2022. gada aprīlī tiesa Vladimiram Kara-Murzam piesprieda 25 gadu cietumsodu saskaņā ar pantiem par “valsts nodevību”, “nevēlamu” organizāciju un “viltus ziņām” par armiju. Esot ieslodzījumā Kara-Murza uzrakstīja šo sleju, kurā norādīja, ka deviņdesmito gadu galvenā kļūda bija lustrācijas trūkums. To publicēja The Washington Post un zemāk varat izlasīt raksta tulkojumu
Politiskās pārmaiņas Krievijā vienmēr notiek negaidīti.
Cara ministrs Vjačeslavs fon Plēve, kurš līdz 1904. gadam aicināja uz “mazo uzvaras karu”, neiedomājās, ka tas novedīs pie revolucionāra sprādziena un piespiedīs monarhiju piekrist konstitūcijai, parlamentam un preses brīvībai.
Vladimirs Ļeņins, kurš 1917. gada janvārī sūdzējās Šveices sociāldemokrātiem, ka “mēs, vecākā paaudze, iespējams, nenodzīvosim līdz gaidāmās revolūcijas izšķirošajām kaujām”, nenojauta, ka līdz tam ir tikai dažas nedēļas. Un absolūti neviens 1991. gada vasarā negaidīja, ka Padomju Savienība sabruks līdz gada beigām.
Nākamreiz izmaiņas notiks tieši tāpat – pēkšņi un negaidīti. Neviens no mums nezina precīzu brīdi un konkrētus apstākļus, bet tas notiks pārskatāmā nākotnē. Notikumu ķēdi, kas noveda pie šīm pārmaiņām, 2022. gada februārī iekustināja pats režīms. Tagad tas ir tikai laika jautājums.
Un tas nozīmē, kā nesen plaši apspriestajā rakstā pareizi atzīmēja Aleksejs Navaļnijs, ka drīz Krievijā atkal parādīsies iespēju logs atjaunot valsti uz demokrātiskiem principiem. Nevis “garantiju logs”, nevis “gala rezultāta logs”, nevis “gaišas un laimīgas nākotnes logs”, bet gan iespēju logs, kas mums jāizmanto saprātīgi un vairs nedrīkst palaist garām, kā tas tika izdarīts 1990. gados. Un tāpēc nopietna, saturīga un publiska saruna par šīm garām palaistajām iespējām ir tik svarīga – nevis vēsturiskām pārdomām, bet gan tāpēc, lai vairs neuzkāptu uz tā paša grābekļa.
Diez vai kāds spēs apstrīdēt faktu, ka deviņdesmito gadu demokrātiskās Krievijas līderi palaida garām unikālu vēsturisku iespēju. Manuprāt, tas tika palaists garām daudz agrāk nekā tie notikumi, par kuriem raksta Aleksejs: ilgi pirms 1993. gada konstitūcijas, 1995. gada ķīlu izsolēm un 1996. gada prezidenta vēlēšanām. Revolucionāru pārmaiņu atvērtie iespēju logi parasti ir ļoti mazi un ļoti ātri aizveras. Jaunajai valdībai būs tikai daži mēneši, labākajā gadījumā gads, lai izdarītu izšķirošu pārrāvumu ar totalitāro pagātni un nepieļautu tās atgriešanos.
Tā bija iespēja, ko Borisa Jeļcina komanda palaida garām tajos izšķirošajos 1991. un 1992. gada mēnešos, kad katra diena bija zelta vērta. Brutālas diktatūras, masveida iekšējo represiju un agresīvu ārējo karu traumu piedzīvojušai sabiedrībai, kas gadu desmitiem dzīvojusi totālu melu un normālu cilvēcisku vērtību apzinātas sagrozīšanas apstākļos, nepieciešama, pirmkārt, morālā attīrīšana. Šis ir ceļš, kuru – dažādās formās, bet ar nemainīgu būtību – mūsdienu vēsturē ir gājušas dažādas valstis: no Vācijas pēc nacionālsociālisma līdz Latīņamerikas valstīm pēc militārām diktatūrām, no bijušajām Austrumeiropas sociālistiskajām valstīm līdz Dienvidāfrikai pēc aparteīda.
Lai novērstu ļaunuma atgriešanos, mums tas vispirms ir jāsaprot, jānosoda un jāsoda – publiski un valsts augstākajā līmenī.
