Krievijas trimdas opozīcijas politiķis, bijušais Valsts domes deputāts Marks Feigins intervijā Ukrainas medijiem pastāstīja par slepenām spēlēm Kremlī pēc Prigožina sacelšanās.
Visi neslinkie jau ir patrinuši mēles par feldmaršalu, kurš iznāca notraipītās biksēs un sāka pārbīdīt bultiņas uz citām tēmām, piemēram, “Kur ir Surovikins?” Bet galvenais ir šāds: ko neizdarīja Prigožins, to Putins katrā ziņā izdarīja pats – Putina histērija demonstrēja, ka karalis ir kails un netur šo sitienu.
Patiesībā pirms visiem šiem notikumiem es teicu, ka Prigožins zaudēs, un viņi tiks ar viņu galā, jo viņš, pirmkārt, ir nesistēmisks cilvēks. Viņš nav ierēdnis, nav figūra, kurai ir kāda vieta valsts iekšējā hierarhijā. Tāpēc, kaut arī pilnīgi bezjēdzīgi, Šoigu pretojās. Ja nosveram abus, aparāta cilvēka svars vienmēr ir lielāks. Šis ir pirmais.
Otrkārt, par ko bija šī viltus sacelšanās? Marš par taisnīgumu? Kur ir kāda programma, ideja? Kāds teiks: jā, nu, bez tā var iztikt, varai nav saprotamas ideoloģijas, bet tiem, kas apstrīd, var arī nebūt. Tas viss ir taisnība, bet vai tas viņus motivē? Kas motivē šo Prigožinu? Vai viņam ir liela doma kļūt par valdnieku un mainīt Krieviju? Nē, viss ir par naudu. Putins sēž un uzskaita: mēs viņiem iedevām 86 miljardus, iedevām 40 miljardus. Es domāju, tas viss ir par naudu. Un kā ar Prigožinu – vai viņš centās izveidot parlamentāru republiku vai fašistisku korporatīvu valsti? Kāda ir viņa ideja? Viņš iestājās par vispārējo mobilizāciju, rūpniecības mobilizāciju un kara turpināšanu – kā viņš teica savās daudzajās garajās runās. Tas ir, viņam nebija jāiet līdz galam, jo nav ne jausmas. “Neaiztieciet mani, atstājiet manu PMK ”Wagner” man un maksājiet naudu par tā pastāvēšanu” – tā gribēja Prigožins.
Vai viņš tika maldināts, vai arī viņš panāca savu? Raug, viņš atbrīvoja šīs vārpstas. Ja viņš nesaprata, ka PMK vairs nepaliks, ja nesaprata, ka arī viņam riski stipri pieaug, jo viņš pagrieza atpakaļ, tad arī viņš piedevām ir arī stulbs, jo neapzinās, kurā ir iekritis. Ja viņš visu saprot, kā tas viss var beigties, tad tas ir vēl stulbāk: ja jūs visu saprotat, tad ejiet līdz galam – tas ir loģiski. Bet viņam nevajag līdz galam, viņš nesaprot, kāpēc jāiet līdz galam. Viņš vērsās pie cara pret sliktajiem bajāriem – krievu standarta tradīcija. Ko tu panāci? Neko.
Bet varbūt to panāca nevis Prigožins, bet gan tie, kam bija leļļu vadītāju loma šajā procesā. Viņi Putinu iesmērēja gluži dabiski viņa paša baiļu krāsā. Mēs atceramies šo histērisko attieksmi un to, kā “pirmais” vēma pirmajās stundās – tas kopumā ir kaut kas nebijis. Viņi panāca savu – Patruševs, Bortņikovs un tā tālāk, mēs redzējām šo vakara sēdi: vīrieši pieticīgos pelēkos uzvalkos sarunājas ar Putinu, kurš viņu acīs vairs nav feldmaršals.
