Brāļošanās ar čučhe ir negods. Ar šādu vadmotīvu savu viedokli pauž publicists Aleksandrs Ņevzorovs.
Dzimumakts ir noticis. Arī “salīmēšanās” ir neizbēgama.
Kas šajā situācijā ir “kuce” un kurš ir “tēviņš”, nav skaidrs. Katra puse uzskata sevi par “tēviņu”.
Ziemeļkorejai tam ir vairāk iemeslu nekā Krievijai – tās diktatūra ir daudz spēcīgāka nekā Krievijas diktatūra.
Tā vai citādi, ar visneglītāko, bīstamāko, nabadzīgāko un bezatbildīgāko valsti ir noslēgta stratēģiska mīlas alianse.
Tā ir Krievijas atklāta atzīšanās par savu kroplumu, briesmām, ārprātu un atkarību.
Protams, brāļošanās ar čučhe ir negods. Bet Putinam nav ne izvēles, ne izejas.
Divgalvainais ērglis tiek noplūktās un iebāzts kedžanguta (Ziemeļkorejas suņu gaļas zupa) katlā. Šis ēdiens ir absolūts jauninājums politiskajā kulinārijā.
Cita starpā, apsolījis Inam palīdzēt “izstrādāt kodolieročus KTDR”, Putins zaudēja cerību tikt pakārtam kaklā.