Šis patiesas atjaunošanās ceļš Krievijai tika atvērts 1991. un 1992. gadā. Sabiedrība tam bija gatava. Astoņdesmito gadu beigu un 90. gadu sākuma sociālās kustības pieaugošo spēku un 1991. gada augusta revolūciju noteica antitotalitāri noskaņojumi, komunistiskās partijas noraidīšana un vardarbības noliegšana.
Nav nejaušība, ka uzreiz pēc uzvaras pār pučistiem maskaviešu pūlis devās nojaukt Fēliksa Dzeržinska pieminekli Lubjankas laukumā. Tajā pašā laikā pie VDK galvenās ēkas fasādes tika demontēta piemiņas plāksne Jurijam Andropovam. Pilnīgi iespējams, ka jautājums nebūtu aprobežojies tikai ar piemiņas plāksni un pieminekli: laukumā sanākušie bija gatavi doties tālāk – uz pašu ēku. Uzvarošās revolūcijas vadītājs Jeļcins personīgi ieradās Lubjankā, lai viņus no tā atturētu. Viņa autoritāte tajos laikos bija nenoliedzama, tāpēc cilvēki izklīda. Šis bija pirmais ”sarkanais karogs”.
Tikai dažas dienas vēlāk, kārtējā mītiņā pie Majakovska pieminekļa, pravietiskus vārdus teica rakstnieks, ilggadējais politieslodzītais un viens no PSRS demokrātiskās kustības dibinātājiem Vladimirs Bukovskis. “Neļaujiet sevi maldināt: pūķis vēl nav miris. Viņš ir nāvīgi ievainots, viņa mugurkauls ir salauzts, bet viņš joprojām tur savos nagos cilvēku dvēseles un daudzas valstis. Nākamā gada laikā Bukovskis un vairāki citi tālredzīgi demokrātiski līderi, tostarp Krievijas likumdevēja un Jeļcina padomniece Gaļina Starovoitova, mēģināja pārliecināt Krievijas vadību “nogalināt pūķi”: atvērt PSKP CK un VDK arhīvus un publicēt dokumentus par padomju režīma noziegumiem un tā soda akcijām, nosodīt šos noziegumus valstiskā līmenī, lai cilvēki, kas pastrādājuši šos noziegumus, nevarētu izšķirt jaunās Krievijas likteni.
Tām nebija jābūt “raganu medībām”, kā kliedza nobiedētās partijas amatpersonas. “Galu galā uzdevums nebija nodalīt mazāk vainīgos no vainīgākajiem un sodīt pēdējos, bet gan uzsākt sabiedrības morālās attīrīšanas procesu,” savā grāmatā “Tiesa Maskavā” rakstīja Bukovskis. “Lai to izdarītu, bija nepieciešams tiesāt sistēmu ar visiem tās noziegumiem.”
1992. gadā Krievijas Konstitucionālajā tiesā notika sēdes par Komunistiskās partijas likteni, kurās tika prezentēti vairāki CK arhīva dokumenti par padomju režīma noziegumiem; Bukovskis, kuru prezidenta administrācija uzaicināja kā ekspertu liecinieku, vēlējās, lai šīs uzklausīšanas būtu tieši tāda “Krievijas Nirnbergas tiesas prāvas”, kādu viņš bija iedomājies. Tajā pašā gadā Starovoitova iesniedza Krievijas Federācijas Augstākajai padomei likumprojektu par lustrāciju, kurā tika ierosināts uz laiku (5-10 gadi) aizliegt strādāt valsts dienestā visām bijušajām partijas amatpersonām un visiem bijušajiem VDK darbiniekiem.
Cik zināms, nekas tāds nav darīts. Jeļcins nebija gatavs galīgam pārtraukumam ar padomju pagātni. Rietumu līderi, baidoties Maskavas arhīvos sastapties ar interesantu informāciju par sevi, spieda Jeļcinu turēt tos slēgtus. Augstākā padome Starovoitovas likumprojektu pat neizskatīja. Bet Konstitucionālā tiesa pieņēma puslīdzīgu lēmumu, apejot galveno jautājumu – pašas PSKP darbības nelikumību. Tiesa noraidīja vērtējuma nepieciešamību, aizbildinoties ar to, ka partija vairs nepastāv.
Konstitucionālās tiesas tiesnesis Anatolijs Kononovs, kurš pauda atšķirīgu viedokli, tiesas lēmumu nosauca par “taisnības noliegšanu”, norādot, ka tiesā iesniegtie materiāli “ļauj šo organizāciju (PSKP) klasificēt kā noziedzīgu”, t.sk. ar atsauci uz starptautiskajām normām par genocīdu, kara noziegumiem un noziegumiem pret mieru un cilvēci.
