Karš Ukrainā notiek ne tikai kaujas laukā. ”Krievu pasaule” cenšas iekļūt visos ukraiņu sociālās un politiskās dzīves līmeņos, tostarp reliģiskajā. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada ukraiņu politologs um sociologs Viktors Ņeboženko un Ukrainas aizsardzības ministra padomnieks Oleksejs Kopitko
Konflikts par pareizticīgo baznīcām Ukrainā ir labvēlīga augsne Krievijas propagandistiem; spekulējot ar ticību, viņi savos skatītājos rosina agresīvas noskaņas. Bet baznīcas jautājumi ir svarīgi ne tikai Krievijas Federācijas iedzīvotājiem, bet arī varas iestādēm.
“No Maskavas pārvaldīta baznīca ir bīstama Ukrainai”
Viktors Ņeboženko:
No nacionālās drošības viedokļa Ukrainas konflikts ar Maskavas patriarhātu Krievijas un Ukrainas kara laikā ir viennozīmīgi jāizlemj par labu Ukrainai, nevis Krievijai. Jebkāda veida politiskā un nekādā gadījumā ne konfesionālā konflikta savilkšana ap Kijivas-Pečerskas lavru ir par labu Putina Krievijai. Kā tas var būt: viena valsts, Krievija, kas uzbruka Ukrainai, kontrolē citas valsts baznīcu, agresijas upurus – Ukrainu?
Pēc Kijivas svētnīcām Pečerskas lavra un Svētās Sofijas katedrāle, nākamais solis ir Počajeva Lavras ” nonullēšana” un depolitizācija. Maskavas patriarhāts – bez jebkādas ukraiņu draudzes locekļu piekrišanas var izmantot (un droši vien arī tiek izmantots) kā “piektā kolonna” Kremļa cīņā pret Ukrainu. Tāpēc Ukrainas valstij ir vienkārši pienākums – bet ar likumīgām metodēm! – apņēmīgi un būtiski ierobežot agresora līdzzinātāja Maskavas patriarhāta darbību visā valstī. Vairumā gadījumu šīs baznīcas draudzes locekļi, protams, ne pie kā nav vainojami – bet viņiem ir patiešām liela izvēle starp ukraiņu konfesijām. Pati no Maskavas kontrolētā baznīca Ukrainai kara laikā ir ļoti bīstama, jo acīmredzami tiek izmantota pretēji nacionālajām interesēm.
Maskavas patriarhāta promaskavisko priesteru sprediķi agresijas laikā ir ne mazāk svarīgi un varbūt pat svarīgāki par Krievijas okupācijas armijas šāviņiem un raķetēm.
“Krievijas pareizticīgā baznīca var mēģināt sarīkot provokāciju”
Oleksijs Kopitko:
Es zinu, kā Vladimirs Putins redzēja “kara beigas”.
Iebrucējam ir vajadzīga simboliska kulminācija, uzvaroša apoteoze. No Putina viedokļa kulminācijā bija jāiekļauj divi būtiski elementi:
– mazāk svarīgi: Krievijas karaspēka parāde uz Hreščatihas kā militārās dominēšanas simbols;
– vēl svarīgāk: svinīgā liturģija Kijivas Svētās Sofijas katedrālē, nevis Lavrā, kā lielvaras dominēšanas simbols.
Kijivas Svētās Sofijas katedrāle ir gandrīz vienīgais objekts, kam statusa ziņā nav analogu Krievijā. Tajā pašā laikā tas ir gan svētuma avots, gan spēka simbols. Nav lielvaras ne Staraja Ladogā, ne Novgorodā, lai gan Svētās Sofijas katedrāle ir gan tur, gan tur. Diženums nāk no Kijivas, kuru Vladimirs Putins uzskata par “Krievijas pilsētu māti”.
Viņš vēlētos runāt apmēram tā: “Šeit ir mana personīgā Oranta. Šeit uz freskas, lūk leģendārais Kijivas kņazs uz freskas. Un no viņa taisna līnija izstaro pie manis. Tūkstoš gadu vēsture balstās tieši uz mani, es esmu tās vainags”.
Lielā mērā šī iemesla dēļ tika organizēta pašnāvnieciska steiga uz Kijivu. Bija nepieciešama fiziska kontrole pār svētnīcu, pār pilsētu. Ar valdības maiņu vien nepietika.
Bet tas neizdevās, paldies Dievam!