Bet jautājums ir: vai bija sazvērestība? Viss ir skaidrs, ko mēs domājam ar militāru dumpi un Prigožinu, tagad tas jau ir sadalīts un mēs redzam: tas ir instruments. Vai bija sazvērestība un kādā mērogā bija tā augstums? Tas vēl ir jānoskaidro. Kopš 24. jūnija ir pagājušas tikai 7 dienas. Nav pārāk daudz laika visu izdomāt un visu informāciju publiskot. Vēl jāpagaida. Šīs sarunas: vai Surovikins ir arestēts vai nē. Pat tālāko notikumu gaitā – pēc Putina reakcijas, kā viņš ar teroru pret armiju un savu tuvāko loku var mēģināt atjaunot savu sagrauto autoritāti, mēs sapratīsim, kas šeit ir iesaistīts. Vai arī tad, ja nav iesaistīts, tad viņš ir upuris, ar kuru izrēķinās. Iespējams, ka šis process notiek valdības iekšienē – ar šīs sazvērestības palīdzību tiek kārtoti rēķini, izmantojot šo sazvērestību kā ieganstu, lai atbrīvotos no nevēlamiem pašam Putinam, vai vienam no otra.
Es uzskatu, ka kāds, protams, bija iesaistīts. Kā gan citādi izskaidrot, ka pretestības tiešām nebija un līdz Maskavai nesasniedza tikai 200 km – tas šķiet robežpunkts, par šo, Stupino rajonu, Maskavas apgabala virzienā runā pats Prigožins. Tas maina kopējo ainu: pirmkārt, ir skaidrs, ka Putins patiešām ir vājš. Mēs neredzējām pašu Putinu, kurš vada galvaspilsētas pretestību un aizsardzību vai veic kādas kustības Rostovā. Mēs redzējām tikai viņa absurdo paziņojumu, ka viņi ir nodevēji un tā tālāk. Bet principā, kā saka, visu vadīja Bortņikovs un Patruševs. Viņi pārraudzīja apsūdzības lietas atvēršanu un sarunas ar Prigožinu caur Lukašenko, un seku likvidēšanu pirmajā posmā. Jo viņi aizvēra lietu – atvēra lietu – aizvēra lietu un tā tālāk. Tas ir, šeit mēs redzam jebkuru kā līderi, bet ne pašu Putinu.
Ja viņš tiešām lidoja uz Valdaju kopā ar Mišustinu, tas ir labākais pierādījums tam, ka ar viņu nevarēja rēķināties.
Ar šādu virspavēlnieku nav jēgas runāt par aizsardzību pret reāliem draudiem – nevis kaut kādu vāju, šķietami neideoloģisku, kā Prigožins. Jā, Prigožinam bija militārs spēks, taču viņam nebija ne jausmas, kāpēc tas viss tiek darīts. Jo kas gan ir gājiens par taisnību, ja tas ir naudas gājiens?
Bet tagad visas šīs dienas Putins demonstrē hiperaktīvu aktivitāti – Derbentā tiekas ar iedzīvotājiem, Kremlī apbalvo militārpersonas, kas sevi pierādījušas. Viņš rīko sanāksmes, iziet ar 5 minūšu runām televīzijā un tā tālāk, tas ir, viņš cenšas kompensēt demonstrēto vājumu, par kuru jau runā Šolcs un Baidens, visi runā, jo viņi to visu redzēja. Tas notika visu acu priekšā. Viņš cenšas kompensēt ar savu uzvedību pēc fakta, demonstrējot, ka viņam viss bija pakļauts – “sabiedrība zem kontroles”, “organizācijas, tiesībsargājošās iestādes, kuras kontrolēju es”.
Tomēr viņš neko nekontrolēja. Ja Prigožins nebūtu bijis tāds idiots, viņš būtu iegājis Maskavā – es pat nesaku, ka būtu paņēmis Kremli, iesēdinājis savu uzticības personu vai pats apsēdies. Tagad runa nav par to. Vienkārši kaujas Maskavā – vai varat iedomāties?
