Pēc tam, kad Ukrainā tika pieņemts likums par ieslodzīto mobilizāciju, Ukrainas bruņoto spēku brigādes, pēc jaunākajiem oficiālajiem datiem, uzbrukuma vienībās savervušas jau vairāk nekā trīs tūkstošus notiesāto.
Vervētājiem pat ir jāsacenšas savā starpā par tiesībām pirmajiem iekļūt konkrētajā kolonijā un atlasīt dienestam jaunus cīnītājus. Vai ieslodzītie ir laipni gaidīti Ukrainas armijā un kā viņu vervēšana atšķiras no līdzīga procesa Krievijā?
17. maijā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis parakstīja likumprojektu Nr.11079-1, kas atļauj ieslodzītos nosūtīt uz fronti. Par nelieliem noziegumiem notiesātajiem par piedalīšanos karā tiek piedāvāta nosacīta pirmstermiņa atbrīvošana. Nevar atbrīvot ieslodzītos, kas izcieš sodu par terorismu, seksuālu vardarbību, divu vai vairāku personu slepkavībām, liela mēroga korupciju, tostarp augsta ranga amatpersonas, un dažām citām kategorijām.
Galvenais iemesls, kāpēc Ukrainas varas iestādes piekrita ieslodzīto nosūtīšanai karā (pasākums, par kuru Krievija jau iepriekš tika vairākkārt nosodīta), bija globālais karavīru trūkums, saka Ukrainas militārpersonas .
“Mūsu problēma numur viens kaujas līnijā ir personāla trūkums. Un pieņemtais mobilizācijas likums neatbilst tām prasībām, kas šodien ir frontē. Vienkārši katastrofāli trūkst cilvēku. Tāpēc pirmām kārtām šī ir cīņa par cilvēkiem, principā katrs grib savā brigādē vairāk cīnītāju. Līnijas tiek sadalītas (pavēlniecība kaujas līnijā dod vienībām arvien vairāk aizsardzības sektoru), neskatoties uz personāla skaitu brigādē, un nav pietiekami daudz civiliedzīvotāju, kuri vēlas doties karot,” skaidro. Ukrainas 3. atsevišķās uzbrukuma brigādes (OSBR) bruņoto spēku bataljona komandieris Dmitro Kuharčuks.
Būtībā uz ieslodzīto mobilizāciju pozitīvi reaģēja komandieri, un tie, kas aktīvi darbojas sociālajos tīklos. Pirmkārt, tāpēc, ka nav pietiekami daudz cilvēku un brīvprātīgie no cietumiem kļūs par papildu cilvēkresursu. Otrkārt, šī pilsoņu kategorija zina, kas ir hierarhija un disciplīna. Treškārt, pēc militārpersonu domām, dienēšana armijā ļaus viņiem izpirkt pagātnē pieļautās kļūdas un atmaksāt parādu Tēvzemei.
Pēc Ukrainas tieslietu ministra vietnieces Olenas Visockas teiktā, no cietuma jau ir atbrīvoti vairāk nekā trīs tūkstoši vīriešu, lai dienētu Ukrainas bruņotajos spēkos. Tieslietu ministrs Deniss Maljuška atzīmēja, ka pagaidām mobilizētie notiesātie militāro dienestu pildīs tikai no bijušajiem ieslodzītajiem pilnībā veidotās vienībās. Viņus komandēs karjeras militārpersonas. Tieslietu ministrija norāda, ka, pateicoties spējai savervēt ieslodzītos, Ukrainas armija potenciāli varētu tikt papildināta ar līdz pat 27 tūkstošiem nosacīti atbrīvotu cilvēku.
Kā tiek vervēti ieslodzītie
Ukrainas bruņoto spēku 3. atsevišķā uzbrukuma brigāde jau ir pabeigusi pirmo ieslodzīto atlases posmu, tagad šiem cilvēkiem notiek tiesas atbrīvošanai, kam seko apmācības mācību centros. Dmitro Kuharčuks pastāstīja kā notiek vervēšanas process aizturēšanas vietās. Vispirms komanda veic pārrunas ar cietumu, ieslodzītie tiek brīdināti, ka ieradīsies noteikta vienība, un visi, kas vēlas, gatavojas uzklausīt tās pārstāvi.
