Krievija tad diezgan labi iederējās dienaskārtībā, jo ļāva leģitimizēt savu cīņu pret islāmismu Ziemeļkaukāzā un pat triecienus pret kaujiniekiem Gruzijā.
Putins atvērās gana plaši: Kahovskas HES, Ukrainas pretuzbrukums, ienaidnieka darbības Krievijas dziļajā aizmugurē (kā droni vai Z-propagandistu uzspridzināšana), kaujas Belgorodas apgabalā ar “Krievijas brīvprātīgo korpusu”, palīdzība upuriem pierobežas rajonos – visur Krievija un viņš personīgi pilnībā kontrolē situāciju. Viņam piespēlēja “militārie korespondenti”, uzdodot pilnīgi abstraktus jautājumus, piemēram, Jekaterina Agranoviča, kas vēlējās uzzināt Putina viedokli par jaunās paaudzes audzināšanu.
Negaidīti jautājumi
Putinam bija svarīgi tēlot pārliecību un valstiskumu, kā arī visos iespējamos veidos parādīt, ka viņš ir frontei tuvu stāvošs valsts līderis. Tikšanos viņš sāka ar atmiņām par savas valdīšanas sākumu, kad Otrā Čečenijas kara laikā viņa helikopters tika apšaudīts. Viņš ļoti vēlējās noteikt vismaz kaut ko kopīgu starp sevi un auditoriju. Nedaudz vēlāk viņš atcerējās fantastisku stāstu, kā viņš pa telefonu sarunājās ar jaunāko leitnantu, kurš tikko ar brūci bija atvests no kaujas lauka, saņēma pretsāpju zāļu devu, bet vēl nebija pat izoperēts. Taču “frontes atmiņu” bija acīmredzami mazāk nekā ekskursu Krievijas ģeopolitikā un vēsturē. Putins pastāvīgi atgriežas pie Lielā Tēvijas kara notikumiem, cenšoties atcerēties kopējo mobilizēto skaitu. Bet pēc kāda laika viņš jau stāsta par Krievijas un Ukrainas attiecībām,
Neskatoties uz visu Putina vēsturisko un ģeopolitisko uzskatu specifiku, izrādījās, ka viņš to saprot labāk nekā frontē notiekošo. “Vojenkoriem”, acīmredzot, ļāva iztēloties sevi kā “cīņas” tautas pārstāvjus un uzdot neērtus jautājumus. Andrejs Rudenko pacēla jautājumu par katastrofālo situāciju ar medicīnisko atbalstu “DTR”. Putins “tika galā” arī ar to: paspīdēja ar zināšanām, ka viņiem izdevās tur piegādāt pat 2 magnētiskās rezonanses aparātus, bet pēc tam iesaistījās diskusijā par sociāli ekonomisko attīstību: viņš uzzīmēja spilgtas perspektīvas nākamajiem 7 gadiem.
Ar Aleksandra Sladkova jautājumiem (vairāk nekā 1 miljons TG lasītāju) izrādījās sliktāk. Putins mobilizēto rotācijas tēmu samazināja līdz lēmumam par pagaidu atvaļinājumu reizi sešos mēnešos. Un jau pilnīgs pārsteigums bija Semjona Pegova ziņa, ka militārpersonas nesaņem maksājumus par sabojāto Ukrainas tehniku. Un Putins nesaprata arī jautājumu, ka reģionālie maksājumi “SMO” dalībniekiem valstī ir ļoti atšķirīgi. “Militārajiem korespondentiem” nācās to skaidrot divos piegājienos: var izlikties, cik gribi, ka tie ir vietējo varas “brīvprātīgi lēmumi”, taču patiesībā šī situācija rada rūgtumu. Nepārliecinoši izklausījās prezidenta aizbildināšanās, ka Krievija ir “tiesiska valsts” un tāpēc centrs nevar ietekmēt reģionu lēmumus.
Ko Putins nezināja
Bet tas vēl nekas. Neveiksme prezidentu gaidīja diskusijā par militārajiem maksājumiem. “Militāro korespondentu” TG kanālos šī tēma parasti tiek skarta garāmejot, lai nesabojātu priekšstatu par “tautas karu”, ko valsts atbalsta, atalgojot nāvē ejošos. Realitāte, protams, ir savādāka. Ir agresijas dalībnieku kategorijas, kurām formāli nav karadarbības dalībnieku statusa vai arī viņi to iegūst ar grūtībām.
Vispirms tēmai pieskārās Aleksandrs Sladkovs, kurš runāja par obligātā iesaukuma karavīriem pierobežas rajonos. Formāli viņi nav “SMO” dalībnieki, un tāpēc pat pēc ilgstošām cīņām ar ar “Krievijas brīvprātīgo korpusu” viņi nevar būt kauju veterāni. Putins izvairījās ar vispārīgiem vārdiem par varonību…
Tikšanās beigās Dmitrijs Zimenkins no ”Izvestija” atgriezās pie jautājuma. Viņš sāka uz pirkstiem uzskaitīt karojošo personu kategorijas, kurām nav statusa: robežsargi, dažas separātistu vienības no “LTR” un “DTR”, daži militārie ārsti. “Žurnālists” minēja piemēru: ārsts jau vairāk nekā mēnesi ved no kaujas lauka ievainotos, viņam ir vairāki šķembu ievainojumi, bet formāli viņš ir reģistrēts militārajā vienībā, kas “SMO” nepiedalās. Un tāpēc viņš pats – pēc papīriem – nav karadarbības dalībnieks.
