Krievijas armija strauji virzās uz priekšu Donbasā, Vladimirs Putins kārtējo reizi draud visai pasaulei ar kodolieročiem, un ASV ievēlētais prezidents Donalds Tramps sola viņu vest pie sarunu galda. Par ko liecina situācija frontē un kā Rietumi to var ietekmēt.
Par to savu viedokli izsaka respektablais britu politikas analītiķis, Eiropas politikas analīzes centra eksperts Edvards Lūkass.
Topošās Trampa administrācijas pārstāvji uzskata, ka karu Ukrainā var atrisināt, mēģinot to iesaldēt esošajās frontēs. Vai tas ir iespējams? Un ja karš ir iesaldēts, tad kā novērst jaunu Krievijas uzbrukumu Ukrainai?
“Es domāju, ka mums vajadzētu būt uzmanīgiem, lai vēlēšanu kampaņas retoriku neuztvertu burtiski. Ir viegli pateikt: “Es apturēšu šo karu vienā dienā.” Bet to izdarīt būs daudz grūtāk. Ir arī vērts atcerēties, ka Baidena administrācijas politika ir bijusi nožēlojami neefektīva.
Palīdzība bija pārāk maza, tā nāca par vēlu, tika izvirzīti pārāk daudz nosacījumu. Ukrainai tas izmaksāja daudz. Ukraina lēnām zaudē. Tāpēc ir lietderīgi pārskatīt Baidena pieeju. Manuprāt, Trampa nacionālās drošības komanda ir diezgan pieredzējusi. Piemēram, senators Marko Rubio ir nopietns cilvēks ar daudzu gadu pieredzi Senātā. Paskatīsimies, kas notiks pēc 20. janvāra, kad Baltajā namā ieradīsies Tramps.
Domāju, ka ASV piedāvās daļu Ukrainas teritorijas apmainīt pret mieru. Bet tas būs grūti, jo Putinam nav vajadzīgas teritorijas. Viņam vajag pilnīgu Ukrainas iznīcināšanu. Tas ir nepieņemami Eiropā un, es ceru, nepieņemami arī ASV. Tāpēc, lai noslēgtu darījumu, amerikāņu puse būs spiesta eskalēties.
Vašingtonai būs jāsaka: “Ja jūs to nepieņemsit, Putina kungs, mēs sniegsim Ukrainai daudz vairāk palīdzības, un tad jūs nonāksit ļoti sarežģītā situācijā.” Taču es arī domāju, ka Ukraina nebūs Trampa administrācijas galvenā prioritāte. Viņiem ir vēl vairāki ļoti svarīgi jautājumi. Iespējams, mums būs jāgaida diezgan ilgi, lai redzētu, kāda ir Amerikas politika attiecībā uz Ukrainu un kāda būs Vašingtonas stratēģija”
Vai pati ideja par šī kara iesaldēšanu, jūsuprāt, ir īstenojama? Vai Vladimirs Putins izmanto šo laiku, lai pārgrupētos un sagatavotos jaunam karam?
“Kā jau teicu, es domāju, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainu, nevis tikai sagrābt daļu tās teritorijas. Es domāju, ka viņam ir vēl plašākas ambīcijas attiecībā uz visu Eiropu. Putina ambīcijas būs pretrunā ar ASV vēlmi izbeigt karu sarunu ceļā. Es varu iedomāties pat ekstrēmus situācijas attīstības scenārijus. Pirmais no tiem ir tas, ka Ukrainai tiks dots stingrs solījums ātri iestāties NATO, tās teritorijā izvietojot Rietumvalstu karaspēku, kas uzraudzīs pamiera nosacījumu izpildi, un zaudējot tikai daļu no Donbasa. Domāju, ka daudzi ukraiņi šo iespēju uzskatītu par pieņemamu.
Ir vēl viens galējs variants. Šis konflikts, kas iesaldēts pašreizējā frontes līnijā bez reālām drošības garantijām. Pamiers palīdz Putinam atkārtoti apbruņot Krimu, kas Odesu padarīs ļoti neaizsargātu. Ukraina [šajā gadījumā] kļūst par valsti, kurā ir neizdevīgi investēt, ar milzīgām politiskām, ekonomiskām un sociālām problēmām. Un pēc dažiem mēnešiem — varbūt pēc gada — Krievija atkal uzbrūk un iznīcina Ukrainu. Tie, ja vēlaties, ir divi galēji situācijas attīstības varianti. Visticamāk, mēs atradīsimiesi kaut kur pa vidu.
