Eiropas politikas analīzes centra (The Center for European Policy Analysis, CEPA) 14. gadskārtējais forums saucas ”Satiekot izaicinākumu: sabiedrotie krustcelēs” (Meeting the Moment: Allies at a Crossroads). Tas notiek no 2022. gada 27. līdz 29. septembrim ASV galvaspilsētā Vašingtonā un ir veltīts transatlantiskās kopienas reakcijai uz Krievijas agresiju pret Ukrainu un tās sekām uz drošību un demokrātiju pasaulē.
Seminārs ar daiļrunīgo nosaukumu: “Putina lielā neveiksme” bija veltīts Krievijā izsludinātajai mobilizācijai un vērienīgai krievu bēgšanai uz ārzemēm. Olga Tokarjuka (Olga Tokariuk), CEPA eksperte, stāsta: “Ziemai tuvojoties, karā iesaistīsies desmitiem vai simtiem tūkstošu slikti apmācītu, vāji aprīkotu karavīru. Vai tas teorētiski varētu pacelt Putina kara mašīnu, vai arī tā būtu tikai katastrofa Krievijai? Protams, armijas papildināšana joprojām radīs problēmas Ukrainas armijai. Krievija skaitliski jau tagad kaujas laukā pārspēj Ukrainu, un jaunmobilizēto karavīru nosūtīšana uz fronti, lai arī slikti ekipētu un nesagatavotu, tomēr dos zināmu impulsu. Ukrainas armijas problēmas galvenokārt saistītas ar artilērijas kapacitātes trūkumu: ar ieročiem, kas nāk no Rietumiem, joprojām nepietiek.
Karu Ukrainā mēdz dēvēt par artilērijas karu. Olga Tokarjuka tam gluži nepiekrīt.
“Šis karš joprojām ir stratēģiju cīņa. Un Ukrainas militārā stratēģija līdz šim ir izrādījusies efektīvāka par Krievijas. Ukraina uzvar nevis skaitļu dēļ. Tā virza savu pretuzbrukumu, izmantojot gudru stratēģiju, efektīvāku izlūkošanu, efektīvu ieroču izmantošanu un labāku bruņoto spēku organizāciju kopumā. Un, protams, Ukrainas karavīri ir daudz motivētāki,” sacīja Tokarjuks.
Sociālie nemieri, kurus izraisīja mobilizācija Krievijā, atklāja citu kara dimensiju, saka Anne Applebauma (Anne Applebaum), The Atlantic eksperte. Mobilizācija ir “skaidra kara forma starp Putina režīmu un pašu Krieviju. Šis vairs nav tikai karš ar Ukrainu – Putinam tas ir karš par kontroli pār Krieviju, pār nelielu, bet spēcīgu impērisko lobiju, kas vēlas, lai Putins iet tālāk, un jau sen viņu mudina aicināt uz vispārēju iesaukumu. Mobilizācija ir veids, kā apmierināt šīs aprindas.
Anna Applebauma uzsver Putina mobilizācijas izteikto sociālo un nacionālo diskrimināciju: “Tā nepārprotami ir vērsta uz nabadzīgākajām un provinciālākajām, etniskajām minoritātēm Krievijā, tāpēc mēs redzam protestus Dagestānā un citos reģionos. Aicinājums ir vērsts uz tiem Krievijas iedzīvotāju slāņiem, kuri, pirmkārt, atrodas ģeogrāfiski un sociāli vistālāk no galvaspilsētas, un, otrkārt, rada vislielāko iespējamo risku režīmam. Tādējādi Kremlis savā iekšpolitikā izmanto aicinājumu saglabāt kontroli pār valsti. Tas uzsver slikti apmācītu un slikti aprīkotu iesaucamo sūtīšanas uz priekšējām līnijām bezjēdzību. Krievijas mobilizācijas mērķis nav tikai militārs tādā nozīmē, kādā mēs to parasti domājam.
“No otras puses, mobilizācija ir daļa no Putina plašāka politiskā plāna,” turpina Anna Applebauma. – Ir doma, lai karš ilgst pēc iespējas ilgāk, lai Rietumi nogurst, Eiropa nākamajās vēlēšanās sašķeļas… Grūti pateikt, uz ko tieši krievi cer, bet, acīmredzot, uz ticības un enerģijas zaudējumu. Viņi sapņo lauzt Rietumu gribu, pirms viņu pašu griba ir kaut kā salauzta. Šķiet, ka tas ir Putina darbības galvenais punkts, tāpēc viņam ir nepieciešami kodoldraudi, mobilizācija un viltus referendumi.
Anna Applebauma uzsver: Ukraina steidzas, šobrīd vēlas iegūt vairāk ieroču. Rietumi plāno vairākus mēnešus, gadu un pat vairāk. Šāda ilgtermiņa piegādes plānošana “ukraiņiem dažkārt var šķist nomākta, bet Krievijai tas ir ļoti svarīgs psiholoģisks signāls: mēs neaizejam prom pēc diviem vai sešiem mēnešiem, mēs paliekam Ukrainā. Un tas ir labākais veids, ko pretstatīt ziņojumiem par mobilizāciju, ”sacīja Applebauma.