Varu iedomāties, ja Prigožins tikko būtu piestājis, Sarkanajā laukumā izlicis avīzi Pravda, sagriezis uz tā desu un mēs būtu dzirdējuši šāvienus dažos Lubjankas departamentos.
Bet kāds teiktu tā: vai nebūtu vienkāršāk izņemt šo Valdajā ieslodzīto no spēles un risināt sarunas tieši ar Prigožinu, kāpēc mums būtu jārunā Putina labā? Kāpēc mums tas ir vajadzīgs? Es domāju, ka viņi piekristu. Bez Putina viņi ātrāk panāktu vienošanos ar Prigožinu: šeit ir jūsu sižets, un mēs tiksim galā ar politisko varu. Droši vien Prigožins ar to būtu diezgan apmierināts, kā es iedomājos. Jo principā, ja nebūtu viņa personīgo ienaidnieku – Šoigu un Gerasimova, pirmām kārtām Šoigu, jo tas ir naudas jautājums, kas koncentrējas Aizsardzības ministrijas sistēmā – tas viņu apmierinātu. Bet Patruševi un visi pārējie droši vien varētu iet tālāk pēc saviem ieskatiem.
Putins no tā visa baidās, tāpēc viņš aizbrauca, un tāpēc viņš centās pēc iespējas ātrāk vienoties ar Prigožinu.
Iespējams, vienošanās notika. Bet vai puses, pirmām kārtām Putins, paliks uzticīgas līgumiem? Man ir lielas šaubas: bet kāpēc?
Turklāt, paskatieties, kāds ir svarīgs moments, kāpēc viņam noteikti jāatbrīvojas no Prigožina. Galu galā Prigožins, papildus tam, ka šajā dienā, 24. jūnijā, bija drauds, ir milzīgas informācijas nesējs. Viņš ceturtdaļgadsimta laikā iemācījās tik daudz! Viņš darīja daudzas lietas – apšaubāmas, netīras, slepkavības, meitenes un zēni, visu ko. Viņš kalpoja Putinam un viņa tuvākajam lokam, darot visnetīrākās lietas – no Āfrikas līdz Lībijai, no Sīrijas līdz Maskavai, no Donbasa, kur viņš ar ”Vāgnera” PMK ir kopš 2014. gada un bija tas pats “viņuturnav”. Skaidrs, ka tās bija parastās Aizsardzības ministrijas vienības, bet jumts, fasāde bija ”Vāgnera” PMK, kas personificēja traktoristu un kalnraču tēlus, kas cīnās pret Kijivas regulāro valdības armiju. Šāds cilvēks nevar ceļot, kur vien vēlas, uz Baltkrieviju. Ko darīt, ja viņš tiek nozagts? Ja amerikāņi viņu nozags? Tie nav ukraiņi. Vai varat iedomāties, cik daudz jūs varat uzzināt un kā visu mainīt? Tas ir A līmeņa informācijas nesējs. Jo tur ir viss – gan gali, gan rēķini, gan nauda, gan Āfrika, un viss pasaulē. Tāpēc šāda cilvēka eksistence Putinam ir ļoti bīstama.
Ja mēs nopietni runājam par dažādām versijām: varbūt tie, kas stāvēja aiz sacelšanās, guva dažus panākumus? Varbūt viņi negrasījās pilnībā atstatīt Putinu īstermiņā, trīs dienu laikā? Varbūt viņi tikko ir sasnieguši savu formātu un trajektoriju. Paskaties: Šoigu nav tikai par naudu un karu, Šoigu, pirmkārt, par varas pēctecību un par tiem, kam šis tranzīts būtu jānodrošina. Un šeit mēs redzam, ka spēlē ir atgriezies pieticīgais gubernators ģenerālpulkvedis Djumins, kurš patiesībā ir ne tikai Tulas gubernators, bet gan persona, kas ir atbildīga par Krimas okupācijas drošības spēkiem 2014. gadā un tā tālāk. Viņš bija atbildīgs arī par Putina gvardes spēka sastāvdaļu. Tas ir, cilvēks ar īslaicīgu FSB biogrāfiju nav mazāks par Patruševu un Bortņikovu. Tikai viņš ir nedaudz jaunāks, un viņam bija milzīgs piekļuves līmenis ķermenim. Un šeit mēs redzam, ka Šoigu jau ir beidzies – viņš nav iznācis “Krievijas Federācijas galvenā ziemeļbriežu audzētāja” uzvalkā, nē, – pelēkā žaketē, nevis formā.
