Globālā politika šobrīd nešķiet īpaši sadarbīga, bet kuras valstis patiesībā varētu sevi nodrošināt patstāvīgi, ja visa starptautiskā pārtikas tirdzniecība tiktu pārtraukta? Tikai viena, liecina jauns pētījums, kas publicēts žurnālā Nature Food
Pētnieki no Getingenes Universitātes Vācijā un Edinburgas Universitātes analizēja pārtikas ražošanas datus no 186 valstīm. Secinājumi atklāja, ka Gajāna ir vienīgā valsts, kas var būt pilnībā pašpietiekama visās septiņās galvenajās pārtikas grupās, uz kurām pētījums bija vērsts.
Ķīna un Vjetnama ieņēma otro vietu, saražojot pietiekami daudz pārtikas, lai apmierinātu savu iedzīvotāju vajadzības sešās no septiņām kategorijām.
Tikai viena no septiņām valstu grupām sasniedz kvotu piecās vai vairāk pārtikas grupās, savukārt vairāk nekā trešdaļa ir pašpietiekama divās vai mazāk grupās. Sešas valstis — Afganistāna, Apvienotie Arābu Emirāti, Irāka, Makao, Katara un Jemena — nespēja sasniegt pašpietiekamības mērķi nevienā pārtikas grupā.
Pat nedaudz attālinot perspektīvu, ekonomiskās savienības, kas sastāv no vairākām valstīm, uzrādīja līdzīgus modeļus.
Kā liecina pētījumā publicētā karte, Latvijai no 7 pārtikas grupām pašpietiekamībai trūkst tikai augļi un dārzeņi
Piemēram, Persijas līča sadarbības padome Tuvajos Austrumos sasniedz pašpietiekamību tikai gaļas jomā, savukārt savienības Rietumāfrikā un Karību jūras reģionā sasniedz robežu tikai divu grupu gadījumā. Neviena ekonomiskā savienība neražo pietiekami daudz dārzeņu, lai pabarotu visus savus iedzīvotājus.
Lai aizpildītu nepilnības un apmierinātu iedzīvotāju uztura vajadzības, lielākā daļa valstu paļaujas uz tirdzniecību. Tomēr daudzas valstis joprojām ir atkarīgas no viena tirdzniecības partnera vairāk nekā pusei importa, kas tās padara īpaši neaizsargātas pret tirgus satricinājumiem.
Pētnieku komanda norāda, ka dažādu tirdzniecības tīklu uzturēšana starp valstīm un reģioniem ir ļoti svarīga nākotnes pārtikas piegādēm. Atlīdzības tarifi, iespējams, nepalīdz.
“Starptautiskā pārtikas tirdzniecība un sadarbība ir būtiska veselīgam un ilgtspējīgam uzturam. Tomēr lielā atkarība no importa no atsevišķām valstīm var padarīt valstis neaizsargātas,” saka Jonass Stels, attīstības ekonomists Getingenes Universitātē.
“Noturīgu pārtikas piegādes ķēžu veidošana ir obligāta sabiedrības veselības nodrošināšanai.”
