Trīs simti septiņpadsmitā kara diena ir pagājusi. Pagaidām priekšējā līnijā būtisku izmaiņu nav. Tomēr šodien beidzot ir iestājies sals, un tas nozīmē, ka drīzumā būs iespēja ofensīvai. Tā savu ierakstu Telegram kanālā ievada pazīstamais Krievijas opozicionārs Alfrēds Kohs.
Kurš dosies uzbrukumā? Tas nav zināms. Es ceru, ka Ukraina. Un es gribu ticēt, ka šī ofensīva būs veiksmīga.
Pēc rīta apšaudes Hersonā un Kramatorskā Krievijas armija paziņoja par “Ziemassvētku pamieru”. Šī liekulīgā reliģijas spēle lika man atcerēties Svētos Rakstus:
“Bēdas jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi, kas ir kā apgleznoti zārki, kas no ārpuses izskatās skaisti, bet iekšēji ir pilni ar mirušo kauliem un visāda veida nešķīstību. Tātad jūs ārēji šķietat cilvēkiem taisnīgi, bet iekšēji esat pilns liekulības un netaisnības. (Mat. 23:27-28).
“Apgleznots zārks, pilns ar netīrumiem” vārdā Vladimirs Putins šodien parādījās Kremļa Blagoveščenskas katedrālē uz viņam personīgi organizēto Ziemassvētku dievkalpojumu. Visi cilvēki no turienes, protams, jau iepriekš tika aizvākti, un katedrāle tika rūpīgi pārbaudīta, vai nav mīnēta vai citādi aprīkota, kas varētu apdraudēt šo farizeju.
Šī bilde, kas aplidojusi pasauli, kurā tukšā katedrālē stāv vientuļš vīrietis, ir putinisma kvintesence. Viņš vēlas kontrolēt cilvēkus, no kuriem baidās. Viņš vēlas bezgalīgu kundzību pār tiem, par kuriem viņš zina, ka tie vēlas viņa nāvi.
Pat paranoiķis Ivans Bargais, kuram bija aizdomas, ka visi vēlas viņu nogalināt, nebaidījās ierasties cilvēku pilnos tempļos. Opričinas kulminācijā, kad viņš katru dienu sodīja ar nāvi simtiem un tūkstošiem cilvēku un asinis plūda kā upe visā Krievijā, viņš tomēr ieradās Kremļa baznīcās dievkalpojumu laikā un veltīgi meklēja svētību no svētā metropolīta Filipa (Koļičeva).
No kā tad baidās šis mazais, švakais vecītis? Kāpēc viņš pēdējā laikā ir tik skumjš? Kāpēc viņš nāk uz templi, ja baidās no saviem ticības brāļiem? Galu galā templis ir paredzēts visiem. Cilvēki nāk uz templi, lai kopīgi lūgtu, pretējā gadījumā kāpēc viņi to darītu? Ja jūs baidāties, lūdzieties mājās.
Nemēdz būt tempļu vienai personai. Tas ir nonsenss. Vienatnē templī ir tikai Dievs. Mūžīgais Dievs, visu lietu Radītājs… Viņam, nevis tev, Vova, tiek celti tempļi. Šie tempļi netika celti tev, bet Viņam. Tu esi maldināts, tu neesi Viņš. Vismaz tāpēc, ka tu esi mirstīgs. Kaut vai tāpēc, ka tu nevari atdzīvināt tos, kurus nogalināji. Kaut vai tāpēc, ka tu neko neproti radīt.
Tas Kungs mums deva baušļus. Mēs darām visu iespējamo, lai tos izpildītu. Droši vien mēs esam slikti kristieši, vāji, daudz grēkojam. Bet mēs vismaz saprotam, kur darām labu un kur ļaunu.
Bet Kungs tevi sodīja, Vova. Viņš tev pat to nedeva: tu neproti atšķirt labo no ļaunā. Tu neredzi atšķirību. Tu domā, ka viss, kas ir labs tev, ir labs, un viss, kas tev ir slikts, ir ļauns. Bet tas tā nav. Viss ir “nedaudz” savādāk. Bet tev to nav iespējams izskaidrot.
Tu visu laiku melo un esmu pārliecināts, ka arī turpmāk nesodīti melosi. Bet tas tā nav. “Jo nav nekā apslēpta, kas netiktu atklāts, nedz apslēpta, kas netiktu darīts zināms un atklāts” (Lūkas 8:16-17). Bet tu arī tam netici. Un paskaidrot tev, ka tu maldies, arī vairs nav iespējams.
Katru sekundi tu dari šausmīgu ļaunumu, tu vairo skumjas, tu atņemat cilvēku dzīvības, kuras tu neesi devis, bet tev par to ir maza bēda: tu parādies Dieva templī un lūdzies vienatnē priecīgajos Jēzus Kristus dzimšanas svētkos. Slepkava svin dzimšanas svētkus… Viens pats. Jo viņš baidās mirt.
No kā tu tik ļoti baidies, Vova? Lūk, tavs priesteris Gundjajevs saka, ka tas nav biedējoši. Ka tas ir kā nospļauties, “par saviem draugiem”, kāpēc gan nenomirt? Turklāt tu esi pārliecināts, ka nokļūsi debesīs? Kāpēc tad tādas bailes, ko?
Bet lieta tāda, ka tu netici nekādām debesīm, Volodečka. Un ne kādai “mūžīgajai dzīvei”. Tava dzīve ir tas pats ļeņiniskais “olbaltumvielu ķermeņu eksistences veids”, un nekas vairāk. Tu esi tikai olbaltumvielu ķermenis. Un šodien, pareizticīgo Ziemassvētku dienā, man ir īpašs prieks tev pateikt, ka tu nosprāgsi. Obligāti. Katrs tiek atalgots atbilstoši viņa ticībai. Un, tā kā tu netico mūžīgajai dzīvei, tev tās arī nekad nebūs.
