Vladimirs Putins dažu gadu laikā pēc kara beigām ar Ukrainu varēs pārbruņot savu armiju un apdraudēt ES valstis , kuras atšķirībā no Krievijas nespēj palielināt militāro ražošanu īsā laikā. Turklāt, ja ASV nolems pievērsties iekšējām problēmām, tad pati Eiropa, pēc analītiķu domām, visticamāk, nespēs palīdzēt Ukrainai un sevi aizstāvēt. Par to rakstu ar nosaukumu ” Pieaug bažas par bruņoto spēku vājināšanu un tukšajiem arsenāliem Eiropā” publicējis ASV medijs The Wall Street Journal
Visas cerības uz ASV
Lielbritānija tradicionāli tiek uzskatīta par galveno ASV militāro sabiedroto Eiropā. Neskatoties uz to, ka Londona nežēlo izdevumus aizsardzībai salīdzinājumā ar citām kontinenta valstīm, šobrīd tās rīcībā ir tikai aptuveni 150 kaujas gatavu tanku un apmēram ducis tālas darbības artilērijas sistēmu. Arsenāls ir tik tukšs, ka pagājušajā gadā briti apsvēra iespēju izņemt no muzejiem vairākas reaktīvās raķešu sistēmas (MLRS), lai pēc remonta tās nodotu Ukrainai. Tomēr no šīs idejas tika nolemts atteikties.
Francijas, kas militāro izdevumu ziņā ir tieši aiz Lielbritānijas, krājumos ir mazāk nekā 90 smagās artilērijas vienības. Krievija katru mēnesi Ukrainā zaudē apmēram tikpat daudz. Dānijai, kas ir galvenā potenciālā Baltijas operāciju teātra valsts, nav smagās artilērijas, zemūdenes vai pat pretgaisa aizsardzības sistēmu. Eiropas valstīm ir arī problēmas ar munīciju: piemēram, Bundesvēram tās pietiek tikai divām dienām intensīvām cīņām.
Gadu desmitiem pēc aukstā kara beigām Rietumu valdības pievēra acis uz Eiropas armiju vājumu, jo ASV uzņēmās atbildību par aizsardzības politiku Eiropā. Pērn ASV veidoja aptuveni 70% no visiem NATO izdevumiem.
Šobrīd Krievija, kas izvērš iznīcināšanas karu Ukrainā, nerada steidzamus militārus draudus Eiropai, pārliecināti Rietumvalstu militārie un politiskie vadītāji. Bet, ja Krievija uzvarēs, reti kurš šaubās, ka Maskava spēs pilnībā pārbruņoties trīs vai četru gadu laikā un radīt problēmas jaunā vietā.
Krievijas prezidents Vladimirs Putins gadiem ilgi sēroja par Krievijas impērijas sabrukumu, kurā ietilpa Ukraina un citas Austrumeiropas valstis, tostarp Baltijas valstis, un tagad vēlas vēsturiski atriebties, uzskata raksta autori.
“Liela daļa no Eiropas aizsardzības nozares potenciāla ir zaudēta dēļ budžeta samazināšanas gadu laikā, un tās atjaunošana ir nopietns izaicinājums, jo īpaši uz lēnas ekonomikas izaugsmes un sabiedrības novecošanas fona, kā arī politiskās opozīcijas nevēlēšanās palielināt aizsardzības izdevumus uz sociālā sektora rēķina,” atzīmē amerikāņu žurnālisti.
Pēc viņu domām, Eiropas valstis solīja Kijivai sniegt palīdzību vairāku miljardu dolāru apmērā, bet tagad dod mājienus, ka tās saskaras ar ekonomiskām grūtībām un nevar ražot militāro produkciju vajadzīgajos apjomos. Ja ASV atteiksies sniegt savu palīdzības daļu, Eiropai vienkārši nepietiks piegādes Ukrainai, lai ietekmētu kara gaitu: Eiropas valstīm nav iespēju vienlaikus apgādāt Ukrainu un atjaunot savus bruņotos spēkus.
Šajā sakarā Eiropas Savienība, visticamāk, nespēs pildīt solījumu piegādāt Kijivai tik ļoti nepieciešamo miljonu artilērijas šāviņu – labākajā gadījumā tikai trešo daļu no šī apjoma. Tajā pašā laikā Krievijai nav problēmas ar saviem piegādātājiem – Ziemeļkoreja vien jau piegādā frontei miljonu šāviņu, kas tiek izmantoti frontes līnijā.
Pazudušās Eiropas armijas
Britu armijas komandieris ģenerālis Patriks Sanderss šo brīdi Eiropas vēsturē salīdzina ar 1937.gadu, kad Lielbritānija un tās sabiedrotie apsprieda, vai tiešām stāsies pretī Hitleram. Arī Eiropa tolaik nevēlējās cīnīties un sniegt militāru palīdzību valstīm, kuras bija kļuvušas par Vācijas agresijas upuriem. Tomēr dažus gadus vēlāk pati Lielbritānija bija spiesta kļūt par asiņainākā un postošākā kara cilvēces vēsturē pusi.
