Krievijas propaganda ir piedzīvojusi pamatīgas pārmaiņas. Sociālo mediju manipulācijām tagad ir mazāka loma nekā šantāžai par kodolieroču izmantošanu vai bada iestāšanos. Šim viedoklim piekrīt propagandas pētnieks, Džona Hopkinsa universitātes profesors Pīters Pomerancevs.
Intervijā medijiem viņš pieskārās tādām tēmām kā Krievijas sabiedrības kolektīvā atbildība par karu, Kremļa propagandas metodes, mainīgā uztvere par Ukrainu pasaulē un citas.
Rietumos karu Ukrainā mēdz dēvēt par Putina karu. Ko jūs domājat par šo terminoloģiju?
Un ne “Krievijas karš”, vai tas ir tas, ko jūs domājat? Šis jautājums Ukrainā izraisa daudz strīdu. Tas ir Krievijas valsts karš pret Ukrainas valsti. Tātad šis ir Krievijas karš. Bet es domāju, ka cilvēki domā, ka tā ir gadsimtiem senas krievu kultūras izpausme. Kultūra ideju izpratnē, izglītības valoda, māksla. No anekdotēm, kas skatās no augšas uz ukraiņiem, līdz mūsdienu literatūrai, kas “deleģitimizē” ukraiņu pretenzijas uz valstiskumu. Tāpēc tas, ko mēs redzam tagad, nav tikai tikko sācies karš, bet gan Krievijas imperiālistiskās kultūras izpausme.
Šis nav pirmais Krievijas iebrukums Ukrainā. Tas ir kaut kas dziļi iesakņojies Krievijas politiskajā kultūrā, mākslinieciskajā, izglītības, vispārējā kultūrā. Tātad mēs varam teikt, ka Putina iebrukums Ukrainā ir nākamais posms Krievijas karā ar Ukrainu vai pret Ukrainu.
Kāda atbildība par karu būtu jāuzņemas parastajiem Krievijas iedzīvotājiem?
Jautājums par kolektīvo atbildību ir ļoti, ļoti sarežģīts. Ir 2022. gads. Vairāk nekā 75 gadus pēc Otrā pasaules kara beigām, un mēs joprojām diskutējam par to, vai vienkāršie tā laika vācieši bija atbildīgi par holokaustu, šīs debates par kolektīvo atbildību šķiet bezgalīgas. Es zinu, ka ļoti personiskā līmenī tie krievi, kurus pazīstu un kuriem ir politisks amats, viņi tiešām jūtas atbildīgi. Dziļa atbildība un dziļš kauns. Viņi arī jūtas bezspēcīgi, bet dziļi atbildīgi. Tajā pašā laikā citi noliedz jebkādu atbildību.
Interesanti, ka atbildības sajūta ir cieši saistīta ar sajūtu būt neatkarīgam cilvēkam, kā aktierim. Teikt, ka esmu atbildīgs, nozīmē sevi diezgan augstu cienīt.
Vai būs iespējams saukt pie kriminālatbildības Krievijas propagandistus?
Ir piemēri, kad propagandisti tiek atzīti par vainīgiem kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci. Viens no galvenajiem nacistu propagandistiem Jūlius Štreihers tika atzīts par vainīgu Nirnbergas prāvā. Viņš bija antisemītiskākā izdevuma redaktors, taču viņš bija arī Nirnbergas gauleiters. Tajā pašā laikā Reihsradio vadītājs Hanss Fricše, kurš katru vakaru teica antisemītiskas runas, tika atzīts par nevainīgu, turklāt ļoti ātri. Viņa arguments bija tāds, ka viņš vienkārši izlasīja tekstu uz papīra, kas viņam tika iedots.
Manuprāt, panākumu atslēga ir parādīt, ka propagandisti apzinās, ka ir daļa no militārām operācijām, kurās tiek izdarīti kara noziegumi, vai iekšējās operācijās, kuru rezultātā notiek aresti un slepkavības Krievijas iekšienē. Jā, viņi par to zina un viņiem ir izvēle.
Tāpēc es domāju, ka ikvienam Krievijas medijos strādājošajam cilvēkam pēc 24.februāra būtu jāzina, ka tas, ko viņi dara, ir daļa no sarežģītas militāras operācijas, kas noved pie kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci, agresīva kara, iespējams, genocīda. Tas vienkārši nevar būt, ka jūs to nezināt.
Paskatīsimies uz Mariupoles slimnīcas bombardēšanas piemēru. Četras nedēļas pirms tās Krievijas propaganda apgalvoja, ka šajā slimnīcā tiek turēti ukraiņu nacistu kaujinieki. Šī informācija noved pie kara nozieguma, tikai teikt riebeklības, tas nav noziegums. Tātad ir jāpierāda, ka tie ir daļa no iekārtas, bet tie patiešām ir daļa no iekārtas. Mēs zinām, ka Krievijas mediji ir integrēti valsts mehānismos. Protams, viņi teiks, ka viņiem vienkārši iedeva lapiņas ar tekstu, un viņi tos nolasīja vai vienkārši izteica savu viedokli. Ir jāpierāda, ka tas ir vairāk nekā viedoklis.