Jā, atnāca uz tikšanos. Starp citu, Djumins vēl bija FSO vadītāja vietnieks pēc tam, kad viņš bija Putina miesassargs. Runā, ka ir stāsts par to, ka viņš izglāba Putinu no lāča Altajajā. Manuprāt, tas ir speciāli izdomāts mīts. Varbūt tā, tas nav zināms. Viņš bija arī aizsardzības ministra vietnieks, tas ir, viņš jau vienreiz bija sagatavots, bet tika iemests gubernatorā. Es domāju, ka viņi nolēma, ka pagaidām viņam tas nav vajadzīgs, jo viņš var pēkšņi sasmērēties, labāk visus sūdus atstāt Šoigu, kurš tur sēž 10 gadus, ja ne vairāk.
Katrā ziņā tranzīta tēma šajās aprindās tiek apspriesta. Protams, par iemeslu tika izvēlēts militārais dumpis, un tagad viņš var atsākt šo tranzīta tēmu. Galvenais, kas ir pret šo tēmu, ir pats Putins. Kādos veidos var notikt šis tranzīts? Tas var iet ceļu, lai aizstātu Putinu viņa pirmā ierēdņa amatā. Var būt variants ar Lukašenko – savienības valsts izveidošana, par to tagad daudz runā, un savienības valsts prezidenta amata ieviešana un Putina pāreja uz turieni, saglabājot zināmu varas līmeni ar diviem subjektiem – Baltkrievija un Krievija. Tas arī ir sava veida tranzīts. Tas nozīmē, ka tas maina Krievijas varas iestāžu arhitektūru. Piemēram, ja Putins kļūst par savienības valsts prezidentu un Mišustins kļūst par valdības vadītāju vai Krievijas vadītāju savienības valstī, tas maina varas arhitektūru. Tātad šis apvērsums daudz ko veicināja.
Neviens par to neaizmirsīs. Kārdinājums mainīt situāciju Krievijā, mainīt valdību tagad tikai pieaugs uz sakāves fona Ukrainā.
Protams, ja Kijiva būtu paņemta trīs dienu laikā, nekas tamlīdzīgs, iespējams, nebūtu noticis. Bet sakāvē meklē vainīgos. Sakāve vienmēr ir uzvārds, vārds, tēva vārds. Un ne tā, nu, zaudējām – nu ko tagad darīt? Reizēm dzirdu ekspertu balsis, kas saka: nekas briesmīgs nenotiks, ja viņi beidzot zaudēs okupētās teritorijas. Kā tā – nenotiks? Tas jau notiek – bet vēl ne Krima, ne Donbass nav zaudēti. Jau notiek. Un jūs sakāt: kas notiks, ja viņi pilnībā zaudēs, ja Ukrainas bruņotie spēki ieies Krimā? Mēs redzēsim šī militārā dumpja otro sēriju.
Jautājums joprojām ir šāds: kāpēc viņš nekavējoties neizmantoja iespēju ievest dažas vienības no frontes, lai aizstāvētu Maskavu – iespējams, tehniski to varētu atrisināt? Viņš pat teica tā: no mums gribēja, lai mēs pārceltos no frontes, no frontes līnijas, no Zaporižjes virziena uz Maskavas apgabalu. Manuprāt, iemesls nav tas, ka viņš negribēja vājināt fronti. Bija rezerves, kas Maskavai joprojām ir, tās atrodas Luhanskas un Doņeckas apgabala teritorijā, uz Maskavu varēja pārvest pāris tūkstošus militārpersonu, tā nav problēma. Iesēdiniet viņus militārā transporta lidmašīnā, un pēc pusotras līdz divām stundām viņi jau būtu lidostā, bet pēc trim stundām viņi jau būtu Stupino. To varētu izdarīt, es domāju. Galu galā viņi nezināja, ka pēc dienas viss beigsies, bija nepieciešams kaut kā atrisināt šo jautājumu. Un ja tas ilgtu nākamajā dienā, un pēc divām dienām, un pēc nedēļas?