Sāka pievienoties arī citi militārie korespondenti. Putins izlocījās, “tehniska problēma”, bet pēc tam atzina: “Ja militārais mediķis patiesībā cīnās aiz frontes līnijas, es īsti nesaprotu, kas tur notiek.” Viņš apsolīja to noskaidrot.
Putina aizbildinājumi par citām karadarbības reālo dalībnieku kategorijām, kuru, pēc papīriem, “nebija”, izskatījās dīvaini. “Es zinu, ka Bortņikovs man un Kolokoļcevs uzdod šos jautājumus,” skaidroja Putins. Ņemot vērā ātrumu, ar kādu Krievijas birokrātiskā mašīna var pieņemt represīvus likumus, ir grūti iedomāties, ka Putins, Bortņikovs un Kolokoļcevs vairāk nekā gadu (!) nespēja atrisināt būtisku jautājumu: lai katram, kas karo, ir ”SMO” dalībnieka statuss.
Kopumā ir skaidrs: Putinam vēsture un ģeopolitika ir daudz svarīgāka par Ukrainā izmesto vienkāršo krievu karavīru likteni.
Gribu pievērst uzmanību vēl vienai lietai. Pat valdību atbalstošākie un dedzīgākie “militārie korespondenti” atrodas kaujas zonā un viņiem nav ilūziju, ka šo karu nevar uzvarēt ar pieejamajiem spēkiem un saglabājot esošo kārtību. Līdz ar to pastāvīgi paceļas vēlme radikalizēties un pilnībā mobilizēt sabiedrību un ekonomiku.
Šeit ir vērts pievienot arī pirmatnējās bailes, ka virsotnes vienkārši atkal sarīkos “vienošanās” un “nodos savējos”. Tikšanās laikā “militārie korespondenti” ļoti rūpīgi centās uzdot jautājumus par šīm tēmām. Taču kopējais atbilžu tonis (“viss kārtībā, pie visa pamazām tiek piestrādāts un attīstīts”) diez vai varētu apmierināt viņu radikālākos lasītājus. Krievijai būtībā nav nekas pret Ukrainu, ka Rietumi mūs “piespieda, ievilka un iemeta”, ka stāsts ar Krimu un Donbasu sākās “ne pēc mūsu gribas”, – visa šī dīvainā retorika ir ļoti pretrunā ar pasaules ainu tiem, kas šajā karā redz Krievijas impērisko pasauli.
Par kara pretiniekiem nemaz nerunājot.
Toties ar represijām – viss kārtībā
«Russia Today» žurnālists uzdeva jautājumu par iekšējiem nodevējiem: ”Mūsu cīnītājiem ļoti bieži izdodas pat frontes līnijās lasīt ziņas, un viņi, maigi izsakoties, ir sašutuši, ieraugot kārtējo skandālu, kā ierēdnis vai skolotājs. universitātē gandrīz atklāti nosliec jauniešus uz proukrainisku pozīciju”. Šeit Putins iedvesmojās: viņš piedāvāja kaujas veterānus virzīt spēka struktūrās. Kā piemēru, kam sekot, prezidents minēja stāstu par Nikolaju Žuravelu, kurš sadedzināja Korānu, bet tagad izcieš sodu Čečenijā: Jums ir pilnīga taisnība, uzdodot jautājumu. Es par to padomāšu”.
Patiešām, represijas pret tiem, kas nepiekrīt, sokas labā nekā karš Ukrainā (tas ir ļoti labi, ka tas nesokas). Ne ļoti arī tie, kurus viņš sūta mirt, saņem likumā noteiktos maksājumus.
Atceros neseno bijušā prezidenta, tagad populārā blogera Dmitrija Medvedeva izteikumu, kurš virtuāli atbildēja emigrantiem, kuri vēlējās atgriezt Krieviju uz Eiropas attīstības ceļa: ”Krievija šodien ir pavisam cita valsts, salīdzinot ar pirmskara laiku. Līderi, partijas un valdības nāk un iet. Bet atmiņa un ar asinīm saistītās vērtības saglabājas ļoti ilgu laiku”.
Tā ir patiesība. Viņi patiešām tic, ka var izveidot jaunu Krieviju uz Ukrainas asinīm, sasaistīt iedzīvotājus ar asinīm un pēc tam, slēpjoties aiz mirušo karavīru līķiem, nosūtīt izdzīvojušos represēt tos, kas nepiekrīt.
Šķiet, ka kaut kas līdzīgs notika pirms 100 gadiem. Tiesa, pie pirmās izdevības durkļi pagriezās pretējā virzienā.