Es neesmu tik pesimistisks kā ASV Demokrātu partijas pārstāvji, kuri prognozē Ukrainas galu un Eiropas drošības beigas. Bet es esmu tālu no pilnīgas optimisma, jo Amerikai tiešām ir citas lietas, par kurām uztraukties. Tai galvenokārt jāuztraucas par Ķīnu.
Ukraina nopirka laiku eiropiešiem par milzīgām izmaksām, bet mēs to laiku izniekojām. Mēs neesam attīstījuši savu militāro rūpniecību, neesam stiprinājuši savu drošību un neesam sagatavojušies uzņemties Ukrainas atbalsta nastu. Un tā galu galā ir mūsu – eiropiešu, nevis amerikāņu – vaina.
Eiropieši solīja atjaunot Ukrainu pēc kara. Vai redzat reālus nodomus palīdzēt Ukrainai pēc kara, integrēt valsti Eiropas Savienībā?
Eiropa ir ļoti neskaidrs jēdziens. Ja runājam par tādām Eiropas valstīm kā Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Dānija, Zviedrija un Norvēģija, tad tur ir ļoti liels politiskais atbalsts. Es šeit pievienotu arī Čehiju un Rumāniju. Cilvēki šajās valstīs saprot, ka notiek eksistenciāla cīņa pret Krievijas imperiālismu.
Ja Ukraina kritīs, viņi būs nākamie. Tāpēc viņi ir gatavi nest lielus upurus. Atcerēsimies, kādu palīdzību Baltijas valstis sniedza Ukrainai ar militāriem un citiem resursiem. Labāk tagad cīnīties ar Krieviju, kamēr Ukraina ir vairāk vai mazāk neskarta, nekā ļaut Ukrainu iznīcināt un tad cīnīties pret Krieviju sliktākos apstākļos. Jāatzīmē arī jaunā ES augstā pārstāve ārpolitikas un aizsardzības politikas jautājumos igauniete Kaja Kallasa, kura to saprot. Andrjus Kubiļus, pirmais ES aizsardzības komisārs, to saprot. [Eiropas Komisijas vadītāja] Ursula fon der Leiena arī to saprot.
Taču ir arī daļa Eiropas, kas neizprot briesmas. Šķiet, ka vācieši kļūst mazāk aktīvi, nevis vairāk. Francija ir iegrimusi politiskā krīzē. Beļģijai nav lielas lomas, lai gan tā ir bagāta valsts. Spāniju nodarbina citas problēmas. Itālija skaisti runā, bet nedara tik daudz, cik varētu.
Citas valstis ir vēl mazāk aktīvas – piemēram, Austrija un Īrija. Tātad Eiropa nav vienota. Kontinentā ir dažādas grupas. Un es domāju, ka, kamēr Eiropa nebūs nobijusies, kamēr tā nekļūs bažīgāka un uzmanīgāka par briesmām, mēs neredzēsim politisko gribu, kas nepieciešama šīs problēmas risināšanai.
Vienā no saviem tekstiem minējāt, ka Otrā pasaules kara laikā pasaulei nebija vajadzīgi daudzi vadītāji — pietika ar Čērčilu, lai iedvestu Eiropai dzīvību un organizētu to cīņai pret nacismu. Kuri politiskie līderi, kuras valstis var uzņemties šo lomu tagad?
Es domāju, ka Eiropā patiesībā ir daudz līderu. Es jau minēju dažas valstis. Piemēram, Lietuvas aizejošajam ārlietu ministram Gabrieliusam Landsberģim bija ievērojama loma, neskatoties uz viņa valsts nelielo izmēru. Viņš pārstāvēja visu reģionu.
Mans draugs Radoslavs Sikorskis, Polijas ārlietu ministrs, ir ļoti spēcīga balss. Spēcīgs līderis ir arī Polijas premjerministrs Donalds Tusks. Arī Polijas prezidents Andžejs Duda, lai gan neatrodas vienā politiskajā nometnē ar Sikorski, aktīvi izsakās.
Čehija demonstrē spēcīgas līdera īpašības, īpaši tās ārlietu ministrs. Somijā un Zviedrijā ir izcili politiķi. Tātad vadītāju ir daudz.
Diemžēl galvenajās valstīs nav līderu. Tās galvenokārt ir Francija un Vācija. Viņi tradicionāli ir virzītājspēki visam, kas notiek Eiropā. Kad franči un vācieši vienojas, tad kaut kas tiek darīts. Tagad Vācijā ir valdības krīze, Francijā ir valdības politiskā blokāde, un tas ir ļoti grūti. Es domāju, ka mums ir jāatjauno Eiropas vadība, pamatojoties uz četrām vai piecām valstīm. Tas var ietvert Franciju, Vāciju, Poliju, Lielbritāniju un Itāliju. Tās būs lielas valstis, kas spēs pieņemt svarīgus lēmumus.
