Lielie laukakmeņi izteiksmīgi bagātina dārza ainavu. Vēsturiski daudzviet Eiropā redzamas materiālās liecības svēto vietu un milzu akmeņu saistībai. To, ka arī Latvijā izsenis eksistēja svēto akmeņu pielūgšanas kults, noteikti būsim dzirdējuši – Uz vai pie īpaši iezīmētiem akmeņiem latvieši senatnē izdarīja ziedošanas rituālus zemes dievībām un gariem, izlūdzoties auglību, veselību, labklājību savai dzimtai.
Akmens plaši izmantots tautas dziedniecībā un ļaunuma noņemšanā: ļauno pabāž zem akmens, ticot, ka tādējādi ļaunais (slimības, ļauni vārdi, ienaidnieka dusmas ) tiek novērsts. Bija iezīmēti īpaši laiki, stāvokļi, kad cilvēks drīkstēja tuvoties akmenim, pat kāpt uz tā, un laiki, kad cilvēkam bija jāvairās no akmens.
Lieli meistari akmeņu izvietošanai savos dārzos ir ķīnieši un japāņi. Arī senie dārznieki, ierīkojot dārzu, ievēroja visas neredzamo enerģiju plūsmas. Eiropieši un amerikāņi senās zinības aizstājuši ar samērā mistiskiem, vairs neko būtisku neatspoguļojošiem noteikumiem, ko amerikāņu autori uzmācīgi reklamē kā laimes fen–šui dārzā.
Senajos zīmējumos redzams, ka pat senie Ķīnas imperatori vietas izpētei lietoja rīkstīti. Amerikāņu autori nedz āderes, nedz rīkstniekus nepiemin ne ar vienu vārdu, jo viņiem nekas tāds skolā nav mācīts. Arī Japānas jaunajos dārzos akmeņu izvietojumam ir tikai kompozicionāla un estētiska nozīme. Akmeņu un vietas dažādos starojumus dārza izveidē arī tur neviens nepiemin. Ir tikai leģendas un mistiski nosaukumi.
Mūsu senči zināja, kādi akmeņi un kurās vietās lauku sētā jānovieto, lai sēta un tās ļaudis iegūtu papildu aizsardzību un labvēlību un, cerams, ka arī mēs vēl esam saglabājuši šīs senās gudrības.
