Krievijas valdnieks savā vēstījumā Federālajai sapulcei neizdarīja neko no tā, no kā tauta baidījās, neko no tā, uz ko bija vājas cerības. Viņš nepieteica karu un nenoformulēja miera nosacījumus. Gadu pēc sava “SMO” sākuma Putins atkārtoja tikai to, par ko vienmēr sarunājas pats ar sevi. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada sociālais un ekonomikas analītiķis Sergejs Šelins
Kaut kādas revolucionāras ziņas no astoņpadsmitā Putina vēstījuma īpaši nebija gaidāmas. Neskatoties uz to, tā lielā kara gadā bija galvenā runa statusa ziņā. Bija bailes, kaut arī nedaudz, ka Putins palielinās konflikta pakāpi un oficiāli izsludinās kara stāvokli starp Krievijas Federāciju un Ukrainu. Biežāk tika domāts un pat dažkārt ar cerību, ka viņš beidzot formulēs kampaņas mērķus un noteiks dažus miera nosacījumus.
Vai, piemēram, viņš piedāvās pārtraukt uguni un sākt “pārrunas”. Pastāv uzskats, lai gan bez nopietniem pierādījumiem, ka Kremlis paļaujas uz pamieru atbilstoši esošajām frontēm. Javlinska raksts ar aicinājumu uz to pat tika atšifrēts kā Krievijas un pasaules reakcijas pārbaude uz šādu iniciatīvu.
Nu, daži vienkārši gaidīja Krievijas valdnieka runu ar ierastajām bezatbildīgām šausmām. Un, lai gan kāds analītiķis trāpīgi atzīmēja, ka ir cilvēki, kas parasti mēdz piedzīvot šausmas jau iepriekš, Putina vēstījumi vairākkārt attaisnoja cerības. Galu galā, lai gan Putins vienmēr melo, bet gandrīz katru reizi ir skaidrs, ko viņš īsti vēlas.
Viņa melu patiesība
Savā sešpadsmitajā vēstījumā (2020. gada janvārī) viņš ar neapšaubāmiem mājieniem paziņoja par savu nodomu valdīt mūžīgi un šim nolūkam mainīt bijušo konstitūciju. Un septiņpadsmitajā (2021. gada aprīlī) viņš solīja “jebkuru provokāciju organizētājiem, kas apdraud mūsu drošības pamatintereses”, ka viņi “izdarīto nožēlos tā kā ilgu laiku neko nav nožēlojuši”. Uzbrukums Ukrainai līdz tam brīdim bija lēmuma jautājums, karaspēks tika vilkts pie tās robežām iebrukuma ģenerālmēģinājumam, un Putina draudi pauda viņa domas par gaidāmo, viņaprāt, uzvaru.
Pašreizējā runā vienīgais konkrētais ārpolitikas paziņojums ir Stratēģiskā bruņojuma samazināšanas līguma (START) ar ASV “apturēšana”. Bet tas ir tikai paziņojums par banālu faktu, ka attiecības starp Krievijas Federāciju un ASV ir pārāk līdzīgas karam, lai attēlotu kontroli pār bruņojumu.
Kas attiecas uz Putina ”firmas” mājieniem, tad arī tādi bija. Taču šoreiz bez mazākās novitātes sajūtas. Piemēram: “Jo vairāk tāla darbības rādiusa Rietumu sistēmas nonāks Ukrainā, jo tālāk mēs būsim spiesti attālināt draudus no mūsu robežām.” Proti, tiks palielināta Putina aneksijas apetīte, aizbildinoties ar “draudu likvidēšanu”. Taču vadoņa pilnvarotais Lavrovs to pašu ir paziņojis jau vairākkārt.
Putins pat tagad neprecizē savas apetītes, jo viņš joprojām vēlas sagrābt visu Ukrainu. Un problēma viņam nepavisam nav veidos, kā attaisnot šo vēlmi, bet tikai tajā, ka viņam nav spēka to piepildīt.