Es arī domāju, ka mums ir jārada kaut kāda apakšstruktūra lēmumu pieņemšanai ES un NATO ietvaros. Liela nozīme varētu būt apvienotajiem ekspedīcijas spēkiem Lielbritānijas, Skandināvijas un Baltijas valstu un Nīderlandes vadībā. Mums ir jāveido rīcībai gatavu valstu koalīcijas. Ir jāveido valstu koalīcijas, kas apzinās draudus un spēj rīkoties, ja lēmumu pieņemšana ES un NATO notiek pārāk lēni.
Vai Krieviju vispār ir iespējams sakaut? Ir tādi, kas par to šaubās
Uzvarēt Krieviju ir pilnīgi iespējams. Krievijas ekonomika ir līdzīga Itālijas ekonomikai. Mēs varētu darīt daudz vairāk, lai sankcijas darbotos. Mēs varētu trāpīt Kremļa palīgiem: baņķieriem, juristiem, grāmatvežiem, naftas tirgotājiem un citiem, kas palīdz apiet sankcijas.
Mēs varētu dot naudu Ukrainai, lai tā varētu maksimāli izmantot savas aizsardzības nozares potenciālu. Pēdējais joprojām nedarbojas ar pilnu jaudu naudas trūkuma dēļ. Visas šīs palīdzības izmaksas Eiropai būs niecīgas. Ja katrs no mums maksātu summu, kas vienāda nevis ar vienu kafijas tasi mēnesī, bet vienu kafijas tasi nedēļā vai pat dienā, Ukraina saņemtu visus līdzekļus, kas tai nepieciešami, lai uzvarētu.
Atšķirība starp šīm niecīgajām Ukrainas atbalsta izmaksām un summām, kas mums būs jātērē aizsardzībai, ja Ukraina zaudēs, būs kolosāla. Mēs nerunāsim par 2 vai 3% no IKP, bet par 6 vai 7% no IKP, ko ik gadu veltījām aizsardzībai aukstā kara laikā.
Ukrainas atbalstīšana ir mūsu interesēs, un tāpēc Ukrainai jāsaņem mūsdienīgi ieroči. Ir jāļauj tai iesist dziļi Krievijā. Tai jāiznīcina Krievijas loģistika, karaspēka koncentrācija, raķešu palaišanas iekārtas un īpaši Krievijas lidlauki, no kuriem Maskava uzbrūk Ukrainas infrastruktūrai. Tad krievi sapratīs, ka karš ir bezjēdzīgs. Viņi būs spiesti sākt sarunas, un priekšrocības šajās sarunās būs Ukrainas pusē, nevis Krievijas pusē, kā tas ir tagad.
Padomi par Ukrainai nepieciešamo ieroču došanu dzirdami jau aptuveni divus gadus. Kāpēc viņi viņos neieklausās?
Kā jau teicu, es nedomāju, ka ir vienota Eiropa. Ir dažādas Eiropas. Dažas valstis labi apzinās draudus, tām ir milzīgs potenciāls un tās ir gatavas sadarboties un rīkoties. Taču citas Eiropas daļas šobrīd nav gatavas šādai rīcībai.
Man nepatīk, ja viņi runā par kādu nozīmīgu notikumu, kas visus pamodinās. Nedomāju, ka būs kāds baltais bruņinieks, kurš pēkšņi izglābs Austrumeiropu no Krievijas radītajiem draudiem. Ikvienam jādara vairāk. Ikvienam ir daudz nopietnāk jāpadomā par to, kādus upurus viņš ir gatavs nest. Pagaidām Eiropā nav nevienas valsts, kas, man šķiet, strādātu ar pilnu jaudu.
Mums jādomā arī par savu ekonomisko spēku un konkurētspēju. Mūsdienās ASV ir pasaules ekonomikas lielvalsts, un Eiropa izskatās kā ekonomikas muzejs. Mums ir jāizlemj, ko mēs varam darīt, lai nodrošinātu Eiropai ekonomisko izaugsmi, inovācijas un izmantot Ukrainā gūto milzīgo pieredzi, lai stiprinātu mūsu aizsardzības nozari un armiju.
Blakus ir Silīcija ielejas aizsardzības ekvivalents. Es runāju par Ukrainas sasniegumiem dronu tehnoloģijā, taktikā, elektroniskajā karā utt. Eiropa neizmanto šo potenciālu. Mēs joprojām esam iestrēguši vecajos miegainajos ieradumos pirms desmit gadiem.
