Krimas aneksija veica apvērsumu krievu prātos. Putina režīms, kas kratījās krīzēs, kļuva fantastiski populārs. Visi pret ukraiņu vērstie mīti, ar kuriem tagad žonglē propaganda, ienāca jau toreiz. Impērijas cilpa ir savilkusies. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada sociālekonomikas analītiķis Sergejs Šelins
Pašreizējais Krievijas karš pret Ukrainu, precīzāk, Krievijas un Ukrainas karu laikmets, sākās Soču Olimpisko spēļu pēdējā dienā (2014. gada 23. februārī). Galvenā Krimas operācijas daļa ilga tikai dažas dienas un bija gandrīz bez asinīm. Krievija priecājās.
Neentuziasma sajūtu likvidēšana
Pirms diviem līdz trim mēnešiem Vladimira Putina režīms bija sliktākajā politiskajā formā kopš tā pirmsākumiem. Sabiedriskās domas fonda iknedēļas monitorings 2013. gada decembra sākumā liecināja, ka Putinam uzticīgo un neuzticīgo cilvēku īpatsvars bija attiecīgi 54% un 37%.
Pirmajai personai brīvā valstī šāda attiecība izskatītos diezgan pieklājīga. Taču valdniekam, pretendējot uz mūžīgo varu, bija pamats baidīties.
Turklāt, salīdzinot kategoriskāk domājošās grupas, “beznosacījumu uzticības” un “beznosacījumu neuzticēšanās”, otrajai no tām bija pārsvars: tās īpatsvars sasniedza 15% pret 13% “beznosacījumu uzticības” grupām. Uzticības krīze režīmam, kas sākās 2011. gadā, nekādi nebeidzās.
Ziemas Olimpiskās spēles, kuras, protams, pavadīja gigantiska propagandas kampaņa, Putina parametrus uzlaboja tikai par dažiem procentpunktiem.
Taču uzreiz pēc tā iebrukums Krimā paveica brīnumu. Pēc piecām nedēļām, līdz 2014. gada aprīļa sākumam, to cilvēku īpatsvars, kuri uzticējās Putinam, sasniedza 80%, savukārt to, kas neuzticējās, noslīdēja līdz 14%.
Un pat šie fantastiskie skaitļi nenovērtēja notikušā ietekmi. Jo to, kas “bez nosacījumiem uzticas”, kļuva par 30%, bet tie, kas “noteikti neuzticas”, palika tikai 4%, kaut kur tuvu statistikas kļūdai.
Pēc ne pārāk veiksmīgajām kampaņām 2012.-2013. pret gejiem un ārvalstu aģentiem, kā arī par morāli un ksenofobiju, Putins beidzot ir sasniedzis savu pavalstnieku sirdis. Imperial Reconquista (Impērijas krusta karš) izrādījās negaidīti populārs.
Protams, lielvalsts prieki bija tikai televīzijas skatītāju prieki, kuriem tagad katru dienu tika rādīts aizraujošs seriāls par Krimas un pēc tam Donbasa iekarošanu. Šiem mājas valdniekiem acīmredzami nebija nodoma upurēt sevi rekonkistas labā. Bet lai kādas arī būtu šīs pamodinātās jūtas, tās ātri apspieda visas pārējās sociālās emocijas.
Suverēnā utopija, tāpat kā 20. gadsimtā, krieviem izrādījās neatvairāma. Un vēl nesen tik plaši izplatītās pretrežīmu noskaņas ir beigušas pastāvēt kā valsts mēroga parādība.
Neatgriezenisks gads
Pirmais Krievijas un Ukrainas karš ilga gadu un beidzās 2015. gada februārī ar līgumu parakstīšanu Minskā. Bez Krimas Ukraina de facto zaudēja daļu Doņeckas un Luhanskas apgabalu, kas tika pārvērsti par Krievijas protektorātiem.
Krievijas ekspansija palēninājās septiņus gadus. Ik pa laikam bija pat cerības atgriezties pirmskara laikmetā. Bet izmaiņas, kas notika Krievijā pirmajā cīņas ar Ukrainu gadā, vairs nebija iespējams mainīt.