Tiesnesis atsevišķi atzīmēja “PSKP pakļauto soda orgānu” lomu šajos noziegumos.
Bet oficiāli secinājumi par šiem “orgāniem” netika izdarīti. Arhīvi lielākoties palika slēgti. VDK izvairījās pat no vismaigākajām reformām. VDK saņēma tikai nelielu imidža bojājumu – tas arī viss.
Un cilvēki, kas bija tieši iesaistīti represijās, nonāca vadošos amatos jau no pirmajām demokrātiskās Krievijas dienām. 1991. gada decembrī par Krievijas Federācijas Augstākās tiesas priekšsēdētāju tika apstiprināts Vjačeslavs Ļebedevs, kurš vēl nesen piedalījās politisku spriedumu pasludināšanā.
1992. gada janvārī Krievijas Federācijas Drošības ministrijas Pretkorupcijas nodaļas vadītāja amats tika piešķirts Anatolijam Trofimovam, kurš kā VDK izmeklētājs vadīja daudzu Maskavas disidentu lietas, tostarp Anatolija Šaranska, Jurija Orlova, Sergeja Kovaļova un priestera Gļeba Jakuņina. Trofimovs drīz kļuva par FSB Maskavas pārvaldes vadītāju un visas organizācijas vadītāja vietnieku.
Līdzīgu piemēru ir daudz, taču nosaukšu vēl tikai vienu: tajā pašā 1992. gadā VDK virsnieks Vladimirs Putins, kurš 70. gados personīgi piedalījās Ļeņingradas disidentu kratīšanā un pratināšanā, kļuva par Sanktpēterburgas gubernatora Anatolija Sobčaka labo roku. .
Nespējot ieviest izmaiņas, ko viņš uzskatīja par nepieciešamām, Bukovskis pameta Krieviju, brīdinot Jeļcina komandu: “Tas ir kā ievainots dzīvnieks: ja jūs to nepiebeigsit, tas jums uzbruks.” Galu galā padomju sistēmas un tās sodīšanas orgānu zvērīgie noziegumi nekad nesaņēma nekādu morālu vai juridisku novērtējumu no Krievijas valsts.
Es atkārtoju: ja mēs nesapratīsim, nenosodīsim un nesodīsim ļaunumu, tas noteikti atgriezīsies. 1999. gada 20. decembrī, 11 dienas pirms pārcelšanās uz Kremli, Putins, toreizējais premjerministrs, atklāja atjaunoto Andropova piemiņas plāksni Lubjankā, to pašu, kas tika noņemta 1991. gada augustā.
Mēs nevaram atkārtot šo kļūdu, kad atkal atveras iespēju logs.
Visi arhīvi ir jāatver un jāpublicē. Visiem gan padomju, gan Putina režīma noziegumiem ir jāsaņem atbilstošs novērtējums valsts līmenī. Visas šajos noziegumos iesaistītās struktūras – pirmām kārtām FSB – ir jālikvidē, un cilvēki, kas pastrādājuši šos noziegumus, ir jāsauc pie atbildības likuma priekšā.
Tie, kas kalpoja par represīvās politikas īstenotājiem, būtu jādiskvalificē no valsts amatu ieņemšanas – un tās nebūs “raganu medības” (kā kārtējo reizi kliedz dažas pašreizējās amatpersonas), bet gan nepieciešama aizsardzība pret jaunu autoritāru atriebību.
Un es vēlos uzsvērt (lai gan tas ir pašsaprotami): kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci, ko Putina režīms pastrādāja agresijas pret Ukrainu laikā, ir jāizmeklē starptautiskam tribunālam (kas veidots pēc bijušo Dienvidslāvijas un Ruandas parauga), kuram jānodod visi aizdomās turamie neatkarīgi no viņu pakāpes un ieņemamā amata.
Tikai tā Krievija var patiesi atbrīvot sevi no pagātnes nastas un virzīties uz priekšu uz brīvas un modernas valsts izveidi, kas balstīta uz likumu un universālām vērtībām. Tas ļaus valstij beidzot izkļūt no apburtā loka. Un tad nākamajai Krievijas politiķu paaudzei vairs nebūs jāvada diskusijas sarakstēs starp Vladimiras koloniju un Maskavas cietumu.
Es ticu, ka mēs varam to izdarīt.