Iesaucamo sūtīšana uz fronti kā “lielgabalu gaļu” nekādu risku Putina dzīvībai nerada, saka Konstantīns Soņins, Harisa Publiskās diplomātijas skolas Čikāgas Universitātē profesors, taču tas apdraud viņu pašu dzīvības un Krievijas ekonomiku ilgtermiņā: “Tā ir tikai sava kapa rakšana,” formulē Sonins. – Putinu pēdējos gados esam pastāvīgi pārvērtējuši, taču viņš nepavisam nav stratēģisks šahists. Dažkārt šķiet, ka viņš vienkārši vēlas neskaitāmos FSB biroju un militārās reģistrācijas un iesaukšanas biroju iemītniekus aizņemt ar kādu nodarbi.
Konstantīns Soņins slavē Rietumu reakciju uz Putina agresīvo rīcību: “Vienmēr ir ko kritizēt, bet vēsturiskā perspektīvā ASV (un ne tikai administrācijas, bet arī abu politisko partiju) un Eiropas reakcija ir ļoti saliedēta un stingra atbilde noziedzīgajam huligānam. Pasaule ir guvusi daudzas mācības no Minhenes 1938. gadā un no daudzām citām krīzēm, pat no pēdējās, Sīrijas.
Anna Applebauma kopumā piekrīt šim vērtējumam, taču vērš uzmanību uz vienprātības draudiem: “Katrā valstī var redzēt spēkus, kas ir vai nu prokrieviski vai populistiski noskaņoti pret karu, vai pret Ukrainu, vai pret NATO, vai visās trīs kombinācijās. ” Applebauma kā piemēru min sarežģīto situāciju nesenajās vēlēšanās Itālijā un opozīcijas klātbūtni Ukrainas politikai ASV Republikāņu partijā, “kas atklāti atbalsta Putinu”.
“Šo kārti Maskava turpinās izspēlēt dažādās valstīs, tajā piedalīsies visdažādākie boti un troļļi… Šī ir sava veida Krievijas ietekmes spēle, kas notiek vairākos līmeņos un nav saistīta tikai ar informatīviem naratīviem.” Tomēr, kā norāda Anna Applebauma, Putins ir gandrīz zaudējis savu atbalstu Vācijā, kas, lai gan tiek kritizēta par ne pārāk aktīvu ieroču piegādi Ukrainai, ir “nogājusi patiešām garu ceļu”.
“Putins, protams, zaudēja savu agrāko reputāciju šī kara absolūtās brutalitātes, civilo objektu bombardēšanas un noziegumu pret cilvēktiesībām dēļ. Putins ir zaudējis daudzus draugus un sabiedrotos, kuri kādreiz bija gatavi ar viņu noslēgt darījumus,” secina Applebauma.
Profesors Konstantīns Soņins, kurš ir vēlēšanu kriminālistikas peciālists, komentēja tā sauktos “referendumus”, ko Krievija rīkoja okupētajās teritorijās “burtiski zem ieroču stobriem”. Sonins uzskata, ka prese pārāk lielu uzmanību pievērsa “referendumiem”: “Būtu labāk, ja žurnālisti to vienkārši ignorētu. Jo reālās vēlēšanās un referendumos novērotāji var konstatēt atsevišķus pārkāpumus, bet te pat nevar runāt par pārkāpumiem: viss ir izdomāts no sākuma līdz beigām. Nav tādas vēlētāju aktivitātes un “rezultātu”, ko nosauc Krievija. Tas ir teātris viņiem pašiem.”
“Es atceros, kā manā padomju bērnībā mani vecāki veda pie vēlēšanu urnām,” atceras profesors Sonins. – Un lai ko mēs tur darījām, rezultāts vienmēr bija 99% vēlētāju aktivitāte, 99% “par” vienīgo kandidātu. PSRS pat balsis neskaitīja… Vai tiešām Kremlis, atrauts no realitātes, domā, ka kaut kas tāds iegūs starptautisku leģitimitāti?
“Krievija runā savā valodā, kas atšķiras no Eiropas un saprot tikai savu valodu,” diskusiju rezumēja Anna Applebauma. “Mēs uzskatām, ka, ja izvairīsimies no eskalācijas, Putins darīs to pašu. Ja mēs nepiegādāsim Ukrainai ieročus, kas spēj trāpīt Krievijas teritorijā, Kremlis ievēros dažus noteikumus. Mēs to mazināsim, un viņš arī to darīs. Bet tas nepavisam nav tas, kas notiek patiesībā. Taču notiek tieši pretējais: jo vairāk Rietumi izrāda gatavību dialogam, jo vairāk Putins demonstrē savus eskalācijas mēģinājumus. Es domāju, ka mēs vēl neesam pilnībā sapratuši šī režīma būtību un to, kā ar to būtu jācīnās. Iespējams, Ukrainā ir lielāka izpratne par tās būtību nekā mums ir Rietumos.