Šā brīža ironija slēpjas apstāklī, ka Putins savā it kā svarīgajā runā parādās nepavisam nevis kā valstsvīrs, lai arī ar mīnusa zīmi, bet gan kā tāds, kāds ir, šauras domāšanas, dīvains un apzinīgi ievainots cilvēks, kas ir vienaldzīgs pret citiem un ir iegrimis sarunās ar sevi.
Tā kā šīs iekšējās sarunas vienmēr ir par vienu un to pašu, un valdnieka personīgā dzīve viņam nenes jaunus iespaidus, Putina vēstījumos vienmēr ir daudz atkārtojumu. Turklāt kopš Covid ēras viņš ir dzīvojis cietumnieka dzīvi, kaut arī greznībā.
Pats Putins tajā netīšām apliecināja savu astoņpadsmito vēstījumu – ar pārteikšanos “Prokrusta muļķība”. Viņš nekavējoties pielabojās, tomēr vēsts ir pilnīgi precīza. Maniakālās bailes par sevi neļāva viņam ne tikai apmeklēt frontes līnijas, bet pat apmeklēt aizmugures apgabalus iekarotajās zemēs. Viņa personīgās pieredzes apjoms ir ārkārtīgi šaurs. Visu, ko viņš zina par realitāti, viņš zina no dažiem viņam tuviem apsargiem un galminiekiem vai lasa no lojāliem ziņojumiem.
Runa kļuva par iespēju vēlreiz dalīties šajās zināšanās ar sabiedrību, bet vēl jo vairāk – ar savām bailēm, priekiem un bēdām. Arī Putina atzīšanās stilistiski bija ikdienišķa – ierastais jauna gopņika atklāsmju sajaukums (“tas neesmu es”, “tie ir viņi”, “viņi paši”, “to taču viņi”) ar pensionāra pieklājību uz soliņa (” paskatieties, atvainojiet, svētajos rakstos, visu citu pasaules reliģiju galvenajās grāmatās…”, “viņiem, atvainojiet par sliktajām manierēm, nospļauties…”). Tieši tādas pašas izrādījās arī vēsturiskās fantāzijas un domas par Rietumu seksuālajām praksēm, par ko Putins arī jau daudzkārt izteicies.
Lai viss notiek tā, kā notiek
Bet tas nenozīmē, ka Ziņojums-2023 bija pilnīgi tukšs. Šeit ir tēzes, kas tajā ir tieši vai netieši ietvertas.
1) Karš ir mūžīgs. Vismaz līdz Putins nolems, ka ir laiks to izbeigt. Kamēr viņš tā nav izlēmis, nekādu mājienu par tā pārtraukšanas nosacījumiem nav un nevar būt. Visi viņa argumenti par nākotnes lietām nozīmē, ka karš ir pastāvīgs un miera nav.
2) Putins ir neapmierināts ar saviem neveiksmīgajiem ģenerāļiem. Tāpēc par viņiem ne vārda. Kā arī uzvarām kaujas laukā. Viņa režīmu veidojošā ticība it kā unikālajām Krievijas ieroču sistēmām arī ir satricināta, taču ne pilnībā zudusi. Kara multfilmas, kā 2018. gada martā lasot 14. vēstījumu, šoreiz arī netika demonstrētas.
Garākais valdnieku toreiz priecējošo vārdu uzskaitījums arī netika atkārtots: “Avangard”, “Peresvet”, “Sarmat”, “Kalibr”, “Cirkon”, “Poseidon”, “Burevestņik” … Toties tika pieminēta ar Valsts prezidenta dekrētu 2021.-2025.gadam apstiprinātā bruņoto spēku celtniecība un attīstība. “Darbs turpinās,” pie sevis mierinoši sacīja Putins.
