Ar mērķi īstenot veselības un sociālo pakalpojumu aprūpes pieeju, kas apvieno dažādus veselības un sociālās aprūpes pakalpojumus vienotā sistēmā, Eiropā jau kādu laiku tiek realizēti integrētās aprūpes projekti. Šī pieeja balstās uz uzskatu, ka cilvēka vajadzības ir daudzšķautņainas un bieži vien veselības aprūpe no profilakses līdz pat rehabilitācijai ir cieši saistīta ar sociālo palīdzību. Tas īpaši svarīgi novecojošās sabiedrībās, kāda ir arī Latvijā – pensionāru īpatsvars 2055. gadā tiek plānots 58%, un ir jādomā, kā efektīvāk risināt augošo vajadzību pēc aprūpes un medicīnas pakalpojumiem.
Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, pašlaik piektdaļa Latvijas iedzīvotāju ir vecumā virs 65 gadiem, un turpmāk senioru īpatsvars tikai palielināsies. Pēc “Eurostat” demogrāfisko prognožu pieņēmumiem, vīriešu paredzamais mūža ilgums Latvijā 2070. gadā palielināsies līdz 82,5 gadiem, kas ir par 12 gadiem vairāk nekā 2022. gadā prognozētais ilgums. Savukārt sieviešu paredzamais mūža ilgums tādā pašā laika periodā pieaugs no 79,8 līdz 88,4 gadiem. Sabiedrībai novecojot, jārēķinās ar jauniem veselības un sociālās aprūpes risinājumiem, kas būs nepieciešami – arvien lielākai sabiedrības daļai arvien ilgāku laiku. Ņemot vērā, ka jau šobrīd Latvijā saskaramies ar vietu trūkumu aprūpes rezidencēs, kā arī rindām un finansējuma trūkumu veselības aprūpes sistēmā, ir skaidrs, ka jau tuvākajā laikā nepieciešami sistēmas uzlabojumi.
Viena no nepieciešamajām izmaiņām būtu iespēja saņemt daļu medicīnas pakalpojumu uz vietas sociālās aprūpes rezidencēs. Šobrīd Latvijā saskaramies ar situāciju, kad no aprūpes rezidences uz slimnīcu aizvestu cilvēku pēc akūtās problēmas novēršanas atveseļoties sūta nevis atpakaļ uz rezidenci, bet medicīnas aprūpes iestādi, kam ar valsti noslēgts pakalpojuma līgums un kas var atrasties jebkur Latvijā, kur tobrīd ir brīva vieta. Un tāda vieta var atrasties gan Tukumā, gan Bauskā – un aizpildītajām tabulas ailēm diemžēl ir vienalga par senioru, kas aizvests uz pilnīgi svešu vietu svešā pilsētā, prom no ierastās vides, pazīstamās aprūpes personas, ēdiena un ar ierobežotām ģimenes locekļu iespējām apciemot attāluma dēļ. Nopietnu medicīnisku indikāciju gadījumā vešana uz medicīnas iestādi, protams, ir pareiza rīcība, taču rehabilitācijas ietvaros pacienti tur parasti saņem minimālu programmu, ko ar daudz lielākiem panākumiem būtu iespējams izpildīt arī pacientu ierastajā vidē. Daļa privāto aprūpes rezidenču turklāt spēj piedāvāt papildu aprūpes “grozu” (piem., psihologu, logopēdu), kam var būt izšķirīga nozīme atveseļošanās procesā. To, cik pašreizējais modelis ir neērts un nekalpo pacienta labākajām interesēm, visskaudrāk saprotam, pašiem skaroties ar šādu situāciju draugu vai ģimenes lokā.