Un ja kaujas pie Kalugas?
Jā, viņš negribēja tos pārkārtot.
No kurienes mums zināy – ja nu pēkšņi šajās Aizsardzības ministrijas daļās noskaņojums ir tāds pats kā ”Vāgnera” PML?
Un kāpēc viņiem būtu jācīnās savā starpā? Viņi teiks: kāpēc mēs cīnāmies, labi, mēs novāksim šo plikpauraino un beigsim karu, un jums nebūs jāmirst. Un sakārtosim visu kā vajag, izlaupīsim Rubļovku, vēl kaut ko. Tas ir, viņš meklē pretoriešu gvardi, kas nav iesaistīta īstā karā. Protams, viņi cīnīsies sliktāk pret tiem vāgneriešiem, kuri atstāja kaujas pie Bahmutas, tas ir acīmredzams. Bet labāk ir uzņemties šādu risku, nevis palielināt nekontrolētu karavīru masu skaitu, cilvēkus no frontes, par kuriem joprojām nav zināms, kā viņi uzvedīsies. Viņš redzēja, kas notiek Rostovā – viņi skūpstīja viņus, pirka saldējumu un minerālūdeni. Neslikts noskaņojums.
Tieši tāpēc vajadzēja doties pie pūļa – viņam vai viņa dubultniekam, kas zina, lai parādītu, ka “arī mani mīl – paskat, viņi ar mani taisa selfijus” Tas ir, tagad viņam visu laiku ir jāattaisnojas, jārāda pretējo no tā par ko viņš tiek apsūdzēts. Vājuma vietā – spēks: sabiedrības atbalsta spēks, militārā atbalsta spēks, valsts lēmumu spēks, Putinam lojāls valsts aparāts. Viņi publiski palika lojāli – gan FSB, kas nekavējoties uzsāka tiesvedību un aicināja arestēt Prigožinu, gan armija – izteicās gan Surovikins, gan ģenerālis Aleksejevs, un aicināja vāgneriešus pārtraukt sacelšanos un pakļauties militārajai vadībai, un citi.
Respektīvi, tas viss – lojāls kniksis – tika izdarīts, bet problēmu neatrisināja tikai elites līmenis, valdības līmenis. Šī problēma nonāca zemāk: sabiedrība, cilvēki bija gatavi jebkurai kustībai jebkurā virzienā, lai būtu kādas izmaiņas. kurš ir lojāls Putinam. Viņi publiski palika lojāli – gan FSB, kas nekavējoties uzsāka tiesvedību un aicināja arestēt Prigožinu, gan armija – izteicās Surovikins, gan ģenerālis Aleksejevs, un aicināja vāgneriešus pārtraukt sacelšanos un pakļauties komandēšanai, un citi.
Respektīvi, tas viss – lojāls ķipars – tika veikts, bet problēmu neatrisināja tikai elites līmenis, valdības līmenis. Šī problēma nonāca zemāk: sabiedrība, cilvēki bija gatavi jebkurai kustībai jebkurā virzienā, lai būtu kādas izmaiņas. bet problēmu neatrisināja tikai elites līmenis, valsts pārvaldes līmenis. Šī problēma nolaidās zemāk: sabiedrība, cilvēki bija gatavi jebkurai kustībai jebkurā virzienā, lai būtu kādas izmaiņas
Jo tautai ir lieliska alternatīva – tikt iekrautiem ieslodzīto mašīnās un caur Maskavas militārajām uzskaites un iesaukšanas nodaļām tikt aizsūtītiem uz gaļasmašīnu. Tauta šo perspektīvu jau ir ļoti labi sapratusi.