Šī salīdzinoši īsā un ne pārāk asiņainā (Krievijas pusei) kara pieredzei Putinu vajadzēja ļoti iepriecināt.
Turklāt impērisko kaislību eksplozija nebija acīmredzama jau iepriekš.
Pirmkārt, Krievijas Federācijas iedzīvotāji nemaz neizvirzīja savam līderim karagājienu pret Ukrainu. Līdz 2014. gada 23. februārim Krievijā nebija ne miņas no tautas prasībām “atdot Krimu”. Taču, tiklīdz sākās aneksija, sabiedrība steidzās pie ekrāniem tā, it kā nekad nebūtu skatījusies nevienu citu seriālu.
Otrkārt, izrādījās, ka pēcKrimas laikmetā ir ļoti viegli ieviest masās domu par turpmāku iebrukumu vēlamību. 2014.gada martā un aprīlī no 15% līdz 58% (toreiz Levadas centra aptaujas) nosauca Doņeckas un Luhanskas iekļaušanu Krievijas Federācijā par vēlamu. Krievi propagandas signālus ķēra lidojumā.
Treškārt, izrādījās, ka birokrāti un biznesa līderi baidās no Putina daudz vairāk nekā baidās no zaudējumiem strīdā ar Rietumiem. Īsta pārrāvuma ar Eiropu un Ameriku patiesībā nenotika, taču no tā bija lielas bailes. Runā, ka atsevišķi Putina draugi – magnāti lūdza viņam doties atpakaļgaitā, bet saņemot atteikumu, ieslīga asarās.
Tomēr nekas līdzīgs “elites” dumpim nenotika. Turklāt gandrīz visas Krievijas nomenklatūras vienības vairāk vai mazāk dalījās tautas entuziasmā par suverēnu atriebību.
Ceturtkārt, impērijas rekonkista pielika punktu masu politiskajām simpātijām pret Ukrainu. Vēl 2013. gada nogalē simpātijas pret revolucionārajiem Kijivas iedzīvotājiem bija diezgan izplatītas Krievijā un saplūda ar pašmāju pretvalstiskām emocijām. Krima tam pielika punktu. Tagad par vienīgo proukraiņu grupējumu bija kļuvusi Maskavas un Sanktpēterburgas liberālā inteliģence, kuru propagandisti nomelno kā prettautisku spēku. Putins novērsa to, no kā tik ļoti baidījās: viņa pavalstnieku acīs Ukraina nekļuva par demokrātisku piemēru un pārmetumu viņa režīmam.
Un piektkārt, pirmā sankciju viļņa (2014. gada pavasaris – vasara) pieredze liecināja, ka Krievijas ekonomika tās diezgan pārliecinoši pārvar. Šīs sankcijas bija daudz vājākas nekā turpmākās sankcijas 2022. gadā, taču Putinonomikas spēks, ko pierādīja to neveiksme, Rietumu ekspertus jau varēja likt pie secinājumiem, kurus viņi neizdarīja.
Visu iepriekš minēto iemeslu dēļ Putins atcerējās šo pirmo karu kā ārkārtīgi veiksmīgu projektu, kas ir jāturpina un jāpaplašina. Turklāt viņu vadīja arī personīgās kaislības.