2014. gadā pēc Krimas sagrābšanas Maskava mēģināja novirzīt sakrālos akcentus. Propagandas uzmanība – filmās, “vēstures” pētījumos, izglītības programmās – nolēma pārcelt uz Hersonesu: sak, Vladimirs šeit ir kristīts, šeit ir krievu pirmavots, un Kijiva ir tikai tā, nenozīmīgas sekas. Taču mēģinājums neizdevās, ideja izrādījās mirusi. Kijivas galvenā loma lielvalsts konstrukcijā – Krievijas izpratnē – dīvainā kārtā tā arī nekur nav zudusi.
Krievijas armija savu “parādi” Hreščatikā saņēma 2022. gada augustā, kad par godu Neatkarības dienai notika parāde, kurā piedalījās sasista un sadedzināta Krievijas militārā tehnika. Par to rakstīja visi pasaules mediji, bet Krievijas Federācijā totāli klusēja. Tas ir rādītājs, cik sāpīgi tas Kremlim tajā brīdī bija. Sarunu par apoteozes pirmo daļu šajā brīdī var uzskatīt par beigtu.
Tagad uzmanība tiek pievērsta otrajai daļai. Un ir interesantas nianses.
Šo pašu otro daļu bija jānodrošina Kreivijas pareizticīgo baznīcai Ukrainā (RPCU). Miljoniem Ukrainas pilsoņu joprojām ir tai lojāli – neaizrautīga, bet joprojām liela iedzīvotāju daļa. RPCU ir atbalsta punkti ne tikai Ukrainas austrumos, bet arī rietumos, arī tāpēc, ka uz turieni pārcēlās no kara bēgošie cilvēki.
RPCU ietekme pamazām samazinās: šī konfesija savā masā (ir izņēmumi) nav ar karojošo tautas daļu, ne ar savu armiju. Cilvēki to redz.
Un patriarhs Kirils arī pievieno absurdu. No vienas puses, viņš uzstāj, ka RPCU ir neatkarīga no Maskavas. No otras puses, tā pieprasa, lai Ukrainas varas iestādes atstātu RPCU iespēju pastāvēt kā līdz šim, tas ir, aģitēt cilvēkus par labu Maskavai. Šizofrēniska dubultošanās!
Ievērojamas daļa ticīgo aizplūšana no RPCU, visticamāk, notiks nevis citu pareizticīgo baznīcu, bet gan protestantu konfesiju virzienā. Lieta ir ne tikai par vilšanās pareizticībā, jo tajā atbalsts karam principā ir iespējams, bet arī fakts, ka protestantiem ir ļoti efektīvas sociālā atbalsta un mijiedarbības ar pilsonisko sabiedrību programmas. Un tagad cilvēkiem, pirmām kārtām bēgļiem, atbalsts ir īpaši svarīgs – Ukrainā ir 8 miljoni iekšēji pārvietoto personu!
Sekojot draudzes locekļiem no RPCU, sāksies arī sponsoru aizplūšana: Protestantiem ir pārskatāmi palīdzības sniegšanas noteikumi, ar tiem vieglāk tikt galā.
Kremlim steidzami jāizdomā kaut kas, lai noturētu ietekmes paliekas RPCU, lai neizlaistu savu ganāmpulku no ideoloģiskā tvēriena. Loģiski būtu šādi soļi:
pasniegt Krievijas pareizticīgo baznīcu kā mocekļu baznīcu, lai stabilizētu lojālos atbalstītājus un mobilizētu svārstīgos – un turpinātu šūpot Ukrainu no iekšpuses; lai gan tas padodas slikti, Ukrainas iestādes rīkojas pareizi un saskaņā ar likumu;
sarīkot provokāciju, piemēram, Lieldienās, vienā no trim Ukrainas lavrām;
nomainīt RPCU vadību.
Pēdējais punkts prasa komentāru. Pašreizējais RPCU primāts metropolīts Onufrijs ir tās neapšaubāms garīgais līderis, taču viņš neizrāda Kremlim nepieciešamo degsmi. Šķiet, ka iekšējai cīņai starp RPCU hierarhiem vajadzētu saasināties – taču priekšstāvja, uz kura lielā mērā balstās baznīcas reputācija, gāšana var novest pie tās straujas marginalizācijas.
Šķiet būtu loģiski, ka RPCU garīdznieki – no tiem, kas vēlas palikt kopā ar savu ganāmpulku un nosodīt Krievijas agresiju – pievienojas Ukrainas pareizticīgajai baznīcai, kurai ir autokefālija, taču tai ir arī grūtības ar savu reputāciju.
Katrā ziņā, Maskavas baznīcai Ukrainā vairs nav vietas.
