Nepaiet neviena diena, kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins nevicina savu “kodolnūju”, lai iebiedētu Ukrainu un Rietumus. Vai viņš ir traks? Varbūt tāpēc, ka šāda ieroča izmantošana pārkāptu 77 gadus ilgušo kodoltabu.
Šos jautājumus analizē Stenfordas universitātes zinātniskais līdzstrādnieks un Džona Hopkinsa universitātes starptautiskās politikas pasniedzējs Džozefs Joffe
Kopš ASV nometa atombumbas uz Hirosimu un Nagasaki, kodolieroči nav izmantoti 200 karos, pat gadījumos, kad vienā vai otrā pusē bija iesaistītas kodolvalstis. Tikai vienu reizi Padomju Savienība un ASV pietuvojās bezdibeņa malai – tieši pirms 60 gadiem Karību jūras krīzes laikā. Kāpēc viņi atkāpās, un kādas ir mācības mūsu laikam?
Atgādinām, kā 1914. gadā lielvalstis saskārās ar Pirmo pasaules karu. Tad iedomājieties, ka ķeizari, cari un karaļi varētu ieskatīties kristāla bumbiņā un ieraudzīt 1918. gada pasauli. Divdesmit miljoni gāja bojā kopā ar četrām lielajām impērijām: Vāciju, Austrongāriju, Krieviju un Osmaņu impēriju. Boļševisms ir uzvarējis Krievijā, un fašisms izplatīsies visā Eiropā. Lielbritānijas ārlietu ministram Edvardam Grejam 1914. gadā bija taisnība : “Visā Eiropā nodziest lampas; mēs tās vairs neredzēsim savas dzīves laikā.
Šodien, kad Krievijas un Amerikas kodolarsenāls ir 12 000 vienību, Putinam kristāla bumba nav vajadzīga. Viņš var domāt, ka “mazs” taktiskais nenovedīs pie Armagedona. Bet varbūt viņa ģenerāļi neuzdrošinājās viņam pateikt, uz ko spējīgi taktiskie kodolieroči. 2018. gadā ASV aizsardzības ministrs Džeimss Matiss sniedza vislabāko tā laika novērtējumu : “Es nedomāju, ka eksistē tāda lieta kā taktiskie kodolieroči. Jebkurš kodolierocis, ko izmanto jebkurā laikā, maina spēles noteikumus”.
Krievijas aizsardzības ministram Sergejam Šoigu, kurš tagad atstādināts militāro neveiksmju dēļ Ukrainā (šī informācija gan nav oficiāli apstiprināta), vajadzētu apgaismot savu priekšnieku. Taktisko ieroču sprādzienbīstamība svārstās no 0,3 līdz 170 kilotonnām trotila. Hirosimas bumba bija tikai 15 kilotonnas un nogalināja 90 000 cilvēku.
Kas notiks, ja Putins nometīs “mazo” bumbu? ASV neuzzinās, vai tas bija tikai vienreizējs uzbrukums, un pārcels savus stratēģiskos spēkus uz DEFCON 2 līmeni ( atrodas pirms maksimālā kaujas gatavības līmeņa. Iepriekš paziņots Kubas raķešu krīzes laikā un operācijas ”Tuksneša vētra” laikā 1991. gada 15. janvārī ) vai pat visaugstākajā līmenī – DEFCON 1 ( tas jau nozīmē, ka ASV atrodas liela mēroga militāra konflikta priekšvakarā ar iespējamu masu iznīcināšanas ieroču izmantošanu. Amerikāņu karaspēks nekad nav ticis pārvests līdz šim gatavības līmenim), Atbilstoši saukta par “pistoli ar ar uzvilktu gaili.” Lielbritānija un Francija darīs to pašu.
Bumbvedēji pacelsies gaisā; raķešu tvertnes atvērs savus aizsargpārsegus. Šajā gadījumā bailes pārvarēs piesardzību, un tikai neliels aprēķins vai pārpratums var izraisīt stratēģisku kodoltriecienu apmaiņu. Ja sākat mazu karu, esiet gatavi lielam.
Putina ģenerālštābam vajadzētu papētīt amerikāņu kara spēles. Prinstonas universitātē viņi simulēja ASV un Krievijas triecienu apmaiņu. Viss sākās ar taktiskajiem kodolieročiem un beidzās ar pilna mēroga karu. Zaudējumi? Deviņdesmit miljoni mirušo un ievainoto pirmajās stundās. Uzkāpiet pa vienu eskalācijas kāpņu pakāpienu, un jūs ātri sasniegsiet virsotni.
Vai Putins patiešām ir kļuvis vājprātīgs, kā pieļauj ”mediju psihiatri”? Labi, nespēlēsim doktoru Freidu, bet liksim likmi uz vājprātīgā teoriju starptautiskajā politikā, ko dēvē arī par iracionalitātes racionalitāti. Lielais stratēģis un Nobela prēmijas laureāts Tomass Šellings (es biju viņa students Hārvardā) sniedza pārliecinošu piemēru.
