Putina režīms un pati Krievija ir vājāka, nekā parasti tiek uzskatīts Rietumos. Par to raksta Foreign Policy
Pēc gadiem ilgas propagandas par eksistenciālajiem draudiem no Ukrainas puses krievi uzsāk operāciju Kurskas apgabalā reaģē ar kolektīvu plecu paraustīšanu un nesteidzas ķerties pie ieročiem.
Foreign Policy analizēja, kuri mīti un informācijas burbuļi par Krieviju iznīcināja Ukrainas bruņoto spēku ofensīvu Kurskas apgabalā.
Pirmais burbulis
Raksta autors atzīmē, ka šī ir pirmā reize kopš Otrā pasaules kara, kad ārvalstu karavīri ieņem Krievijas teritoriju.
“Putins un viņa propagandas aparāts, sākot no plašsaziņas līdzekļiem un beidzot ar skolām un zinātniekiem, kas pārraksta vēstures grāmatas, ir atkārtojuši šo faktu: lielākais drauds Krievijas izdzīvošanai bija nacistu iebrukums 1941. gadā. Neatkarīgi no tā, kur viņi dzīvo, krievi nevar izvairīties no nemitīga Otrā pasaules kara alegoriju straumes, aicinot mobilizēties pret jebkuru iebrucēju,” teikts materiālā.
Taču vairuma krievu reakcija uz Ukrainas ofensīvu pret Kursku, kas iestiepjas jau trešajā nedēļā, ir bijusi pasīva, fatālistiska plecu paraustīšana.
Pirmais burbulis, kas plīsa, bija desmit gadus ilga Kremļa propaganda par iespējamiem eksistenciāliem draudiem Krievijai, kas nāk no Ukrainas.
Kā sociālajā medijā X retoriski jautāja Džona Hopkinsa starptautisko attiecību profesors Jevgeņijs Finkels: “Starp citu, vai esat pamanījuši nacionālistiskas degsmes un mobilizācijas vilni, kas pārņem Krieviju, reaģējot uz militāro iebrukumu?”
Gluži pretēji, nebija masveida sabiedrības sašutuma, nebija spontānas zemessardzes veidošanās, nebija garu brīvprātīgo rindu vervēšanas centros. Tagad Putina režīms par līguma noslēgšanu militārajā dienestā piedāvā absurdi milzīgas naudas summas, pārsniedzot krieva vidējo gada algu, citādi gribētāju nemaz nebūtu. Nekādas kaislīgas runas nav vienojušas krievus savas dzimtenes aizstāvībā, nekādi baneri ar patriotiskiem saukļiem nerotā Maskavas ielas. Kremlis pat nelika veikt vispārēju mobilizāciju, lai atvairītu iebrukumu. Tikmēr Kremļa galvenais spīkers Dmitrijs Peskovs pat nepacentās pārtraukt savu atvaļinājumu.
Tā vietā daudzu parasto krievu dusmas ir vērstas uz Maskavu, nevis tā sauktajiem “nacistiem” no Ukrainas. Kremļa kontrolētie sociologi fiksējuši krasu neapmierinātības pieaugumu ar Krievijas varas iestādēm. Liela daļa šo dusmu nāk no Kurskas apgabala iedzīvotājiem, tostarp vairāk nekā 100 000 cilvēku, kuri aizbēga no kaujām. Daudzi sūdzējās, ka vietējās varas iestādes un Maskava viņus pameta novārtā.
Par lielu sarūgtinājumu Z-militārajiem korespondentiem, Kurskas apgabalā neviens nepretojās, nepievienojās partizānu pulkiem un pat neprotestēja pret okupantiem, kā tas bija neskaitāmās vietās Ukrainā.
Tajā pašā laikā visā Krievijā iesaucamo mātes protestē pret viņu neapmācīto dēlu nosūtīšanu uz kaujas zonu. Sociālie mediji ir piepildīti ar video, kuros redzama krievu karavīru masveida kapitulācija, daudzi no tiem ir nepieredzējuši iesauktie.
“Bet pārējai Krievijas sabiedrībai vai nu pašsaglabāšanās, vai “mācītas bezpalīdzības” vai citu iemeslu dēļ šķiet vienaldzīgi, vai daļu Krievijas tagad ir okupēta vai nē. Krievijas iedzīvotāji, šķiet, saprot, ka, neskatoties uz viņu pašu propagandu, ukraiņi nemēģina iznīcināt Krieviju, bet tikai atgūt savu valsti,” raksta Foreign Policy.
Otrs burbulis
Otrs burbulis, ko saplēsa Ukrainas uzbrukums, bija Putina kā autoritāra līdera tēls, kas balstīts uz spēku, kārtību un solījumu atkal padarīt Krieviju lielu. Viņa acīmredzamā nespēja aizsargāt valsts robežas padara Putinu, kurš savu valdīšanu saistījis ar Krievijas zaudētās impērijas atjaunošanu, vāju.
Putins ir pilnībā pazudis no sabiedrības redzesloka, Kremlim cenšoties mazināt iebrukumu. Kremļa oficiālajā tīmekļa vietnē parādās dīvaini, birokrātiski paziņojumi, kas paredzēti, lai normalizētu notikumu. Runā Krievijas Drošības padomei Putins eifēmiski nosauca iebrukumu par “pretterorisma operāciju”. ” . Aicinot Kurskas vietējās varas iestādes sakārtot “situāciju” un lielākoties nebūdams klāt, Putins, šķiet, cenšas distancēties no haosa uz robežas.
Trešais burbulis
Treškārt, pārceļot karu uz Krievijas teritoriju, Ukraina salauza Kremļa kara eskalācijas draudu burbuli, pamatojoties uz domu, ka uz spēles ir likta Krievijas, nevis Ukrainas pastāvēšana. Domājamie draudi NATO vairs nav runu tēma. Krievija nav vērsusies pie savas aizsardzības alianses KDLO, kā varētu gaidīt, ja tās pastāvēšana būtu apdraudēta. Un pārsteidzoši maz kliedza par Vācijā ražotiem tankiem, kas virzījās uz priekšu Kurskā, kur notika Otrā pasaules kara lielākā tanku kauja.
Pagrieziena punkts karā
Saskaņā ar publikāciju Kurskas ofensīva operācija kļuva par pagrieziena punktu karā. Vislielākā ietekme ir Vladimira Putina uzvaras naratīva iznīcināšanai.
Viens no negaidīta izrāviena mērķiem varētu būt Kijivas iegūtā svira sarunās.
2016. gadā Putins teica, ka Krievijas robežas nekur nebeidzas. Izrādījās, ka tās arī nesākas no kāda konkrēta punkta. Tas, iespējams, ir visnozīmīgākais rezultāts Ukrainas iebrukumam Krievijas teritorijā. Pagaidām visi Putina draudi, arī kodolieroči, izrādās tukši – pat Krievijas faktiskā robeža, šķiet, nav “sarkanā līnija”. Tātad vēl viens burbulis, kas ir plīsis, ir Rietumu eskalācijas teorija un sarkanās līnijas, kas liek Krievijai izskatīties daudz spēcīgākai un izlēmīgākai, nekā tā patiesībā ir.
Visbeidzot, iebrukums sagrauj domu, ka krievi kolektīvi atbalsta karu tikai tāpēc, ka valdības aptaujas pae to liecina. Šķiet, ka lielākā daļa cilvēku vienkārši ņem piemēru no Putina: kad ir problēmas, vienkārši ignorējiet tās un ceriet, ka tās pazudīs.