Tuvākajā nākotnē Putins var izdarīt spiedienu uz Gruziju un Moldovu, kas nav NATO dalībvalstis, un sākt satricināt situāciju Baltijas valstīs vai palielināt Krievijas militāro klātbūtni Kaļiņingradas apgabalā, kas atrodas starp Poliju un Lietuvu.
Aukstā kara laikā Eiropas bruņotie spēki bija daudz mazāki nekā padomju armija, taču to kompensēja kodoltrieciena draudi, ja Padomju Savienība riskētu ar agresiju otrpus dzelzs priekškaram. Taču šodien Maskava ir iemanījusies hibrīdkaros un zina, kā tos rīkot tā, lai Rietumos nevienam neienāktu prātā izmantot kodolieročus, reaģējot uz tiem. Tāpēc nepieciešamība palielināt konvencionālo armiju lielumu un spēku ir dienaskārtībā visās Eiropas galvaspilsētās.
NATO militārie izdevumi samazinājās no 3% no IKP aukstā kara laikā līdz 1,3% no IKP 2014. gadā. Situācija sāka mainīties pēc Krievijas veiktās Krimas aneksijas, taču tikai nedaudz. Pēdējo desmit gadu laikā ES aizsardzības izdevumi ir pieauguši par 20%, liecina Eiropas Parlamenta dati. Tajā pašā laika posmā Krievijas un Ķīnas aizsardzības budžets pieauga attiecīgi par 300 un 600%, raksta WSJ žurnālisti.
Vācu armija, kas aukstā kara beigās veidoja aptuveni pusmiljonu karavīru (Austrumvācijā bija vēl 300 tūkstoši), šobrīd ir samazinājusies līdz 180 tūkstošiem. Astoņdesmito gadu beigās Vācijas armijas dienestā bija vairāk nekā 7 tūkstoši tanku. Apvienotajā Vācijā tagad ir ne vairāk kā 200 no tiem, un, pēc valdības amatpersonu domām, tikai puse no tiem darbojas. Vācijas rūpniecība var saražot tikai trīs tankus mēnesī.
Turklāt, pēc Vācijas parlamenta aizsardzības komitejas vadītājas Evas Hoglas teiktā, Vācijas militārajās bāzēs akūti trūkst ne tikai ieroču un munīcijas, bet pat darbojošās tualetes un interneta.
Nīderlande savu pēdējo tanku vienību izformēja 2011. gadā un vairākus tankus pārveda uz Vāciju. Pēc aukstā kara beigām lielākajā daļā Eiropas valstu iesaukšana tika atcelta. Tomēr daži – īpaši Krievijas tuvākie kaimiņi – pamazām pie tā atgriežas.
Miera laika beigas
Afganistānas un Irākas kari apvienojumā ar militāro budžetu samazināšanu ir pārvērtuši lielāko daļu Eiropas armiju par struktūrām, kas ir efektīvas tikai cīņā pret nemierniekiem tālās valstīs un nav pilnīgi gatavas stāties pretī labi bruņotam ienaidniekam intensīvā sauszemes karā, kā Ukrainā, uzskata materiāla autori. Lielbritānija, piemēram, investēja vieglajās bruņumašīnās, nevis smagajā artilērijā. Hipotētiskā karā ar Krieviju šādas investīcijas ir nauda vējā.
Visātrāk savus bruņotos spēkus atjauno Polija, Somija un Baltijas valstis, kuras visas robežojas ar Krieviju. Nākamgad Varšava aizsardzībai varētu tērēt vairāk nekā 4% no IKP, kas ir gandrīz divas reizes vairāk nekā 2022.gadā. Šādā tempā pēc diviem vai trim gadiem Polijas armija kļūs par spēcīgāko Eiropā.
Eksperti norāda, ka ir grūti iedomāties scenāriju, kurā Krievija neatgūtos no kara ar Ukrainu. Līdz 2020. gadu beigām tā izdarīs nepieciešamos secinājumus un sagatavos armiju, kas var apdraudēt Eiropu, tāpēc militāristi jau tagad garīgi gatavo savus līdzpilsoņus iespējamam karam.
“Šobrīd Vācija nav gatava aizsardzības karam, un tai ir jāpārbruņojas, ņemot vērā Krievijas militārā spēka pieaugumu. Vācijas sabiedrībai tagad jāsāk pierast pie domas, ka Vācija var saskarties ar nepieciešamību uzsākt aizsardzības karu. Miera laiks, pie kura pilsoņi ir pieraduši, ir beidzies,” sacīja Bundesvēra ģenerālinspektors ģenerālis Karstens Brēers.
Eiropas politiķiem, kā raksta WSJ, ir grūti pieņemt lēmumus par aizsardzības izdevumu palielināšanu, īpaši uz stagnējošas ekonomiskās izaugsmes, valsts parāda pieauguma un iedzīvotāju novecošanas fona, kas nākamajos gados radīs arvien lielāku spiedienu uz ekonomiku. Jāņem vērā, ka Eiropas militārajai rūpniecībai vajadzēs daudz laika, lai vajadzības gadījumā pielāgotos militārajam pamatam. Daži eksperti saka, ka tas prasīs vairākus gadus.