Vai, jūsuprāt, Krievijas režīms mainīsies? Vai Eiropā kāds domā, kā Krieviju pārvērst par mierīgu valsti?
“Es domāju, ka Krievija kādu laiku paliks sarežģīta problēma.” Būtu maldīgi uzskatīt, ka problēmas attiecībās ar Krieviju rada Vladimira Putina personība. Mūsu problēmas ar Krieviju sākās jau pirms viņa. Es dzīvoju Baltijas valstīs deviņdesmito gadu sākumā, un mums jau bija nopietnas problēmas ar Krieviju. Baltijas valstu vadītāji brīdināja Eiropu. Eiropa neklausīja.
Domāju, ka mūsu problēmas ar Krieviju turpināsies arī pēc Putina. Putins galu galā aizies, viņš nevar dzīvot mūžīgi. Bet nav garantijas, ka tas, kurš nāks pēc Putina, būs labāks.
Varbūt būs kaut kāda liberalizācija. Taču Krievija savā kodolā joprojām ir imperiālistiska gan attiecībās valsts iekšienē, gan attiecībās ar kaimiņvalstīm. Tāpēc mums jābūt gataviem izturēt dažas grūtības, lai pretotos Krievijas imperiālismam.
Būs grūti. Bet ir iespējams uzvarēt. Krievija pēc platības ir liela valsts, taču, kā jau teicu, tās ekonomiskais potenciāls ir līdzvērtīgs Itālijai. Mēs ar to varam tikt galā. Ar Ķīnu viss būs sarežģītāk. Savā ziņā es cīņu pret Krieviju uztveru kā mēģinājumu risināt daudz lielāku problēmu, ar kuru mēs saskaramies, proti, Ķīnas komunistisko partiju.
Kopumā esmu gan dusmīgs, gan optimistisks. Esmu dusmīgs par upuriem, ko ukraiņi nes mūsu labā. Esmu dusmīgs par to, kā mēs tērējām laiku, ko ukraiņi mums nopirka. Bet galu galā esmu optimistisks, jo Eiropai ir tas, kas Krievijai nav, proti, vīzija par modernu, mierīgu, atvērtu sabiedrību. Un beigās tas uzvarēs. Bet mums ir jāpanāk šī uzvara.
Kā neļaut jaunajam Krievijas vadonim kļūt par revanšistu?
Manuprāt, pirmkārt, jākoncentrējas uz Ukrainas uzvaru. Ukrainai kaujas laukā jābūt ļoti spēcīgā pozīcijā. Piemēram, Krimai Krievijai jākļūst par nastu, nevis par trofeju. Krievus jau tagad satrauc uzbrukumi turienes infrastruktūrai. Ukraina kļūst arvien spēcīgāka militāri.
Rietumiem ir taisnība, finansējot Ukrainu, un krieviem kādu dienu vajadzētu teikt: “Redziet, karš nenes rezultātus. Kļūst tikai sliktāk. Mēģināsim vienoties!” Tam vajadzētu būt prioritātei numur viens.
Otrkārt, kad beigsim karu ar Ukrainai labvēlīgu mieru, mums būs jāatjauno Ukraina. Tā ir dāsni jāatjauno gan ekonomiski, gan politiski un diplomātiski. Tam būtu jāļauj Ukrainai cieši integrēties gan Eiropas ekonomiskajās struktūrās, gan Eiropas drošības struktūrās.
Mēs vairs nevaram paļauties uz ASV tik daudz kā iepriekš. Mēs esam pietiekami bagāti, lai pasargātu sevi. Kad mēs paši izveidosim savu aizsardzību, mēs būsim ļoti spēcīgā pozīcijā, lai cīnītos pret imperiālistisko Krieviju. Un varbūt kādā brīdī – varbūt manas dzīves laikā, bet, visticamāk, visā turpmākās dzīves laikā – mēs varēsim redzēt, kā situācija Krievijā normalizējas. Tas nenokritīs no debesīm, mēs to nevaram uzskatīt par pašsaprotamu.
Un pēc šī visa pienāks laiks padomāt par Ķīnu. Iespējams, vissvarīgākā lieta, ko Eiropa var darīt, ir cieši sadarboties ar ASV un citām lielākajām demokrātijām, lai ierobežotu Ķīnas komunistiskās partijas ietekmes pieaugumu un, ja nepieciešams, novērstu to. Tieši tā apdraud brīvību un drošību visā pasaulē, savukārt Krievija galvenokārt ir reģionāla problēma.