Esmu pārliecināts, ka tā ir. Liela masa, iespējams, gan pret Ukrainu, gan pret Rietumiem, gan plaši pro-Putiniski noskaņota, saprot, ka šīs izmaiņas novērsīs draudus tikt mobilizētam, nosūtītam uz fronti un atdotam melnā iepakojumā.
Protams, viņi jūt, ka karš ir nonācis strupceļā, un viņš nevēlas izvest karu no šī strupceļa par savas dzīvības cenu. Ļai kāds cits. Bet kurš? Reiz jau bija mobilizācija – 21.septembrī, kad 325 tūkstošiem, kā saka, noskuva pauri un nosūtīja uz fronti. Bet, ja viņi veiks otro mobilizācijas daļu, tie būs vēl 300, 400 un varbūt 500 tūkstoši. Un tad ko? Cik daudziem vēl jāmirst šajā karā?
Tāpēc jebkura kustība, pat Prigožins, ir entuziasma pilna. Nav aktīvs atbalsts – viņi neskrēja pārģērbties kamuflāžā un lūgt ieročus, lai ar viņu dotos uz Maskavu, nē. Viņi, iespējams pasīvi novēroja un dažreiz atbalstīja to, ko dara citi. Tas liecina par to – ja iet kaut kāda kolonna no Belgorodas apgabala, varbūt tai pievienosies kādi desmitiem tūkstoši (saka, ka 8 tūkstoši piedalījās reidā uz Maskavu). Būs tas pats. Tauta ir vienaldzīga. Varbūt FSB karaspēks vai krievu gvarde, bet cilvēki, atvainojiet, nedosies zem tankiem Volodjas Putina dēļ tas nenotiks. Un šī atziņa, manuprāt, radās daudzos
Kad mēs runājam par dumpja ārējo daļu, kuru personificēja Prigožins, un par iekšējiem mehānismiem – mēs runājam par Politbiroja daļu, kas mēģināja vadīt dažādas varas plūsmas, kļūst skaidrs, cik daudz pūļu tika ieguldīts Prigožinā, organizācijā, militāro, speciālo dienestu atbalstam. Taču viņi varēja iet daudz īsāku ceļu – aukliņa, spilvens un skaisti uzgleznotu nekrologu avīzes Pravda pirmajā lapā: “Patriota sirds neizturēja, viņš nomira, visa Krievzemīte sēro.”
Grūti par to droši spriest, vai notikumu gaita tiešām varēja būt tieši tāda, bet Putins no viņa baidījās, tas ir skaidrs. Es jau teicu, ka Putins baidījās: kauties ielās ir viena lieta. Nu vāgnerieši cīnās ar krievu gvardiem, FSB virsniekiem, Kantemirovskas divīziju – tā ir viena lieta. Un kas viņš ir – Valdajā viņš var būt drošs, ka viņa mazais spilventiņš vai cilpiņa viņam netiks uzmesta? Kā viņš var garantēt sev, ka tas nenotiks? Nevar būt. Turklāt, ja viņš būtu palicis Maskavā, tas būtu vēl vairāk padziļinājies. Šeit viņi teiktu: zini, dārgais draugs, tu esi daudz izdarījis: un karš, tagad joprojām ir nemieri. Kāpēc mums tas viss ir vajadzīgs? Vai nebūtu vieglāk no tevis atbrīvoties? Un no nulles bez Putina – šī elementa, kas satur visu šo sistēmu kopā – sāciet visu veidot no jauna – attiecības, karu, attiecības ar Rietumiem. Viņš noteikti no tā baidījās.
