30 gadus vecais automehāniķis Aleksandrs Žurins no Himkiem dažas dienas pēc mobilizācijas izsludināšanas saņēma pavēsti un nekavējoties devās uz militārās reģistrācijas un iesaukšanas biroju. Tagad Žurins ir vilcienā: viņa rota no Belgorodas apgabala dodas, kā viņiem stāstīja, uz Ņižņijnovgorodas apgabalu, kur atrodas kaujas apmācības centrs. Desmit dienu laikā viņi mainījuši jau četras dienesta vietas.
Mobilizētie sūdzas, ka netiek pabaroti un pat tikuši izmitināti mežā. Turpinājumā aicinām izlasīt stāstu par Žurinu un viņa māti par to, kas ar viņiem notiek.
Bruņuvestes no sludinājumu portāla “Avito”
Anna Žurina: Mobilizācijas pavēsti es atradu pie dzīvokļa durvīm 25. septembrī. Varētu to noslēpt, taču pats dēls jau bija aizgājis uz militāro iesaukšanas biroju un pajautājis, vai viņu izsauks, un gaidījis. Es viņam godīgi pateicu, ka pavēste ir atnākusi, viņš tajā pašā dienā aizgāja uz komisariātu un teica, ka 26.septembrī viņu nosūtīs kaut kur mobilizēt.
Aleksandrs Žurins: Dienēju armijā, tāpēc uzreiz zināju, ka tikšu iesaukts. No iesaukšanas punkta Himkos 26. septembrī mūs nosūtīja uz tanku pulku pie Naro-Fominskas. Mums uzreiz iedeva drēbes, bet kāds dabūja nederīga izmēra bikses vai apavus – pēc tam vajadzēja pašiem mainīties.
Pirmkārt, visi tika norīkoti pēc specialitātēm, kuras saņēmām, dienējot armijā. Tad viss sāka notikt ne pēc plāna – notika kaut kādi pārpratumi. Piemēram, armijā saņēmu kājnieku kaujas mašīnas vadītāja specialitāti, kuras, kā mums stāstīja, tagad trūkstot Krievijas armijā. Rezultātā viņi mani padarīja par vienkāršu kājnieku. Pēc tam divas dienas bija parastās ierindas skates.
Anna: Sašam ir ļoti labi draugi. Pēc mobilizācijas viņi vispirms devās uz Naro-Fominsku un atveda viņam siltas drēbes, akumulatorus viņam un citiem puišiem, cimdus, balaklavas, divas aptieciņas, nedaudz pārtikas. Un tad viņi organizēja līdzekļu vākšanu un nopirka bruņuvestes sludunājumu portālā Avito par 50 000 rubļu (ap 850 eiro)
Aleksandrs: No Naro-Fominskas mūs nosūtīja uz Ņikitovkas ciemu Belgorodas apgabalā, kur mēs nokļuvām tieši mežā. Komandieri tam nepievērsa uzmanību. Divas dienas cilvēki gulēja uz ielas: pirmo dienu – brīvā dabā, otrajā mēs paši nolēmām, ka vajag uzcelt kaut kādu pajumti – uztaisījām kaut kādas nojumes pret lietu, nopirkām veikalos plēvi. . Tā nu divas vai trīs dienas dzīvojām mežā Ņikitovkā.
Anna: Mēs ar Sašas draugiem iekāpām mašīnā un 3. oktobrī pulksten sešos no rīta izbraucu uz Belgorodas apgabalu. Braucu deviņas stundas, braucu pa maksas ceļu – atvedām viņam ložu necaurlaidīgu vesti, T-kreklus, zeķes, veselu maisu pārtikas.
Dēls teica, ka ar viņiem viss kārtībā, ka viņi tur kopā gatavo ēst, dzīvo teltīs. Bet, kad ieradāmies Ņikitovkā un viņš iznāca pie mums, viņš izskatījās pēc bezpajumtnieka. Acīmredzot viņš mani, kā māti, mierināja, ka viss ir kārtībā. Patiesībā viņus tur neēdināja, viņi devās uz ”Pjateročkas” veikalu blakus nometnei un pirka sev pārtiku. Sašam līdzi bija 10 000 rubļu skaidrā naudā, bet tagad redzu, ka viņš jau sācis tērēt naudu no kartes: acīmredzot skaidrā nauda beigusies.
Stundu pēc mūsu ierašanās Saša teica, ka viņus sūta tālāk uz Volokonovku – arī tas ir Belgorodas apgabalā. Tur, pēc viņa teiktā, viņi tika ievietoti kādreizējā tirdzniecības centrā, viņi gulēja vienkārši uz kovrolīna paklāja. Nezinu vai tur bija silts, bet vismaz ārā negulēja.
Saša rakstīja no Volokonovkas, ka devies meklēt pilsētas pirti. Acīmredzot vairākas dienas nebija kur pat nomazgāties, bet Saša man par to nestāstīja.