Šobrīd arī tik ikdienišķus veselības aprūpes pakalpojumus kā fizioterapiju, vakcināciju, insulīna terapiju, izgulējumu un urīna katetra aprūpi, mākslīgā skābekļa nodrošināšanu u.c. uz vietas veic tikai atsevišķās sociālās aprūpes rezidencēs, kas spēj nodrošināt medicīnas personālu un veic šos pakalpojumus par saviem līdzekļiem. Lielākā daļa rezidenču, kam šādu finansiālu iespēju nav, seniorus, kam pakalpojumi nepieciešami, regulāri vadā uz medicīnas aprūpes iestādēm un atpakaļ, kas ir ne vien fizisks pacientu apgrūtinājums, bet noslogo jau tā smagnējo veselības aprūpes sistēmu. Šos pakalpojumus ļoti veiksmīgi varētu īstenot uz vietas aprūpes rezidencēs daudz plašākā apjomā, ja vien pacientiem, kam tas nepieciešams, būtu valsts finansējums. Tādā veidā ievērojami tiktu atvieglota ne vien medicīnas sistēma un tās finanšu izmaksas kopumā (pakalpojumi, iekārtas, personāls, transports), jo šāda pieeja ļauj efektīvāk plānot resursus un izvairīties no nevajadzīgiem vai dublējošiem pakalpojumiem, bet arī uzlabota cilvēku dzīves kvalitāte, nodrošinot ātrāku piekļuvi nepieciešamajām procedūrām.
Neizklausās sarežģīti, un arī jauns divritenis nav jāizdomā. Pasaulē modeli, kurā visi pacienta medicīniskajā aprūpē iesaistītie ārsti, kā arī sociālie darbinieki, aprūpētāji un citi speciālisti sadarbojas vienotā sistēmā, sauc par integrēto aprūpi. Tās ietvaros sadarbība notiek arī starp slimnīcām un aprūpes rezidencēm, fokusā paturot pašu indivīdu un viņa vajadzības – tai skaitā uz sev ierastu vidi, pieejamu informāciju, pašnoteikšanos. Šāda pieeja ir īpaši svarīga sabiedrībās, kurās noveco iedzīvotāji un palielinās hronisku slimību izplatība. Integrētā aprūpe palīdz novērst situācijas, kad cilvēkiem netiek sniegta atbilstoša palīdzība, jo viņi ir “pazuduši” starp dažādu iestāžu kompetencēm vai saskaras ar informācijas trūkumu. Integrētā aprūpe sevī dabiski ietver arī izvairīšanos no stāvokļa, ko pazīst kā dehumanizāciju – izturēšanos pret citiem tā, it kā viņi būtu “mazvērtīgāki” cilvēki, kas bieži novērojams, vecāka gada gājuma cilvēkus viņu veselības stāvokļa dēļ izraujot no ierastajiem apstākļiem.
Palielinoties senioru īpatsvaram sabiedrībā, pieaug pieprasījums ne vien pēc medicīniskās aprūpes pakalpojumiem, bet arī pieejamām aprūpes rezidenču vietām – to skaits vēl joprojām visā valstī ir nepietiekams, turklāt izmaksas ir augstas. Integrētās aprūpes modeļa risinājumi, daļu pakalpojumu no medicīnas iestādēm nododot aprūpes rezidencēm, ļautu efektīvāk izmantot pieejamos līdzekļus valsts un pašvaldību līmenī. Diemžēl integrētās aprūpes pieeja realitātē saskaras ar dažādām problēmām.
Latvijā bieži vien medicīniskā un sociālā aprūpe tiek nodalītas, radot situāciju, kur pacienti un viņu ģimenes ir pārslogoti, mēģinot koordinēt pakalpojumus no dažādām sistēmām. Turklāt cilvēkresursu trūkums – gan mediķu, gan sociālo darbinieku jomā – vēl vairāk apgrūtina savlaicīgu un kvalitatīvu palīdzību. Nepietiekama informācijas apmaiņa starp iestādēm bieži noved pie nesekmīgas aprūpes, kas nenodrošina holistisku pieeju pacienta vajadzībām.
Galvenais šķērslis – normatīvie akti. Pašreiz Latvijā sociālo aprūpes iestāžu iespējas piedāvāt tik ļoti nepieciešamos pamata medicīnas pakalpojumus ierobežo noteikumi par telpu ekspluatāciju atbilstoši sociālās aprūpes vai medicīnas iestādes klasifikācijai (vai nu viens, vai otrs) un Nacionālā Veselības dienesta ierobežotais finansējums iepirkumu kārtībā. Vienlaikus praksē sociālās aprūpes rezidences medicīnas pakalpojumus sniedz – piemēram, rezidencē iestājoties pacientam ar demenci, kam vēlāk nepieciešama arī onkoloģiskā aprūpe, tā tiek nodrošināta – par aprūpes rezidences, nevis valsts līdzekļiem, kam pieteikties liedz iepriekš minētie klasifikācijas ierobežojumi. Lai sakārtotu šo situāciju, nepieciešama pamatīga situācijas izvērtēšana pēc būtības – paturot prātā, ka centrā jābūt cilvēkam un viņa vajadzībām.