3) Ja nav militāru uzvaru, Putins ļoti slavē ekonomiskās. Tāpēc savus tehnokrātus un bijušos sislibus (Sistēmas liberāļus) viņš piemin vai nu personīgi (“Mihails Vladimirovičs” – par premjerministru Mišustinu), vai kā sarakstu (“Pateicoties valdības, parlamenta, Krievijas Bankas, Krievijas Federācijas subjektu kopīgajam darbam Federācija un, protams, biznesa sabiedrība …, esam nodrošinājuši ekonomiskās situācijas ilgtspēju”). Režīma īsts mugurkauls izrādījās nevis militāristi un nevis čekisti (arī runā knapi pieminēti), bet gan rietumnieciski noskaņoti menedžeri, kas vada Krievijas Federācijas ekonomiku un finanses. Vēlēdamies lepoties ar viņu panākumiem, Putins lika par četrām dienām paātrināt izpušķotu skaitļu publicēšanu par IKP dinamiku (it kā tā samazinājusies tikai par 2,1%). Sekojot paša noteikumiem, viņš savā runā īpaši uzsvēra, ka šī publikācija nekādā gadījumā nav paātrināta. Bet oficiālajā stenogrammā šī piezīme tika izņemta pilnīgi nesaprotama jūtīguma dēļ.
4) Atveidojot savu pastāvīgo domu dialogu ar magnātiem, kuri zaudēja īpašumu Rietumos, Putins, pats tur pazaudējis īpašumus, ņirgājas par saviem nelaimīgajiem brāļiem un mudina viņus strādāt viņa režīma labā un paturēt īpašumus Krievijā. Neatkarīgi no tā, vai magnātiem tas patīk vai nē, valdniekam ir skaidrs, ka viņiem nav nākotnes, kas atšķirtos no viņa nākotnes.
5) Domājot par visu kategoriju uzņēmēju likteņiem, Putins apliecina, ka nekādas nacionalizācijas padomju stilā neplāno. Šobrīd tie nav meli. Viņš acīmredzami nezina, kā to izdarīt un kam to varētu uzticēt.
6) Domājot par tautu, Putins saka, ka ieroči un nafta ir diezgan savienojami un visu sfēru militarizācija, kas viņam šķiet dabiska, nenozīmējot dzīves līmeņa pazemināšanos. Acīmredzot šobrīd viņš domā tieši tā un drīzāk nezina faktus, nekā tos sagroza. Un noteikti savās ikdienas bailēs viņš saskata zināmus masu protestus dzīves pasliktināšanās dēļ. Atšķirībā no sava elka Staļina, Putins no tā baidās.
Lūk, tāds karojošas valsts diktatora uzstādījums. Ļoti interesants psihologam un psihiatram, bet spēj mulsināt politikas analītiķi. Šķiet, ka pats runātājs nav drosmīgs vai viņam nav faktu, vai pat vienkārši, viņš neizprot savus valsts vadītāja pienākumus. Pirms gada es pieņēmu stratēģiskus lēmumus, taču neizskatos pēc stratēģa. Katru brīdi viņa attieksme ir darīt pēc iespējas mazāk un ļaut lietām ritēt tā, kā tās rit. Viņš ir noslēgts savās mānijās, izklaidēs un apvainojumos, bet padotos atceras tikai tāpēc, lai samazinātu viņu draudus savai personai. Tomēr intuitīvi sanāk, ka viņi ir saskaņā ar viņu.
Bet viņa dīvainās runas dienā pilnīgi neviens galvaspilsētas Gostinij Dvor(ā) nevarēja pateikt valdniekam, ka viņš ir kļūdījies. Nepilnu divu stundu laikā Krievijas birokrātijas krējums Putinam sita plaukstas vairāk nekā 50 reizes. Un, kad pasākuma noslēgumā tika ieslēgts himnas ieraksts, viņi paklausīgi pielēca kājās un, kustinot lūpas, atdarināja oficiālās dziesmas dziedāšanu, kuras vārdus nezina ne viņi paši, ne Putins.
