Jauns pētījums apstrīd uzskatu par universālu “mājdzīvnieka ietekmi” uz cilvēka labsajūtu. Izmantojot datus, kas apkopoti COVID-19 ierobežojumu laikā, pētnieki nekonstatēja būtiskas izmaiņas respondentu labsajūtā, kad viņi ieguva vai zaudēja mājdzīvnieku savā mājsaimniecībā. Secinājumi liecina, ka pat ārkārtējas izolācijas laikā cilvēku un dzīvnieku saikne var nebūt tik emocionāli pārveidojoša, kā mums gribētos ticēt.
Cilvēki un viņu mājdzīvnieki, debesīs izlemts pāris? Vai jauna suņa adoptēšana padara jūs laimīgākus un mazāk vientuļus? Tagad ir ierasts saistīt mājdzīvnieka turēšanu ar veselību un laimi gan cilvēkam, gan dzīvniekam. Tomēr zinātnei ir bijis grūti precīzi noteikt “mājdzīvnieka efektu” – hipotētisku dzīves kvalitātes uzlabojumu tiem, kas sevi ieskauj ar kaķiem, suņiem vai citiem mājdzīvniekiem.
Tikai pirms dažiem gadiem apstākļi mūs sastapa nopietnā pārbaudījumā cilvēku un dzīvnieku saiknes nozīmei – globāla pandēmija COVID-19, kas lika cilvēkiem palikt mājās, atraujot viņus no tiešiem kontaktiem gan darbā, gan personīgajā dzīvē.
ELTE Etveša Lorānda universitātes pētnieki ir pētījuši, kā pandēmijas laikā tika piedzīvota mājdzīvnieku iegāde un zaudēšana, kā arī mājdzīvnieka iegūšanas īstermiņa un ilgtermiņa ietekmi uz dalībniekiem. Pētījums tika publicēts žurnālā Scientific Reports.
“Sadarbojoties ar psihologu komandu Žola Demetroviča un Robera Urbāna vadībā, mums bija piekļuve unikālam datu kopumam,” skaidro Eniko Kubinji, MTA-ELTE “Momentum” mājdzīvnieku pētniecības grupas vadītāja. “2020. gada COVID-19 ierobežojumu laikā gandrīz trīs tūkstoši cilvēku visā Ungārijā trīs reizes ar vairāku mēnešu intervālu piedalījās datu vākšanā. Mēs pamanījām, ka pētījuma laikā 65 cilvēki iegādājās mājdzīvnieku un 75 to zaudēja, un nolēmām izpētīt, kā laika gaitā mainījās viņu labsajūta.”
Pētnieki atrada maz atbalsta romantizētajam uzskatam par mājdzīvnieku īpašniekiem un viņu emocionālo labsajūtu. Pēc suņa iegādes parādījās īslaicīgs dzīvesprieka pieaugums, tomēr ilgtermiņā suņu īpašnieku miers, apmierinātība ar dzīvi, dzīvesprieks un aktivitāte bija samazinājusies. Vispārsteidzošāk, pētnieki atklāja, ka mājdzīvnieka zaudēšana neietekmēja viņu bijušo saimnieku labsajūtu.
Ādams Mikloši, kurš uzsāka datu vākšanu par mājdzīvniekiem, uzsver: “Mums reti ir pieejami dati, kas dokumentē spontānu mājdzīvnieka iegādi no cilvēkiem, kuriem ir objektīva attieksme pret mājdzīvnieka turēšanu. Parasti mājdzīvnieku mīļotāji tiek identificēti un pētīti, kad lēmums par dzīvnieka adopciju jau ir pieņemts. Šķiet, ka vismaz stresa periodos vidusmēra cilvēks, kurš, iespējams, nav galvenais aprūpētājs, bet vienkārši dzīvo vienā mājsaimniecībā ar mājdzīvnieku, netiek būtiski ietekmēts no mājdzīvnieka zaudējuma, un arī viņa labsajūta nav spēcīgs faktors lēmumam to iegūt.”
“Visvairāk mani pārsteidza,” piebilst datu zinātniece un viena no raksta autorēm Džūdita Mokoša, “ka jauns mājdzīvnieks mājsaimniecībā neietekmēja respondentu vientulības sajūtu. Suņu adopcija bieži tiek reklamēta kā risinājums vecāka gadagājuma un/vai vientuļiem cilvēkiem. Patversmes un mājdzīvnieku barības uzņēmumi reklamē adopciju kā līdzekli vientulības mazināšanai. Tomēr mūsu pētījums liecina, ka suņi nesniedz reālu risinājumu vientulības problēmai; drīzāk tie padara jaunos saimniekus nemierīgākus.”
Kubinji secina: “Pamatojoties uz datiem, lielākā daļa cilvēku, dzīvojot kopā ar mājdzīvnieku, nešķiet izjūtoši nekādu ilgtermiņa “mājdzīvnieka efektu”, kā arī viņi neveido ciešu saikni ar savu dzīvnieku. Iespējams, ka pandēmijas dinamika ir likusi daudziem izdarīt impulsīvas izvēles pretēji viņu ilgtermiņa interesēm vai, ka tikai noteiktas grupas, piemēram, uzticīgi dzīvnieku mīļotāji vai vecāka gadagājuma pieaugušie, kas dzīvo vieni, stresa pilnos laikos patiesi gūst labumu no mājdzīvniekiem.”
Šķiet, ka COVID-19 pandēmijas laikā emocionālās saites, ko cilvēki izveidoja ar dzīvniekiem, bieži vien nebija attaisnojušas cerības.
