”Pēkšņi radās iemesli optimismam”. Ar šādu vadmotīvu savu ironisko viedokli par Sergeja Karaganova ”uznācienu” izklāsta publicists Aleksandrs Ņevzorovs
Sanktpēterburgas starpcilšu ekonomikas forums pēkšņi sniedza zināmu iemeslu optimismam.
To gandrīz neviens nepamanīja. Bet tie, kas “iebrauca”, gudri nolēma paklusēt.
SPEF ir pielīšanas un pakaļas laizīšanas čempionāts. Šajās disciplīnās tika atzīmēti visi, bet izteikts līderis neuzzīmējās.
Viss mainījās pēc Putina runas.
Zolīduma labad skatuvi rotāja Zimbabves un Bolīvijas prezidenti: Mnangagva un Katakora (viņi apsolīja stundu neostīt un neatraugāties).
Un tad… prezidijā ielīda žilbinoši plikpaurains, senils Kremļa rāpulis (Karaganovs). Tas uzvedās omulīgi un nekaunīgi. Aiz ieraduma centās izdzimteni pierunāt Eiropas atompabombardēšanai. Un tad tika paziņots, ka “Putins ir pasaules glābējs”.
Tieši tā: “pasaules glābējs”.
Bet!
Bet… šis tituls vismaz liek domāt par neizbēgamu krustā sišanu.
Bez šīs procedūras nav iespējams kļūt par sertificētu “pasaules glābēju”.
Rāpuļi neprecizēja, kā izskatīsies krustā sists Putins. Tas, visticamāk, būs atkarīgs no procedūru izstrādātājiem. Maz ticams, ka uzvalks šajā situācijā būtu piemērots.
Varbūt biksītēs.