Pasaules pieredze
Integrēta aprūpe ir daudzu veselības aprūpes sistēmu pārveidošanas un stiprināšanas stratēģiju galvenais elements, un tās modeļi līdz šim ir veiksmīgi īstenoti daudzās valstīs, piemēram, Nīderlandē, Amerikas Savienotajās Valstīs, Skotijā un Apvienotajā Karalistē. Dažādas politiskās nostādnes un rīcības plāni gan valstu, gan ES līmenī atzīst integrētas aprūpes nozīmi veselības aprūpes rezultātu uzlabošanā un veselības un aprūpes sistēmu efektivitātes un ilgtspējas nodrošināšanā.
Viens no zināmākajiem piemēriem Eiropā ir “Gesundes Kinzigtal” modelis Vācijā, kas tika uzsākts 2005. gadā. Projekts apvieno ģimenes ārstus, speciālistus, slimnīcas, aprūpes mājas un citus pakalpojumu sniedzējus vienotā sistēmā. Rezultātā tika novērots samazinājies hospitalizācijas gadījumu skaits, labāk kontrolētas hroniskās slimības, piemēram, diabēts un hipertensija, ietaupījumi gan veselības aprūpes sistēmā, gan pacientu līmenī, uzlabota pacientu apmierinātība un veselības rādītāji.
Savukārt Zviedrija balstās uz tās izstrādāto “Esther Model”, kas prioritizē cilvēka aprūpi savās mājās, nodrošinot gan medicīniskās vajadzības, nepieciešamās pārbaudes, uzkopšanu, ēdināšanu u. c. labklājības nodrošināšanai. Modeļa ietvaros tiek izstrādāti individuāli aprūpes plāni pēc izrakstīšanas no slimnīcas – pacientiem tiek izsniegts “drošības čeks”, kurā ir iekļauts kontrolsaraksts ar lietām, kuras slimnīcas personālam ir jāpārskata kopā ar pacientu nākotnē. Šis dokuments tiek izmantots arī, lai sniegtu informāciju organizācijām, kas sniedz pacientam citus veselības aprūpes un sociālos pakalpojumus.
Integrētās aprūpes nākotnes perspektīvas
Šķēršļi ir risināmi, taču to ir daudz. Pirmkārt, vājš normatīvais regulējums, kā pamatā ir divu atbildīgo ministriju sazarotā atbildība – integrētajā aprūpes modelī vienlīdz būtiskās veselības aprūpes un sociālās aprūpes likumdošanas ir katra savas ministrijas atbildībā. Līdzīgi kā to paredz pati integrētās aprūpes ideja, visa pamatā ir sadarbošanās – un jauna modeļa izstrādei nepieciešamas izmaiņas noteikumos, ļaujot aprūpes iestādēm sniegt daļu medicīnas aprūpes pakalpojumu, ko tās spēj efektīvi nodrošināt. Ir ļoti labi, ka ministriju līmenī šis jautājums tiek aktualizēts – ir iezīmējušās pozitīvas tendences, kuru realizāciju aprūpes rezidences gaida ar lielu nepacietību. Otrkārt, vēl joprojām pastāv ierobežota informācijas apmaiņa starp institūcijām un informācijas nodošana iedzīvotājiem, turklāt vēl arī neskaidra izpratne par pacientu datu aizsardzību. Tā kā Latvijā integrētās aprūpes ideja un modeļa iedzīvināšana ir pašos pirmsākumos, tās efektīvākai realizācijai nepieciešams iesaistīt ģimenes ārstus un sociālos darbiniekus, jo tikai kopēja izpratne, izglītotība un sabiedrības pieprasījums spēs iekustināt nepieciešamos pārmaiņu procesus.