Piedzēries ar ieroci
Aleksandrs: 5. oktobrī komandieri paziņoja, ka mūs no Belgorodas apgabala nosūtīs uz Mulino (Gaisa desanta un piekrastes karaspēka kaujas apmācības centrs atrodas Mulino) – tas ir Ņižņijnovgorodas apgabals – apmācībā , lai iegūtu normālu ekipējumu un ieročus. Mūs iesēdināja vilcienā, kurā vispirms ilgi vienkārši stāvējām, nesaprotot, vai mūs vispār vedīs vai nē.
Anna: Dēls vakarā rakstīja, ka no aukstuma un no tā, ka stacijā nebija ko darīt, cilvēki sāka pirkt šņabi un dzert. Viens vīrietis ar Kalašņikovu rokās stipri piedzērās un sāka trakot. Saša teica: “Labi, ka tu man jau biji atvedusi ložu necaurlaidīgo vesti,” jo tas bija reāls drauds viņa dzīvībai. Izsauca kādu, lai šo dzērāju ar automātu nomierina.
Aleksandrs: Videoklipā, kas izplatījās Telegram un citos sociālajos tīklos, bija mana rota. Mēs visi sapulcējāmies 200 cilvēku kompānijā un nolēmām, ka jāsūdzas: paši ar roku sastādījām sarakstus un uzrakstījām iesniegumu prokuratūrai, stāstot par visu notiekošo. Mums iedeva ieročus, dokumentos par to neizdarot nekādas atzīmes. Mūsu pārvietošanās arī netika dokumentētas. Kļuva biedējoši, ka, ja mēs būtu sūtīti uz priekšējām līnijām šādos apstākļos, mūsu radinieki pat nebūtu saņēmuši līķi, jo pēc atzīmēm joprojām atrodamies Naro-Fominskā.
Mums tika doti solījumi, kas faktiski netika pildīti. Mēs ar savu rotu esam gatavi doties uz Mulino un tur atsākt mācības pirms došanās cīņā. Ir svarīgi sagatavoties un būt labi koordinēti kaujā, lai mēs visi saprastu, kā mums ir jāšauj un kur mums jāskrien. Bet mēs neesam gatavi cīnīties, nemaz nebūdami “apšaudīti” – un lai mūs kaut kur sūta, un mēs pat nezinājām, kur.
Tikai pēc apmācībām varam doties uz robežu un aizstāvēt savu dzimteni, mēs neesam kaut kādi izvairīšanās piekritēji, kas negrib cīnīties. Mūsu rotā ir daudz brīvprātīgo – vecākajam ir 62 gadi. Viņš pieteicās brīvprātīgi, jo nevēlējās, lai 18 gadus veci jaunieši mirtu. Mēs taču gribam normālu attieksmi pret sevi, nevis tikai tikt izmesti mežā. Tagad pret mums izturas sliktāk par lopiem, jo vismaz lopiem ir kur dzīvot un viņi ir pabaroti, bet mums pašiem kaut kā ”jāizgriežas”.
Braucām visu nakti (no 5. uz 6. oktobri), tagad sēžam vilcienā, drīz būs jāizvācas, kā teica. Neesmu pārliecināts, ka sasniegsim Ņižņijnovgorodu, uzticība vadībai pazuda 10 dienu laikā.
Vadība, kas neko nezina
Aleksandrs: No vadības ar mums brauc mobilizētie virsnieki. Varbūt šiem cilvēkiem ir pieredze militāro operāciju organizēšanā, bet, runājot par to, kas šobrīd notiek mobilizācijas ietvaros, viņi, tāpat kā mēs, neko nezina. Uzdodot jautājumu, viņi nevar atbildēt. Viņi saka, ka viss mainās ik pēc piecām minūtēm.
Anna: Ja viņi izsludinātu mobilizāciju un dotu cilvēkiem divas nedēļas sagatavoties. Ikvienam būtu bijis laiks sanākt kopā, iegādāties nepieciešamās lietas, un pa šo laiku būtu sagatavojuši armijas daļā vietas, kur tiks apmācīti cilvēki. Un izrādās, ka mobilizētie ir kā nosodītie, viņiem nav pat vietas, kur viņus izvietot.
Manās rokās nav neviena dokumenta par to, kurai daļai dēls ir pievienots. No Maskavas mobilizētajiem cilvēkiem vismaz tika izsniegtas bankas kartes, un viņi varēja tās nekavējoties aktivizēt pilsētā. Sašam karti iedeva tikai Naro-Fominskā, kur nav bankomātu, lai karti aktivizētu. Viss bija jādara iepriekš, taču viņi steidzās – nav skaidrs, kas notiks tālāk.
Puiši gāja ar vēlmi palīdzēt dzimtenei, bet viņus uzreiz sāk pūdēt. Nesaprotu, kur ir tie politiskie instruktori, kas it kā noskaņo cilvēkus uzvarai: tā vietā viņiem saka, ka viņi iesaukuši lielgabalu gaļu.
