Vēsture mums stāsta, ka nevērība pret pasauli var ātri atņemt diktatoriem kontroli. Tas tuvākajā nākotnē var izraisīt haosu. Savu vēstures pārskatu un skaidrojumu par to, kāpēc Putina impērijas krišana ir neizbēgama, izklāstīja britu medijs The Telegraph
Eksperti nepieļāva padomju impērijas sabrukumu. Un arī tās valdnieki. Tas ir miljonu cilvēku nopelns, kuri izlauzās cauri slēgtām robežām un iestājās pret tiem, kuri iepriekš tika uzskatīti par neuzvaramiem valsts spēkiem. Tagad, ņemot vērā pagātni, šī iespēja šķiet neizbēgama. Bet lielākā daļai cilvēku to pat nevarēja iedomāties, līdz tas patiešām notika.
Neviens negaidīja Francijas revolūciju, kas noveda pie Luija XVI nāves uz giljotīnas. Neviens negaidīja Palermo elites sacelšanos 1848. gadā, kas apgrieza kājām gaisā visu Eiropu. Kurš būtu domājis, ka ielu tirgotāja pašnāvība Tunisijā 2010. gadā varētu izraisīt līdzīgus notikumus arābu pasaulē?
Vācijas impērija sabruka 1918. gadā tikai dažus mēnešus pēc tam, kad tā gandrīz uzvarēja Pirmajā pasaules karā. Neskatoties uz uzvaru Otrajā pasaules karā, Francijas un Lielbritānijas impērijas sāka izjukt, kad Parīze un Londona plānoja jaunas koloniālās partnerības.
1970. gados, kad revolūcijas šķita nepieciešamas, bet nenotika, sociologi mēģināja izveidot prognozēšanas modeļus. Varbūt, ja varētu noteikt pagrieziena punktu sabiedrības neapmierinātībā vai atrast “viltu cerību” rādītājus, tad varētu paredzēt vai novērst politisko pagrimumu.
Tas nekad īsti nedarbojās. Ļeņins, kuram bija zināmas zināšanas šajos jautājumos, deva mājienu: “Nepietiek ar to, ka zemākās kārtas atsakās dzīvot pēc vecā ieraduma, ir nepieciešams arī, lai augstākās kārtas nevarētu dzīvot pēc tā.”
Valstis – pat viduslaiku un agrīno jauno laiku valstis, piemēram, Luija XVI Francija – parasti spēj apslāpēt iekšējās nesaskaņas. Akmeņu mešanas pūļiem bija maz izredžu pret karavīru šrapneļu šaušanu, un vēl mazāk to ir mūsdienās pret asaru gāzi, ūdens lielgabaliem un tankiem.
Tāpēc, lai valstis un impērijas piedzīvotu neveiksmi, parasti ir vajadzīgs ārējs spēks, kas ne tikai grautu to prestižu un šausmīgo varēšanu, bet arī vājinātu represīvo potenciālu.
Vairumā gadījumu tā ir militāra neveiksme. Dažkārt efekts ir acīmredzams un tiešs, piemēram, kad 1917. un 1918. gadā Krievijas un Vācijas impēriju sagrāva viņu pašu karavīri, kuri atteicās karot un pameta savus valdniekus.
Dažreiz tas ir vairāk netieši, piemēram, kad briti saprata, ka pēc novājinošā kara viņi vairs nevar pārvaldīt plašo, daudzveidīgo un arvien klusējošo impēriju.
1946. gadā Indijas vicekaralis lords Vāvels secināja, ka “mums vairs nav resursu, kā arī, manuprāt, vajadzīgā prestiža un pašapziņas”.
Frančiem bija vajadzīgs ilgāks laiks, lai nonāktu pie šāda secinājuma, un tad tieši obligātā dienesta karavīru un viņu ģimeņu nevēlēšanās cīnīties Alžīrijas karā 60. gadu sākumā izbeidza vīziju par pastāvīgu Francijas impērijas “kopienu”.
Visos šajos gadījumos izšķirošā nebija bruņoto spēku pilnīga sakāve vai fiziska iznīcināšana, bet gan uzskats, ka cīņu nevar uzvarēt vai, ka tā būs īslaicīga uzvara. Karavīri un policisti neriskēs ar savu dzīvību vai turpmāko karjeru zaudētas lietas un diskreditēta režīma dēļ.
Pienāk brīdis, bieži vien ļoti pēkšņs, kad imperatora kailums kļūst acīmredzams, un spēle mainās. Pēc Ļeņina domām, valdnieki “nevar” turpināt rīkoties tāpat kā iepriekš.
Krievijas gadījumā viss šajā ceļā šķiet skaidrs: bet kad pienāks patiesības brīdis? Tā jau tam ir gājusi cauri arī iepriekš. 1917. gadā vareno impēriju nāvējoši novājināja Vācija, bet 1989. gadā – aukstā kara brutalitāte.
Tā nomira divas reizes, bet ātri augšāmcēlās citā veidolā, jauna imperatora vadībā, pat ja trūka ievērojamas daļas (Baltijas valstis, Vidusāzijas kolonijas, Austrumeiropa). Bet tagad? Vai Putina mēģinājums atjaunot daļu impērijas novedīs pie tās galīgas bojāejas?
Ķīna no Krievijas ir gatava pārņemt 19. gadsimtā iekarotos Āzijas īpašumus, pretenzijas ir arī Japānai, Turcijai un citām valstīm. Labākā iespēja krievu tautas gaišai nākotnei ir kļūt par postimpērisku demokrātisku nacionālu valsti, noraidot Putina un viņam līdzīgo impēriskās ambīcijas.
Kritusī impērija atstāj aiz sevis garu ēnu. Dažas no tām var būt pozitīvas, piemēram, Romas impērijas (un varbūt arī Britu impērijas) gadījumā: valoda, kultūra, likumi, infrastruktūra un institūcijas. Tomēr tas neizbēgami atstāj arī haosu, vardarbību un cīņas par varu. Nav nesāpīgu iespēju.