Cik tālredzīgs ir Prigožins? Kā viņš varēja būt šāda plāna varonis? Grūti iedomāties. Varbūt, bet grūti iedomāties. Tomēr pats Prigožins, lai ko par viņu teiktu, ir asa mēle, pieredzējis, ar atklāti noziedzīgu izteiktu akcentu, taču viņš nav liela mēroga stratēģis. Tas ir, viņa galvā šāds plāns nevarēja ierindoties. Ja dumpī iesaistījās nopietni cilvēki vai ar savu interesi to skatījās, juta līdzi un gaidīja brīdi, kad uzmetīs cilpu vai aizsegs to ar spilvenu, tad viņš acīmredzami nevarēja pilnībā attaisnot viņu cerības. Pārāk ātri viss beidzās, vajadzēja vilkt dienu, otro, nedēļu. Tas šiem cilvēkiem bija vajadzīgs.
Atkal, turpmāko notikumu gaita apstiprinās vai atspēkos mūsu secinājumus. Ja redzēsim, ka viss atgriežas iepriekšējā aplī, iespējams
Galu galā šie cilvēki nav gatavi bez iemesla – bez militāra apvērsuma, vai sacelšanās, vai kādu dezertieru masveida frontes pamešanas vai Krimas zaudēšanas – sākt darboties.
Viņiem ir vajadzīgs ārējs iemesls tam, lai iekšējā sazvērestība, un, iespējams, Prigožins tajā pat nebūtu iesaistīts un pat par to pat nezinātu, sāktu kaut ko darīt. Bez tā viņi nevar sākt rīkoties; ir nepieciešams pamatcēlonis. Un šis galvenais iemesls varētu būt Prigožina sacelšanās, bet viņš to nedarīja. Vai Ukrainas pretuzbrukuma rezultāts būs šāds iemesls? Paskatīsimies.
Vai varbūt Prigožina sacelšanās un VDK varas sacelšanās mērķis bija nedaudz atšķirīgs – tikai iebiedēt Putinu un pārformatēt tā saukto darba kārtību? Respektīvi, tagad šī “krievu absolūtisma likvidācijas komisija” sāk izrakstīt noteiktas detaļas: Vladimir Vladimirovič, jūs tur to dariet. Vai piestrādāsiet par Lielbritānijas karalieni? Lieliski, jūs varat braukt pa Derbentu. Iziesim no kara, samazināsim grādu ar amerikāņiem. Un tā tālāk.
Izrādās, ka mēs viņiem sastādām progresīvu programmu. Tas ir, šie cilvēki nevēlas to darīt, lai dalītu naudu, pārdalītu varu. Šie cilvēki jau ir ļoti bagāti, viņiem tas viss ir tuvākajā varas lokā un arī nauda. Tas nozīmē, ka viņiem ir kaut kāda liela programma: izstāšanās no kara, mēģinājums uzlabot attiecības ar Rietumiem, samazināt Ķīnas ietekmi uz Krieviju – arī tas ir svarīgs faktors. Un kas viņi ir šajā sistēmā, ja ķīnieši plāno turpināt savu politisko un ekonomisko ekspansiju? Kam viņi būs vajadzīgi kā izpildītāji – zagļiem, veciem, ar saistītiem pienākumiem vai pat protoradi. Šie cilvēki var baidīties par savu nākotni, par savu varu, par saviem bērniem, par savu kapitālu. Bet izrādās, ka viņi neuzdrošinās veikt tādas darbības kā kaut kādu politisko programmu – viņiem nav politiskās programmas.
Vai tagad var izveidot no Putina tikai ceļojošu marioneti, kas tiekas ar karalieni, kura viņu nepieņems, vai arī uz Derbentu ar statistiem, kas ar viņu fotografēsies? Baidos, ka nē, šis variants jau ir palaists garām.
Putina saglabāšana pie varas jebkurā formā, pat rituālā, “saplāksni”, ņemot vērā vecumu un visu pārējo, man šķiet nepieņemama, tagad neviens to neuztvers. Mums ir vajadzīgas reālas pārmaiņas ar Putinu. Ideālākā gadījumā pensionēšanos un labākajā gadījumā atstādināšanu. Manuprāt, Putina laikā neviens nevarēs īstenot to, par ko jūs runājat: mēs risinām reālus jautājumus, bet tu izliecies. Man liekas, ka viss ir aizgājis par tālu, un ar Putinu tā vairs neizdosies.