Pieņemsim, ka kāds parādās uz jūsu lieveņa un mierīgi saka: “Dodiet man 20 USD, pretējā gadījumā es izšķaidīšu sev smadzenes.” Jūs, iespējams, nebūsiet pārsteigts un piedāvāsiet viņam nomierinošu karstu pienu. Tagad pieņemsim, ka viņš atgriežas ar izspiedušām acīm un putām no mutes. Vai nebūtu labāk iedot viņam naudu, nekā pārkrāsot lieveni un stundām ilgi ņemties ar policiju?
Putins var simulēt vājprātu, bet tā ir “racionāla” balansēšana uz kara robežas. Ja viņš spēs iebiedēt Ukrainu un Rietumus, viņš to izdarīs daudz labāk nekā viņa neveiksmīgā armija. 18. septembrī valsts televīzijas ēterā viņu pārspēja viņa aizstāvis Valsts domes deputāts Andrejs Guruļevs . “Mums nevajadzētu bombardēt Ukrainu, jo mums tur joprojām ir jādzīvo,” viņš skaidroja, piebilstot, ka tā vietā jāvēršas pret īstiem lēmumu pieņemšanas centriem: Berlīni un galvenokārt Londonu. “Mēs varam pārvērst Lielbritāniju par Marsa tuksnesi trīs minūtēs,” sacīja Guruļevs.
“Lai gan tas ir neprāts, tajā ir konsekvence,” domāja (Hamleta varonis) Polonijs. Izdomāts vājprāts, kas pazīstams arī kā “psihiskais karš”, var izcīnīt uzvaru, tāpat kā cilvēks uz iepriekš minēta ”Šellinga lieveņa”. Izliecieties, ka zaudējat kontroli, un jūs nobiedēsit savu mērķi pakļauties.
Runāt kā vājprātīgam ir īsta spēle; draudu izpilde ir neticama pasaulē ar 12 000 kodolieroču vienību, kur arī Krievija kļūtu par “Marsa tuksnesi”. Tikmēr ziņots, ka 300 000 Krievijas labāko un gudrāko pilsoņu pēc Putina paziņojuma par daļēju mobilizāciju drīzāk slēpās, nevis devās karot uz Ukrainu; līdzīgs skaits bēga no Krievijas pēc iebrukuma sākuma 24. februārī.
ASV prezidents Džo Baidens šajā gribas pārbaudē izteica savus, taču diezgan neskaidrus draudus. ASV rīkojas racionāli šī vārda tiešākajā nozīmē, uzliekot sankcijas Krievijai un sniedzot atbalstu Ukrainai, taču bez tiešas iejaukšanās, kas var izraisīt pilna mēroga karu. Baidens nosūtīja militāro un finansiālo palīdzību 17 miljardu dolāru apmērā, un tiek plānots vēl vairāk. ASV sniedz arī vērtīgu kosmosa izlūkošanas un kaujas lauka informāciju, ļaujot ukraiņiem sagādāt vienu taktisku pārsteigumu pēc otra.
Amerikas Savienotās Valstis piegādāja HIMARS augstas precizitātes vairāku palaišanas raķešu sistēmas. Tajā pašā laikā viņu raķešu darbības rādiuss ir tikai 85 kilometri. ASV nedod lielāka darbības rādiusa militāro taktisko raķešu sistēmu, jo tā var sasniegt mērķus pat 300 kilometru attālumā – Krievijas iekšienē -, kā arī Abrams tankus un kara lidmašīnas. Kamēr Putins imitē vājprātu, Baidens vēlas izvairīties no eskalācijas. Taču izredzes, ka Baidens varētu mainīt šo lēmumu, ir vērtīgs trumpis, kas liks Putinam aizdomāties.
Arī Rietumiem ir leģitimitāte savā pusē. Ukrainā Rietumi cenšas ne tikai saglabāt ne pie kā nevainīgas valsts suverenitāti, bet arī saglabāt vienu no vērtīgākajām pēckara laikmeta dāvanām — Eiropas kārtību, kas vairs nav balstīta uz iekarošanu. Šis ir ilgākais miers starp lielvalstīm kontinenta asiņainajā vēsturē. Šādas augstas likmes saglabā noturību, gribu un uzticamību, neskatoties uz strauji augošajām enerģijas cenām. Pat neitrālākie eiropieši nevēlētos, lai uz Polijas un Vācijas robežas izvietotu Krievijas armiju, nemaz nerunājot par to, ka Krievija aprij Baltijas valstis. Tas ir racionāli, nevis absurdi.
Putins nepārprotami spēlē vājprātīgo. Tomēr vājprātīgs nav tas pats, kas stulbs. Viņš ”iet pa gaisu” un draud, bet šim imperiālistam nav vajadzīga kristāla bumba, lai redzētu nākotnē. Kodolpasaulē tas, kurš pirmais izšauj, mirst otrais.
