90 gadus vecā angļu zooloģe, primatoloģe, etoloģe un antropoloģe Džeina Gudela (Jane Goodall) šobrīd atrodas Vīnē un intervijā BBC Radio 4 raidījumam Inside Science saka: “Esmu mazliet nogurusi, es atbraucu no Parīzes. Un pēc šejienes es dodos uz Berlīni, pēc tam uz Ženēvu. Es šajā tūrē runāju par apdraudējumu videi un dažiem līdzekļiem,”
Viens no līdzekļiem, par ko viņa šodien vēlas runāt, ir koku stādīšanas un biotopu atjaunošanas misija, ko Ugandā veic viņas vārdā nosaukts fonds un bezpeļņas tehnoloģiju uzņēmums Ecosia. Pēdējo piecu gadu laikā ar vietējo kopienu un sīkzemnieku palīdzību organizācijas ir iestādījušas gandrīz divus miljonus koku.
“Mēs esam sestās lielās izzušanas vidū,” stāsta Dr Gudela. “Jo vairāk mēs varam darīt, lai atjaunotu dabu un aizsargātu esošos mežus, jo labāk.”
Šī projekta galvenais mērķis ir atjaunot Ugandas 5000 šimpanžu apdraudēto dzīvotni. Dr Gudela ir pētījusi un cīnījusiies, lai aizsargātu primātus gadu desmitiem. Taču aktīviste vēlas arī uzsvērt draudus, ko mežu izciršana rada mūsu klimatam.
“Kokiem ir jāizaug līdz noteiktam izmēram, lai tie patiešām varētu veikt savu darbu,” viņa saka. “Un tas viss [koku stādīšana] palīdz absorbēt oglekļa dioksīdu.”
“Klimata glābšanas laika logs tiek aizvērts”
Šonedēļ pasaules līderi ir pulcējušies Baku, Azerbaidžānā, uz COP29 – jaunāko ANO klimata sarunu kārtu .
Un Dr Gudela saka, ka rīcība, lai palēninātu mūsu planētas sasilšanu, ir steidzamāka nekā jebkad agrāk.
“Mums joprojām ir laiks, lai sāktu palēnināt klimata pārmaiņas un bioloģiskās daudzveidības samazināšanos,” saka Dr Gudela. “Bet tas ir logs, kas aizveras.”
Viņa norāda, ka mežu un citu savvaļas vietu iznīcināšana ir cieši saistīta ar klimata krīzi.
“Manā dzīvē tik daudz kas ir mainījies,” viņa saka, atgādinot, ka Tanzānijas mežos, kuros viņa sāka pētīt šimpanzes pirms vairāk nekā 60 gadiem, “jūs agrāk varējāt iestatīt savu kalendāru pēc divu lietus sezonu laika.”
“Tagad dažreiz līst lietus sausajā sezonā, un dažreiz tas ir sauss mitrajā sezonā. Tas nozīmē, ka koki nes augļus nepareizā laikā, kas apbēdina šimpanzes, kā arī kukaiņus un putnus.
Gadu desmitu laikā, ko viņa ir pētījusi un veikusi kampaņas, lai aizsargātu savvaļas šimpanžu dzīvotni, viņa saka, ka ir redzējusi mežu iznīcināšanu visā Āfrikā: “Un es esmu redzējusi šimpanžu skaita samazināšanos.
“Ja mēs nesanākam kopā un neuzliekam stingrus noteikumus tam, ko cilvēki var nodarīt videi – ja mēs strauji neatsakāmies no fosilā kurināmā, ja mēs neapturēsim rūpniecisko lauksaimniecību, tas iznīcinās vidi un iznīcinot augsni, kam ir postoša ietekme uz bioloģisko daudzveidību – nākotne galu galā ir nolemta.
“Viņš paskatījās man acīs un saspieda manus pirkstus”
Kad Džeina Gudela sāka novērot un pētīt šimpanzes Gombe Stream nacionālajā parkā Tanzānijā, viņa bija celmlauzis. Viņas pētījumi, kas tagad tiek uzskatīti par revolucionāriem, bija pretrunīgi.
Viņa bija pirmā, kas bija lieciniece un dokumentēja, kā šimpanzes ražo un izmanto instrumentus – primāti gatavoja kociņus termītu makšķerēšanai. Pirms viņas novērojumiem tā bija īpašība, kas tika uzskatīta par unikāli cilvēcisku.
Viņa atklāja, ka dzīvnieki veido spēcīgas ģimenes saites un pat iesaistās karadarbībā par teritoriju.
Taču daži (galvenokārt vīriešu kārtas) zinātnieki izsmēja viņas pieeju – tik ciešu asociāciju ar pētītajiem dzīvniekiem, nosaucot tos un pat dēvējot par “maniem draugiem”.
Viņas vadītājs un mentors profesors Luiss Līkijs tomēr saskatīja viņas tehnikas vērtību: “Viņš gribēja kādu, kura prātu nesajauc zinātnes reducējošā attieksme pret dzīvniekiem,” skaidro Dr. Gudela.
“Jums nav suņa, kaķa, truša, zirga un nedodat tiem vārdu. Tas ir tas pats, kas bērnībā savā dārzā mācījos vāveres – tām visām bija vārdi.”
Viņas metodes un tuvības sajūta primātiem, kuriem viņa ir veltījusi savu dzīvi, ir devuši viņai unikālu skatījumu.
Viņa stāsta par “brīnišķīgu mirkli” ar šimpanzi, kuru viņa nosauca par Deividu Pelēkbārdu, šimpanzi tēviņu, ar kuru viņa pirmo reizi bija lieciniece termītu ķeršanai. “Viņš bija pirmais, kurš zaudēja bailes no manis,” viņa atceras.
“Es apsēdos pie viņa un, guļot uz zemes, man bija nogatavojies sarkans eļļas palmas auglis. Es pastiepu to pret viņu un viņš pagrieza galvu. Tad es pieliku roku tuvāk un viņš pagriezās un ieskatījās man acīs, pastiepa roku un ļoti maigi saspieda manus pirkstus.
“Tā šimpanzes viena otru mierina. Mēs lieliski sapratāmies – ar žestu valodu, kas acīmredzami bija pirms cilvēka runas.
“Mums jākļūst stingrākiem”
Dr Gudelas karjera bieži ir bijusi sarežģīta. Viņa ir rakstījusi par sava darba pirmajiem gadiem profesoram Līkijam, kurš bija slavens zinātnieks un kuram bija milzīga ietekme uz viņas karjeru. Viņš vairākkārt apliecināja savu mīlestību pret viņu, izdarot uz viņu spiedienu tādā veidā, ka mūsdienās to varētu uzskatīt par seksuālu uzmākšanos.
Taču viņa noraidīja viņa centienus un koncentrējās uz savu darbu un mīļotajām šimpanzēm. Tagad, kad šogad viņai apritēja 90, šķiet, ka viņa nepalēninās.
Tātad, kas liek Dr Gudelai turpināt? Par to viņa ir īpaši izteikta – apburoši aizvainota par jautājumu: “Protams, cilvēki vēlas nākotni saviem bērniem. Ja viņi vēlas, mums ir jākļūst stingrākiem attiecībā uz vides likumdošanu.
“Mums nav atlicis daudz laika, lai sāktu palīdzēt videi. Mēs esam darījuši tik daudz, lai to iznīcinātu.
