Vladimirs Putins atkal runāja par Krievijas vēsturi un izteica ne tradicionālāko tās interpretāciju. Apmeklējot izstādi par godu Krievijas imperatora 350. gadadienai, Krievijas Federācijas prezidents pieminēja Pētera I laikmetu. Pēc Putina domām, 21 gadu ilgā Ziemeļu kara pret Zviedriju jēga bija atgriešanās pirmatnējās Krievijas teritorijās.
“Atgriezt tās un nostiprināt. To viņš darīja. Acīmredzot, tāda ir mūsu misija,” sacīja Putins, acīmredzot dodot mājienus uz karu, ko viņš ir izvērsis pret Ukrainu, un Kremļa vēlmi anektēt okupētās teritorijas. Krievijas vēsturnieks, vēstures zinātņu doktors Andrejs Zubovs komentē Vladimira Putina runu.
– Jūs skatījāties Putina runu, ko par to varat teikt?
– Pirmkārt, daži nesaprotami Vladimira Putina smīni – es saprotu, ka jaunieši ir auditorijā, bet tomēr nopietna tēma. Trīssimt piecdesmit gadi kopš Pētera dzimšanas – varētu teikt vēl dažas lietas: gan pozitīvas, gan negatīvas. Ja tiešām Putins mīl vēsturi. Bet viņš saka, acīmredzot to, ka vispār ir noraizējies, kas viņam ļoti sāp. Tā ir teritoriālā paplašināšanās.
Patiešām, visas Eiropas valstis karoja viena ar otru, sagrābjot viena no otras teritorijas gabalus. Tas tika darīts ar saprotamu savtīgu mērķi, nevis kaut kādu kaut kādu vēsturisku tiesību atdošanu, bet pirmām kārtām iegūstot jaunus nodokļu maksātājus, jaunus cilvēkus, kas bagātinās valsti.
Var teikt, ka Ņevas grīva kādreiz piederēja Novgorodas Republikai. Krievija šīs zemes zaudēja nemieru laikā (1605 – 1612). Tā varētu teikt, bet nekas vairāk. Kas attiecas uz galveno Ziemeļu kara (1700-1721) ieguvumu, tad tās ir Ostzeiskas guberņas: Livonija un Igaunija. Šīs teritorijas nekad nav bijušas Krievijas sastāvā. Tās bija tīri vāciskas teritorijas vai vāciešu iekarotas baltu tautu zemes. Pat senajā Kijevas Rusas kņazu periodā tās bija daļēja Krievijas teritorija. Jurjeva, Tartu bija daļa no Krievijas, nekas vairāk. Tāpēc tā bija tikai klaja pievienošana, bet interesanta pievienošana – ar autonomijas, visu tiesību, valodas un visa pārējā saglabāšanu. Tas ir, neviens nemēģināja pārvērst Ostzeiskas provinces Krievijas daļā.
Vissvarīgākais ir tas, ka tas notika pirms trīssimt gadiem. Nupat pagājušajā gadā svinējām trīssimtgadi kopš Krievijas pasludināšanas par impēriju, tas bija 1721. gada novembrī. Bet tagad viss ir mainījies, pasaule ir kļuvusi savādāka. Un šī vēlme noapaļot savas teritorijas, atgriezt kādreiz it kā atņemto – tas viss noveda pie vairākiem šausmīgiem kariem, galvenokārt līdz Pirmajam un Otrajam pasaules karam, kuros gāja bojā līdz simts miljoniem cilvēku. Teikt, ka mēs, acīmredzot, rīkosimies tāpat un pat ar kaut kādu smaidu, smīnu, ir vienkārši briesmīgi. Tas ir pilnīgs politisks fiasko.
Katru dienu Ukrainā, kā atzīst paši ukraiņi, simts karavīru iet bojā, pieci simti ievainoti. Skaidrs, ka mirst ne mazāk krievu, iespējams, vairāk, jo uz priekšu virzošā armija vienmēr cieš smagus zaudējumus. Šādā situācijā jebkurš normāls cilvēks, arī es, vienkārši piedzīvo neticamas ciešanas no tā, ka tas notiek. Bet, kā saka, es nesāku šo karu, es vienkārši esmu tā skatītājs. Un tam, kurš to uzsācis, jāpiedzīvo trīskāršas ciešanas.
Tā vietā daži vēršas pie Pētera I, pat pie Napoleona, kurš iekaroja Eiropu. Un tajā pašā laikā daži nesaprotami smaidi. Kopumā tas viss ir ārpus vēsturiskā procesa izpratnes un vienkārši ārpus cilvēciskās dimensijas.
Patiesībā Pētera loma nav tik liela, kā varētu šķist. Pats par sevi aicinājums turpināt Pētera darbus impērijas paplašināšanas nozīmē – toreiz daudzi tā darīja, bet tagad tā ir pilnīga katastrofa. Vispirms tika parakstīti līgumi Versaļā, izveidota Tautu savienība, pēc tam izveidota ANO, 1975. gada Helsinku vienošanās par robežu neaizskaramību.
Tagad, kad cilvēks ar tik nesaprotamu smaidu saka, ka mēs pārskatīsim visas robežas, tas izskatās vienkārši briesmīgi. Tas nozīmē, ka visi tie upuri, kas pasaulei maksāja divus pasaules karus, ir bezjēdzīgi. Ir parādījies cilvēks, kurš atkal pat nedzīvo 19. gadsimtā, kad jau notika Vīnes kongress, bet dzīvo tieši 18. gadsimta sākumā. Tā, manuprāt, ir pilnīga katastrofa Krievijai. Ja šāda politika turpināsies, tad Krievija tiešām drīz ies bojā.
– Rezumējot, Pētera kari Krieviju nebija atbrīvojoši, vai ne?
– Tad, redziet, atbrīvošanas karš vispār nebija. Tad vēl nebija nācijas jēdziena etniskās grupas izpratnē. Lielākā daļa vēsturnieku uzskata, ka kopumā etniskais nacionālisms ideju par lojalitāti virskungam, tas ir, monarhisko orientāciju, aizsāka tikai no Lielās franču revolūcijas. Tautas ideja ir franču revolucionāro cilvēku ideja, tas ir, 1789-1794 gadi. Šī ir atklāsme. Tad neviens nedomāja, kur ir krievi, kur poļi, kādā valodā runāt. Protams, cilvēki runāja dažādās valodās, tas tika akceptēts. Bet nebija tādas politikas, ka visus pārtaisām, teiksim, par krieviem, visus par vāciešiem.
Lielākā daļa Ukrainas labā krasta bija Polijas sastāvā, kreisā krasta daļa jau pēc Alekseja Mihailoviča bija Krievijas sastāvā. Bet gan tur, gan tur cilvēki runāja ukraiņu valodā – un turpina runāt līdz šim. Tāpēc tad tādu ideju nebija, tas ir tikai anahronisms. Jā, mēs varam teikt, ka atgriežas zemes, kas kādreiz piederēja krievu kņaziem, cariem, Novgorodas valstij. Tāda frazeoloģija bija. Bet tas, ka tauta tiek atbrīvota no nacionālās apspiešanas, tāda 18. gadsimta sākuma frazeoloģija vienkārši nevarēja būt, tas ir anahronisms.