“Es runāju ar šiem cilvēkiem, stāstu par vienību, par sevi un kādas lomas viņi pildīs mūsu brigādē. Pēc tam viņi tiek intervēti ar mani individuāli, es viņiem uzdodu virkni jautājumu, mēģinu saprast viņu motivāciju un pētīt viņu psihotipu. Nenāku pats, bet ar ārstu, kurš savā vārdā uzdod jautājumus un veic provizorisko medicīnisko diagnostiku,” stāsta 3.speciālās brigādes bataljona komandieris.
Pēc Kukharčuka teiktā, atlases laikā, pirmkārt, uzmanība tiek pievērsta ieslodzīto vēlmei aizstāvēt savu dzimteni un morālajām un gribas īpašībām. Fiziskajam stāvoklim nav lielas lomas – tās plāno uzlabot treniņu centrā treniņu laikā.
Tiek atlasīti tikai 30-40% ieslodzīto, kuri vēlas doties uz fronti. Pārējie tiek atsijāti sākotnējā posmā.
“Mēs neņemam visus. Trešā brigāde ir ģimene. Pieņemot cilvēkus savā ģimenē, mēs uzņemam viņus ģimenē. Es nezinu, kā viņi to dara citās brigādēs, bet mums ir svarīgi, lai cilvēki nebūtu amorāli, jo viņi nāk uz mūsu komandu, un šeit mēs nepieļausim nekādas nekārtības,” piebilst komandieris.
Motivācija un disciplīna
Ne visi virsnieki piekrīt idejai par ieslodzīto uzņemšanu savās vienībās. Tā Ukrainas Bruņoto spēku kājnieku brigādes komandieris Andrijs pret to iebilst. Viņaprāt, līdzīga pieredze jau bijusi padomju armijā un novedusi pie bēdīgām sekām.
“Jā, viņi cīnījās, bet tas izraisīja ”ģedovščinu” padomju armijā. Ieslodzīto, zagļu likumi bija iesakņojušies armijā un pārvērtās par ”ģedovščinu”, ko viņi nevarēja pārvarēt Savienībā, un arī pēc tam tas palika neatkarīgu postpadomju valstu armijās”
Ja komandieris nekad mūžā nav saskāries ar tādu cilvēku kategoriju kā ieslodzītie, viņam būs grūti izprast to īpašības, skaidro militārais psihologs Andrijs Kozinčuks, kurš dienē vienā no Ukrainas Bruņoto spēku brigādēm.
“Piemēram, mūsu vienībā šādu bataljonu komandē cilvēks, kurš ir ne tikai talantīgs komandieris, bet arī savulaik tiesāts. Un viņam ir autoritāte ne tikai kā militārajam vadītājam, bet viņš arī saprot šī soda izciešanas īpatnības. Ja jau no paša sākuma pret tādiem izturēsimies kā pret ieslodzītajiem, sakot “jūs esat gaļa, tagad mēs jūs metīsim uzbrukumā, lai jūs visi nomirtu”, tad nekas veiksmīgs mūs nesagaidīs. Bet, ja mēs pret viņiem izturamies kā pret militārpersonām, nodrošināsim ar visu nepieciešamo uzbrukumu laikā, artilērijas atbalstu, bezpilota lidaparātiem, tad operācija var būt veiksmīga. Un attiecīgi arī viņi kļūs motivēti,” stāsta militārais psihologs.
Dmitro Kuharčuks arī stāsta, ka 3.OSB ir cilvēki, kas zina, kas ir brīvības atņemšanas vietas. Viņš pats trīs mēnešus pavadīja pirmstiesas ieslodzījuma centrā “ar politisku apsūdzību”. Tāpēc no komandieru puses ir svarīga izpratne par savu padoto cietuma vēsturi, taču, viņaprāt, daudz svarīgāk ir tas, lai cilvēki, kas pievienojas militārajai komandai, pieņemtu tās vērtības un noteikumus:
“Šeit nevis mums ir jāpielāgojas noteikumiem, pie kuriem viņi ir pieraduši, bet gan viņiem jāpielāgojas mūsējiem. Viņi nāk pie mums, nevis mēs pie viņiem. Tāpēc, pirmkārt, autoritātei jābūt militārpersonai, nevis personai, kas atradās cietumā. Pieveram acis uz to, ka viņi sēdējuši, bet tikai līdz brīdim, kad kāds izdara ko nosodāmu. Ceru, ka šādi incidenti būs minimāli.”