Sen sagatavotais pagānu komplekts
Visus antiukraiņu jokus, ko tagadējais Putins atkārto ik reizi, līdz pat pēdējai intervijai ar Takeru Karlsonu, viņš pirmo reizi izstāstīja pašā kara sākumā. Mēnesi pēc Krimas aneksijas, 2014. gada 17. aprīlī, “taisnā līnijā” ar sevi viņš jau no visa spēka runāja par Ukrainas “nacismu”, par Kijivas valdības “nelikumību”, un par “ Novorossiju” un par Ukrainas sadalīšanas vēlamību:
“…Tā ir Novorossija: Harkiva, Luhanska, Doņecka, Hersona, Nikolajeva, Odesa cara laikos nebija Ukrainas sastāvā, tās visas ir teritorijas, kuras 20. gados padomju vara nodeva Ukrainai… Paskaties, pēc tam viss, kur šodienas labklājība plaukst nacionālisms un pat atdzimst neonacisms, tā tas ir: tās ir Ukrainas rietumu daļas… Cita lieta ir Ukrainas centrs, austrumi, dienvidaustrumi. Par to es arī tikko runāju, par Novorosiju, kas, protams, sakņojas Krievijas valstī… Mēs tiešām uzskatām pašreizējās (Ukrainas) varas iestādes par neleģitīmām…”
Pat Karlsonam stāstītais, ka Otro pasaules karu it kā sākuši poļi, kas maldīgi tika uztverts kā jaunums, no viņa lūpām izskanēja tālajā 2014. gada 5. novembrī, kad viņš instruēja propagandistus (“jaunos vēsturniekus”):
“…Viņi joprojām strīdas par Molotova-Ribentropa paktu un apsūdz Padomju Savienību Polijas sadalīšanā. Un ko darīja pati Polija, kad vācieši ienāca Čehoslovākijā? Paņēma daļu no Čehoslovākijas. Tā viņa to izdarīja pati. Un tad dabūju atbildes ripu…”
Visi šodienas Putina režīma valsts doktrīnas principi, visi kaujinieciskā impēriskā utopisma veidojošie elementi tika izvilkti no intelektuālajām pavārtēm jau toreiz, 2014. gadā. Un “zemju savākšana”, un “krievu pasaule”, un “civilizācijas izvēle”, un “tradicionālās vērtības”, un naids pret Rietumiem, un kalpība pret Ķīnu – viss šis pagānu komplekts tika nokomplektēts pirmajos kara mēnešos, un kopš tā laika vienmēr ir bijis pilnībā gatavs lietošanai.
Vienīgās debates ir par to, cik dziļi ar šīm idejām ir apsēstas krievu zemākās klases. Jo par viņu uzticību līderim un viņa komandai nav šaubu. Kas attiecas uz lielāko daļu subjektu, viņi diez vai tik pašaizliedzīgi ticēs oficiālajiem mītiem. Bet viņi joprojām ir pietiekami nošķirti, lai paklausīgi pakļautos režīmam, kas viņiem pilnībā tic.
***
Kopš 2015. gada dažkārt šķita, ka karš pret Ukrainu pazūd otrajā plānā. Taču pēc tam dabiskā notikumu gaita pamudināja Putinu pie tā atgriezties.
Valstī atkal sākās atkusnis. 2017. gadā Alekseja Navaļnija kustība aptvēra visu valsti, bet 2018. gadā pensiju reforma samazināja valdnieka reitingu. Neveiksmes sākās vēlēšanās, kas vairākus gadus pēc 2014. gada izskatījās mirušas. Pat nepiederošas personas, piemēram, Sergejs Furgals, kļuva par gubernatoriem.
Un 2020. gadā režīms sāka ofensīvu. Sākumā tas rīkojās pēc tās pašas shēmas kā pirms pirmā kara: patriotisms, cīņa pret gejiem, tradicionālās vērtības, cīņa pret ārvalstu aģentiem, aresti (Furgals), cīņa par morāli, slepkavības (pirmais mēģinājums nogalināt Navaļniju ), utt.
Taču, tāpat kā pagājušajā reizē, ar to visu acīmredzami nepietika triumfam. Un ideoloģiskais atbalsts karam ar Ukrainu bija gatavs, līdera vēlme tai uzbrukt bija neizsīkstoša, un pirmās kampaņas pieredze lika noticēt viegliem panākumiem.
Un 2022. gadā viņi nolēma to atkārtot. Krievija ir iegrimusi daudz dziļākā utopijā nekā toreiz, un šī režīma laikā vairs nevar atgriezties pie “mierīgās dzīves”.
Karam jākļūst bezgalīgam.