Bet vai Putins uz kaut ko tādu ietu vai ne? Putins gribētu glābt savu dzīvību, pat ne varu, bet dzīvību un realizēšanos varā.
Es domāju, ka nē, jo viņi ir izdarījuši pārāk daudz lietu. Viņš nevar noticēt, ka varas ierobežojums vai pašierobežojums, uz kuru viņš var doties, viņu izglābs. Viņš vienkārši tic varas absolutizācijai, jo viņš joprojām ir kara noziedznieks, ir atbildīgs par kara izvēršanu un upuriem, un tas jau ir simtiem tūkstošu cilvēku. Nedomāju, ka viņš kādam Krievijā var uzticēties, lai dalītos ar viņu varā, izlikties, ka iet uz goda amatu, tēlojot varu. Man šķiet, ka viņš nav gatavs atteikties no reālām svirām. Šķiet, ka šī opcija vairs netiek ieviesta.
Visvairāk par notikumu gaitu uzzinājām no ļoti dīvaina Lukašenko informatīvā izmetiena. Viņš uzreiz uzvilka lielā sarunu vedēja cepuri. Es nezinu, vai tā ir taisnība, nav iespējas pārbaudīt. Bet jūs atceraties šo patosu: es zvanīju, viņi man jautāja, bet Putins nevarēja sazvanīt Prigožinu – kaut kādas muļķības.
Protams, tā nebija. Ko viņi runāja ar Putinu – starp citu, šādas sarunas ieraksta abas puses, tā ir ierasta prakse. Uzskatu, ka saruna bija parasta, ne pārāk izsmalcinātā stilā, kur jebkuru frāzi var pagriezt jebkur. Protams, es to vairāk uztveru kā norādījumu, ko Putins deva Lukašenko, nevis paša Lukašenko iniciatīvu. Viņš droši vien teica: ļaujiet man runāt ar viņu – viņš to varēja pateikt līmenī “nu, tu man, es – tev.” Bet parametrus, kā tieši viņam jāsaka, ko, kādus nosacījumus piedāvāt, Lukašenko pats nevarēja piedāvāt, par to bija jāvienojas. Domāju, ka vienošanās notika zemāk – Patruševa līmenī. Un, visticamāk, Lukašenko ar viņu sazinājās tālāk, lai pārrunātu detaļas, kam tieši viņi ir gatavi piekrist, bet Putins kontrolēja procesu. Tāpēc es nedomāju ka Lukašenko vārdos ir daudz autentiskuma, viņš pat mēģina finansiāli gūt peļņu no šī stāsta, protams, viņš to pārvērtīs kaut kādā materiālā interesē, saņems kaut ko papildus. Viņš uzreiz paziņoja, ka precēm jāpārvietojas brīvi, mēs virzāmies uz vienotu valsts telpu. Kā parasti, viņš no politiskajām lietām pārgāja uz tīri materiālām lietām.
Kas attiecas uz pārējo, spriediet paši: ja Lukašenko būtu sava spēle un viņš vēlētos iegūt Prigožinu un rīkoties tajā pašā virzienā, vai viņam būtu atļauts to darīt kopā ar Prigožinu? Vai viņi var vienkārši ļaut Prigožinam iet, lai Lukašenko būtu neatkarības instruments, kaut kāda struktūra, kas var nogalināt jebkuru un cīnīties, kur vēlas. Es neesmu pārliecināts, ka viņam to atļaus. Un tas apliecinās, ka tas viss ir kontrolēts process, nekādā gadījumā ne paša Lukašenko entuziasms un ekscentriskums stilā “daru, ko gribu, kāpēc man vajadzīgs kāda padoms, es pats izlemšu, kur mest atombumbu “, kā viņš saka. Manuprāt, tas viss ir nepareizi, tieši viņam ir atļauta tāda retorika, lai viņš pārāk nezaudētu svaru, kā Kremļa marionete, kas viņš patiešām ir.