Jābūt sankcijām pret visiem valsts institūciju darbiniekiem, kas kaut kā ir saistīti ar karu, arī PR kompānijām, TV kompānijām, kas formāli ir privātas, bet patiesībā ir valsts sastāvdaļa.
Pastāstiet par projektu ”Atmaksa” (Reckoning Project), kurā esat iesaistīts?
”Atmaksas” projekta mērķis ir cīnīties par patiesību, saukt pie atbildības un atcerēties kara noziegumus Ukrainā. Šobrīd Mariupoles apkārtnē braukā buldozeri, kas no Krievijas karaspēka nopostītajām ēkām izved gružus, un tur, iekšā, ir līķi. Kremlis burtiski dzēš atmiņu par šiem cilvēkiem un viņu dzīvi šajās vietās. Ar to ir jācīnās ne tikai kara noziegumu līmenī, bet arī atstāstu un atmiņu līmenī, stāstot šo cilvēku stāstus, lai Kremlis tas nepaliktu bez sekām.
Lai to paveiktu, esam apvienojuši juristus un žurnālistus. Mums ir žurnālisti visā valstī, kas vāc pierādījumus, konsultējas ar juristiem, lai savāktos pierādījumus varētu prezentēt tiesā, un arī stāstīt ar tiem saistītus stāstus. Tātad mēs cīnāmies par taisnību gan parastajās tiesās, gan sabiedriskās domas tiesās.
Krievijas valdība, īpaši ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, runā par “rusofobiju”, un tas izskaidro sankcijas. Teiksim, dažiem cilvēkiem nez kāpēc nepatīk krievi. Vai tā ir propagandas spēle vai arī viņi tiešām nesaprot saistību starp viņu rīcību un attieksmi pret viņiem?
Viss, ko viņi dara, ir propaganda. Viņi uzlūko publisko telpu kā vietu manipulācijām. Un tas izpaužas visā krievu diskursā gan starp parastajiem cilvēkiem, gan Lavrovā: viss ir manipulācijas, viss ir spēle, nav realitātes, par ko strīdēties, ir tikai informācijas izmantošana kā veids, kā manipulēt ar citiem.
“Rusofobija” ir veids, kā Krievijā veidot “aplenkuma mentalitāti”. Bet kopumā Krievijai ir problēmas ar cēloņu un seku attiecībām. Tā liecina par ļoti slimu sabiedrību, kurā cilvēki nesaprot, kā viss sader kopā. Tā vietā, lai detalizēti analizētu, kāpēc sabiedrībā notiek noteiktas lietas, kas nozīmētu sadursmi ar daudziem “iekšējiem dēmoniem” Krievijā, jums ir kaut kāda sazvērestības teorija, kas visu izskaidro: viņi saka, tas viss notiek tāpēc, ka pastāv sazvērestība pret Krieviju. Tā cilvēkiem ir vieglāk tikt galā ar šo pseido-pasaules skaidrojumu. Un tas palīdz pulcēties ap karogu, saliedēt sabiedrību. Un, lai cik muļķīgi tas izklausītos, tas var būt diezgan efektīvi.
Uzskats par Ukrainu pasaulē ir būtiski mainījies. Vai varat rezumēt, kāda Ukraina bija pasaules, īpaši Rietumu, acīs janvārī un kāda tā ir tagad?
Es domāju, ka kopš 2014. gada ir pieaugusi izpratne par to, kas ir Ukraina. Agrāk, kad teicu, ka esmu dzimis Kijivā, man jautāja: vai tas ir Krievijā? Tagad situācija ir mainījusies. Ukraina ir kļuvusi par varonīgu valsti. Ir jāveic daudz pētījumu, lai saprastu, kā šī transformācija notika. Tas notika ļoti ātri, un šeit ir daudz nejaušību.
Prezidents Zelenskis ir lielisks komunikators. Cilvēki redz lielus plānus. Zelenskis izskatās ļoti cilvēcisks, bet Putins vienmēr izskatījies nepatīkams, un tagad izskatās, ka viņš kūp no dusmām. Viņš izskatās pēc plēsoņas, “briesmīgā priekšnieka”… Vienkāršiem cilvēkiem nav vajadzīga starptautisko attiecību analīze, viņi redz patiesību.
Ir arī citas lietas, pirmkārt, ar kurām ukraiņi cīnās kā viena ģimene. Sabiedrība, kas apvieno vecmāmiņu, onkuli, karavīru, skolotāju – viņi visi strādā kopā, un tas bija tas, kas mums pietrūka mūsu sadrumstalotajās sabiedrībās.
Ukraina izlauzās cauri šīm debatēm Rietumos, pseidodebatēs starp “patriotiem” un “globālistiem”. Tā parādīja, ka tas ir nepatiess dalījums. Ukraina cīnās par demokrātiju, cilvēktiesībām, patriotismu un suverenitāti.