Šoreiz par kāpelējošo vīteņaugu mežvīnu . Mežvīns Latvijā ir izplatīts augs. Vasarā mežvīni liekas nemanāmi un necili, taču rudenī mūsu acis piesaista to sarkanās lapas. Mežvīns skaisti izskatās uz senas ķieģeļu sienas, bet vēl labāk – uz balta apmetuma vai pelēkas betona sienas. Drosmīga kombinācija: nokrāso sienu zilā krāsa un apaudzē ar mežvīnu!
Mežvīna sarkanās lapas uz zilā fona piesaistīs skatienus. Pie vīteņaugiem tiek pieskaitīti arī daudzu šķirņu puskrūmi un kāpelējošie augi, piemēram, mežvīteņi, rozes un dažādi viengadīgie vīteņaugi. Šeit jāprecizē, ka vīteņaugi drīzāk pieder pie špaleraugiem nekā pie kāpelētājaugiem, jo tie aug nokareni, tiem nepieciešams balsts un augu stumbrus nepieciešams atsiet.
Apskatot vīteņaugu sugas tuvāk, ir tikai pieci vīteņaugi, kuriem nav nepieciešams balsts: efeja, vīteņhortenzija, lielaugļu ķirbis, Amerikas trompetvītenis un mežvīns. Tie kāpelē un paši nostiprinās pie virsmām. Šiem augiem nepieciešams tikai norādīt virzienu un tie atradīs virsmu, kurai pieķerties un kāpelēt.
Parasti mežvīnus stāda pergolu, vārtiņu, lapenes vai žoga apaudzēšanai, bet no tiem var veidot arī dekoratīvas formas. Ar mežvīnu vari apaudzēt arī no mietiņiem un bambusa kārtīm izveidotu karkasu. Modernā dārzā ar stingrām līnijām karkasu vari veidot taisnstūra formā. Lai apaudzētu karkasu, stāda 2 vai 3 augus pretī vienu otram. Ar mežvīnu apaudzis karkass kalpos kā moderns un savdabīgs pavēnis.
Izmantojot tvērējsaknes, kas attīstās pie stīgām, kā piesūcekņus, mežvīns stingri nostiprinās un pieķeras jebkurai pieejamai virsmai, arī koku stumbriem. Ja augam nebūs iespēja kāpelēt un vīties virzienā uz augšu, tas kļūst par ložņājošu zemsedzes augu. Turpinājums sekos!
