85 gadu vecumā mūžībā devies izcilais latviešu dzejnieks, ievērojams sabiedriskais darbinieks un diplomāts Jānis Peters
Jānis Peters bija latviešu dzejnieks, diplomāts un politiķis. Viņš saukts par “dzejnieku ar misijas apziņu un iedzimtu diplomāta talantu”. Peters ir viens no cilvēkiem, par kuriem domājam, kad tiek minēta Latvijas neatkarības atgūšana, un viņš ir tas, kas Latvijai devis simtiem dzejas rindu, kas raduši mājvietu melodijās, mūžam saglabājot sev vietu kultūras mantojuma vācelē.
Jānis Peters dzimis 1939. gada 30. jūnijā Priekulē Jāņa un Zelmas Peteru ģimenē. Dzejnieka māte Zelma Petere (1904–1981) dzimusi Vidzemē, Mazsalacā. Visu mūžu nostrādājusi par latviešu valodas un literatūras skolotāju Priekules 1. pamatskolā. Tēvs – Janis Peters (1895–1979) bijis Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs un Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks. 1919. gadā piedalījies kaujās pret Bermonta karaspēku, vēsta Latvijas Universitātes (LU) Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieku veidotais portāls literatura.lv.
No 1947. līdz 1958. gadam mācījies Liepājas Raiņa 6. vidusskolā, vēlāk beidzis Rīgas 25. vakara (maiņu) vidusskolu.
Jau bērnībā zēns zināja, ka būs rakstnieks, tomēr dzīve viņa aizveda uz Liepājas teātri (1957–1963), kur topošais dzejnieks no sirds iemīlēja mūziku.
No skatuves strādnieka uzkalpojies par režisora palīgu, jauneklis kļuva par vietējo laikrakstu korespondentu, un 1961. gadā publicēts Petera pirmais dzejolis “Kaist pīlādzis sniegā”. 1967. gadā sācis strādāt žurnālā “Zvaigzne” par prozas nodaļas redaktoru.
Peteru atzinīgi novērtēja kolēģi kā Liepājā, tā drīz vien arī galvaspilsētā Rīgā, laikrakstu un žurnālu redakcijās. Sekoja atbildīgi amati Rakstnieku savienībā un aktīvs sabiedriskais darbs.
Radošās darbības aktīvākais posms ir 60.–80. gadi. Jāņa Petera dzejā dominē tautas likteņtēma. Tā ir izteikti latviska, ko rada galvenokārt liriskā varoņa mentalitāte, skartie notikumi, ģeogrāfiskie un mitoloģiskie priekšstati, folkloras tēli, tautasdziesmu tonalitāte. Kopš 70. gadu otrās puses Jānis Peters pievērsies galvenokārt publicistiskai dzejai. 80. gados publicistika kļuva par galveno viņa literārajā darbībā, pauž LU literatūras pētnieki.
Laikā no 1968. līdz 2016. gadam Peteram iznākuši desmit dzejoļu krājumi (“Dzirnakmens” (1968), “Asinszāle” (1970), “Mans bišu koks” (1973), “Ceturtā grāmata” (1975), “Priekšnojautas” (1979), “Tautas skaitīšana” (1984), “Trīs dārgas mantas” (1984) “Kovārnis korī” (1988), “Dzejnieka mīlas vārdi” (2004), “Vīna dvēsele” (2005), “Minhauzens un kamikadze” (2012), “Rudenskura spogulī: vintāža” (2017)) un deviņas dzejas izlases (“Modinātāju remonts” (1980), “Līdz durvīm septiņi soļi” (1980), “Svētā mierā, sāpēs mūžīgās” (1989), “Es tevi mīlu” (1998), “Jānis Peters: lirika” (2003), “Dzeja” (2004), “Visu mūžu man ir dzejas dienas” (2015), “Teātra dziesmas: Nacionālais, Dailes, Operetes, Leļļu teātris” (2015), “Teātra dziesmas: Liepājas, Valmieras teātris; dziesmas no kinofilmām” (2016)).