“Tas nav par Krieviju un Ukrainu, šeit ir runa par pašu kara būtību”
Kā pastāstīja Ukrainas bruņoto spēku brigādes komandieris Andrijs, situācija ar militāro iesaukšanu Ukrainā atšķiras no līdzīgas prakses Krievijā. Viņaprāt, notiesātie cīnās par Krieviju, jo viņiem nav izvēles. Turklāt viņiem komandieri piemēro stingras totalitāras kontroles metodes, uzskata brigādes komandieris:
“Ja negribi karot, nošauj, bet ja jums kaut kas nepatīk, viņi iešauj jums rokā vai kājā. Mums tā nebūs. Mēs pat saņemam norādījumus, kā sazināties ar bijušajiem ieslodzītajiem, kādus vārdus viņiem var pateikt, ko nedrīkst, kas viņus aizskar un kas nē. Viņi mums iedeva īpašus vārdu tulkojumus, ko tas nozīmē “feņā” (zagļu žargonā) un kā to interpretēt parastā valodā.
Militārais psihologs Andrijs Kozinčuks uzskata, ka gan Krievija, gan Ukraina “iesaistīs tās pilsoņu kategorijas, kuras būs visnoderīgākās karam”. Turklāt atšķirība ir tajā, kuru tieši valstu vadība uzskata par piemērotu militārai darbībai.
“Bet šeit nav runa par Krieviju un Ukrainu, bet gan par pašu kara būtību. Mums ir jāizmanto pilsoņi tiem paredzētajam mērķim. Nav nepieciešams IT speciālistu iemest tranšejā, lai to ieraktu. Mums viņš jānostāda datora priekšā. Ja mums ir motivēti pilsoņi, kuri vēlas citādā veidā kalpot valstij, lūdzu, izpildiet savu konstitucionālo pienākumu. Bet, ja ņemam atšķirības… Atgādinu, ka Prigožins izvēlējās sev sliktāko kastu, viņiem [PMC “Vāgners”] vajadzēja tos, kas notiesāti par visbrutālākajiem vardarbības veidiem, izvarošanu, slepkavībām, teroru, reketu – viņi labprāt piesaistīja tādus cilvēkus. Mums ir daudz ierobežojumu, mēs nepieņemam visus. Atšķiramies vismaz kaut kādā ētikā,” stāsta psihologs.
Vēl viena atšķirība, pēc Kozinčuka domām, ir tā, ka Ukrainas bruņotie spēki negrasās izmest nesagatavotus ieslodzītos karstākajos punktos. Ukrainas armija šādus ieslodzītos uztver kā “taktisku vienību”:
“Jā, mēs apmācām uzbrukuma vienības, mums nav izdevīgi tās vienkārši apmācīt, lai viņi iet bojā. Jo mēs ar to neuzvarēsim karu. Mūsu uzdevums ir sagatavot jaunus cīnītājus, motivēt viņus un padarīt tos efektīvus cīņā.
Uzbrukuma karaspēks, kas sastāv no bijušajiem ieslodzītajiem, vēl nekaro uz kontaktlīnijas, un daži notiesātie joprojām tiek tiesāti par viņu atbrīvošanu. Ieslodzīto vervēšana un apmācība žurnālistiem joprojām ir ierobežota.
Lielākā daļa bataljonu un brigāžu komandieru līdz šim tikai anonīmi komentē notiesāto vervēšanu. Bet, pēc viņu domām, ieslodzīto vidū ir daudzi, kuri vēlas cīnīties un vismaz kaut kā tikt reabilitēti savās, savu ģimeņu acīs.
“Es neidealizētu,” saka militārais psihologs Andrijs Kozinčuks. “Esmu pārliecināts, ka kāds aizbēgs, kāds, atgriežoties no kara, noteikti atgriezīsies uz sava noziedzīgā ceļa. Bet esmu pārliecināts, ka ieguvumi būs daudz vairāk.
