Karš uz visiem laikiem mainījis slaveno televīzijas vadītāju un Ukrainas aizsardzības ministra Oleksija Rezņikova sievu Jūliju Zoriju. Tāpat kā katrs no mums. Jūlija sirsnīgā intervijā stāsta par ikdienas darbu pie psiholoģiskā atbalsta tālruņa, asarām un lepnumu par savu vīru. Intervija publicēta Ukrainas portālā VIVA (Šeit ), bet zemāk varat izlasīt tās tulkojumu latviešu valodā.
– Kara vēsture – kas tas ir tevī? Kā karš ietekmēja ģimenes dzīvi?
“Mīļā, es dodos uz darbu! Viņi sāka karu “- ar šiem vārdiem agri no rīta mana dzīve mainījās uz visiem laikiem. Uz “pirms” un “pēc” kara. Tagad ir grūti atrast vārdus, lai aprakstītu visu emociju gammu, pārdzīvojumus un visu, kas manā sirdī vārās un plēš to gabalos. Varbūt drīz pēc uzvaras būs iespējams nedaudz izelpot, apgūt sevi, koncentrēties un apkopot savas domas, lai tās aprakstītu, bet ne tagad.
– Jau no pirmajām kara dienām sniedzāt palīdzību pa Jegora Topolova psiholoģiskā atbalsta tālruni. Cik lūgumu pēc palīdzības jūs saņemat dienas laikā?
Mūsu uzticības telefonā strādā 15 psihologi. Tātad zvanus dienas laikā dala visi. Vidēji es personīgi saņemu apmēram 5-6 zvanus. Dažreiz mazāk. Tās ilgst no 20 minūtēm līdz stundai atkarībā no pieprasījuma un personas stāvokļa. Kara pirmajās dienās bija daudz zvanu, pēc tam iestājās neliels klusums, un tad atkal zvanu uzplūdums. Bet tam ir arī izskaidrojums. Mēs sapratām, kāpēc tas notika.
– Nezinu, vai tādas lietas var izrunāt, bet tomēr uzdrošinos jautāt: kādus jautājumus cilvēki uzdod visbiežāk?
Sākumā cilvēki zvanīja, jo bija apmulsuši un ļoti nobijušies. Viņi nezināja, ko darīt, ko darīt šajā situācijā. Kā izglābt savu dzīvību. Vēlāk lielākā daļa cilvēku zvanīja, jo jutās vainīgi… Cilvēki cieta no tā, ka nebija pietiekami noderīgi, nebija pietiekami efektīvi, lai palīdzētu vairāk un labāk. Tās bija, piemēram, mātes ar maziem bērniem uz rokām vai cilvēki, kas rūpējās par gulošiem vecākiem un bija ierobežoti savās darbībās, un citi. Kopā ar viņiem meklējām variantus, kā un ko viņi var palīdzēt, ņemot vērā situāciju un iespējas. Pēc mūsu sarunām viņi raudāja un man ļoti pateicās, un es no viņiem atvadījos, noliku klausuli un pati raudāju… Smagākie zvani bija vēlāk, kad cilvēki vai nu zaudēja savus tuviniekus, vai arī uz ilgu laiku zaudēja saikni ar viņiem.
– Bet šī sajūta, ka darām par maz, lai uzvarētu – vai tā ir normāla? Kā to pārvarēt?
Jā, un rezultātā mums ir spēcīga vainas un kauna sajūta. Mūsdienās cilvēki vienkārši ēd paši sevi, jo, piemēram, vieni no viņiem ir drošībā un daži nav. Par to, ka viņi izdzīvoja, un daži ne. Ka viņi varēja aizbraukt. Par to, ka neesi pietiekami noderīgs un daudz ko citu. Var ierobežot vainas sajūtu, uzdodot sev jautājumu: “Ko tieši es varu darīt šajā situācijā, tieši tur, kur es šobrīd esmu, un kādas pūles es varu darīt, lai mazinātu šo sajūtu?” Vainot sevi, strīdēties, žēlot, justies kā nodevējam – tas nedarbosies. Cilvēks tikai padarīs sevi neizsakāmi sāpīgu un sliktāku. Mums ir jākoncentrējas un kaut kas jādara. Kaut kas, ko jūs varat darīt. Jebkurš bizness ir noderīgs – pat tad, ja tu pini dzeltenas un zilas rokassprādzes un dāvini tās cilvēkiem, pat ja palīdzi atrast ložu necaurlaidīgās vestes vai iekārtot slimnīcas.
Katrs darbs ir svarīgs un vajadzīgs! Visi. Pat ja jūs domājat, ka tas ir nepietiekams un nevērtīgs. Nesamaziniet savu pūļu svaru. Katrs palīdz, kā var.
– Kā tu izturi visas tās sāpes, ko cilvēki pauž?
Es atļaujos reizēm raudāt. Pēc sarunas. Asaras atbrīvo emocijas un atvieglo man.
– Kā ir būt aizsardzības ministra sievai kara laikā?
Gluži kā miera laikā – atbildīgi, atturīgi, ar neparastu lepnuma un pārliecības sajūtu. Lai gan, godīgi sakot, bailes pievienojas. Tas ir normāli. Reizēm man ir neizsakāmi žēl redzēt viņa pastāvīgi nogurušās bezmiega acis, jo viņš strādā 24/7 režīmā, tāpat kā visa valdība. Tāpat kā visi mūsu aizstāvji. Tāpat kā mēs visi. Jo šis ir karš.
Tagad nevienam nav viegli. Un katrs strādā savā kaujas laukā. Bet es apbrīnoju sava vīra izturību, nosvērtību, koncentrēšanos, patriotismu un profesionalitāti. Patiešām. Es saņemu ļoti daudz vēstuļu no cilvēkiem ar pateicības vārdiem un atbalstu Oleksijam. Un es esmu visiem no sirds pateicīgs.
– Kā jūs uzturat sakarus ar Oleksiju?
Precīzāk, mēs cenšamies atbalstīt viens otru. Uz mirkli dzirdēt balsi šķiet īsta greznība. Vērtīgākie mirkļi.
– Kā karš jūs mainīja?
Pilnībā. Droši vien kā katru no mums. Daudz ko pārdomāju, pārdomāju prioritātes. Viss svarīgais kādreiz, pirms kara, tagad ir kļuvis pavisam nenozīmīgs. Es noteikti zinu, ka šodien esmu labāka nekā vakar. Savās ikdienas lūgšanās es apsolu Dievam, ka mēs visi esam kļuvuši labāki. Es tiešām nevēlos viņu pievilt šajos solījumos…
