Iespējamā Trampa un Putina tikšanās ir diplomātijas uzmanības centrā: abi vēlas lemt par Ukrainas nākotni. Tikmēr Eiropas loma joprojām ir neskaidra. Eksperts novērtē sekas.
Pēc diplomātiskā ledus laikmeta gadiem ASV un Krievija atkal satuvinās. Rijādā abu valstu augsta līmeņa delegācijas apsprieda iespējamo Donalda Trampa un Vladimira Putina tikšanos. Pēc Maskavas domām, sarunas bija “veiksmīgas”. Tomēr konkrēta Putina un Trampa tikšanās datuma pagaidām nav.
Cik reāla ir vienošanās starp Krieviju un ASV par mieru Ukrainā ? Kādu lomu tajā spēlē Eiropa? Un ko šāda vienošanās patiesībā nozīmē Ukrainai? Stefans Meisters ir vācu politologs. Viņš vada Vācijas Ārlietu padomes (DGAP) Kārtības un pārvaldības centru Austrumeiropā, Krievijā un Vidusāzijā
Eksperts skaidro, kāpēc Putinam ir vajadzīgs karš, kādu piekāpšanos Tramps varētu izdarīt un kāpēc Eiropa uzņemsies sekas.
Meistera kungs, ārlietu ministre Annalena Bērboka iepriekš sacīja, ka tikšanās Rijādā galvenokārt bija par kontaktu nodibināšanu, nevis sarunām par Ukrainas nākotni. Kā jūs to vērtējat?
Stefans Meisters: Tikšanās Rijādā galvenokārt paredzēta, lai sagatavotos lielākajam Putina un Trampa samitam. Tas ir par to, lai noskaidrotu, kādas pozīcijas pārstāv abas puses, kas ir apspriežams un kur ir robežas.
Tātad sava veida iepriekšēja diskusija?
Tieši tā. Taču nav skaidrs, vai samits tiešām notiks.
Vai šajā brīdī ir pat jēga abām pusēm tikties?
Tramps izmisīgi vēlas vienošanos. Viņš vēlas pēc iespējas ātrāk novērst Ukrainas jautājumu. Viņš ir gatavs iet uz kompromisiem, kurus nepieņemtu ne viņa priekšgājējs, ne eiropieši vai ukraiņi. Savukārt Putinam nav nekādas intereses par reālu vienošanos. Krievijai būs problēmas, ja karš beigsies – un līdz ar to arī kara ekonomika un Putina leģitimitāte caur karu. Tāpēc Putins sarunās izvirza tikai maksimālas prasības, kas diez vai ir pieņemamas otrai pusei.
Kādas ir šīs prasības?
Runa nav tikai par dažām okupētām teritorijām. Maskava vēlas kontrolēt visu Ukrainu – ne obligāti kā tieši anektētu teritoriju, bet gan kā Krievijai pakļautu valsti, kas netiecas iestāties NATO un ir militāri atbruņota. Putins vēlas kontrolēt vēlēšanas Ukrainā, lai ieviestu prokrievisku režīmu. Tas ir patiesais kodols.
Krievija ir pakļauta ekonomiskam spiedienam. Vai jūs tiešām ticat, ka Putins var turpināt karu daudz ilgāk?
Jā. Kara ekonomika darbojas, un, kamēr naftas cenas saglabājas augstas un tādas valstis kā Ķīna vai Indija pērk Krievijas naftu, Krievija var turpināties vēl gadiem ilgi. Iekšzemē karš Putinam pat noder. Tas novērš uzmanību no ekonomiskajām grūtībām un rada sava veida mobilizācijas efektu.
Tātad Putinam nav stimula izbeigt karu?
Tikai tad, ja viņš var būt drošs, ka viņš iznāks kā uzvarētājs un ka viņš sevi apliecinās ar maksimālām prasībām, tas ir, neatkarīgas Ukrainas vairs nebūs. Īsts kompromiss viņam nav risinājums.
Vai Tramps tam piekritīs?
Kā norādīts, Tramps noteikti vēlas šo miera līgumu – tas ir viens no viņa galvenajiem vēlēšanu solījumiem. Bet viņš nav naivs, viņš ir peļņas meklētājs. Ja Putins prasīs pārāk daudz, Tramps vienkārši nepiekāpsies. Viņa mērķis ir izbeigt konfliktu un parādīt, ka viņš ir sasniedzis kaut ko tādu, kas Baidenam nav izdevies. Tramps arī vēlas gūt ekonomisku labumu no darījuma: kontrolēt ostas Ukrainā, iegūt retzemju metālus un izejvielas. Ja tas nav iespējams, viņš to nepieņems. Pretējā gadījumā Tramps tiktu uzskatīts par sliktu darījumu veicēju.
Ko mums nozīmē šādas sarunas bez Eiropas?
Galu galā Eiropai būs jāsadzīvo ar sekām un jāmaksā par tām. Ja tiek panākta vienošanās par pamieru, kas būtiski padara Ukrainu par rīcības nespējīgu, tad mums ir jāatbalsta Ukraina ilgtermiņā – gan ekonomiski, gan arī militāri. Mums būs militāri jāpanāk pamiers. Tajā pašā laikā mums nav nekādas ietekmes uz pieņemto lēmumu.
Vai tad mums ir vajadzīgs Eiropas karaspēks, lai nodrošinātu mieru?
Jā, vienīgā problēma ir: ja Eiropa patiešām vēlētos izveidot atturošus miera uzturēšanas spēkus, mums būtu nepieciešami aptuveni 200 000 karavīru. Mums to nav. Pat ja Eiropa vēlētos, būtu pieejami ne vairāk kā 50 000 vīru – un bez ASV atbalsta viņi diez vai spētu rīkoties. Krievija nekavējoties pārbaudītu, vai šie karaspēki patiešām ir militāri spējīgi. Bez amerikāņu loģistikas un izlūkošanas informācijas tīri Eiropas spēki tik un tā nevarētu darboties.
Vai tas nozīmē, ka Eiropai patiesībā ir jāiesaista sarunās?
Jā. Pretējā gadījumā ukraiņi un eiropieši galu galā maksās cenu par to, ko sarunās Tramps un Putins. Tāpēc mums tagad ir jāapsver, ko mēs varam sniegt — gan ekonomiski, gan militāri —, nevis jāgaida, līdz tiks noslēgts līgums. Tieši tāpēc, ka mēs nesēžam pie galda.
Ko konkrēti varētu piedāvāt Eiropa un Vācija?
Mēs varētu signalizēt ASV, ka esam gatavi palīdzēt nodrošināt pamieru vai pat maksāt par to. Tas nozīmē, ka mums būs jātērē nauda – vai nu mūsu pašu karaspēkam, vai citu sabiedroto, piemēram, ASV, atbalstam. Mēs galu galā maksāsim Amerikas Savienotajām Valstīm, lai nodrošinātu mieru. Tas ietver arī ilgtermiņa ekonomisko palīdzību Ukrainai un ieroču piegādes.
Bet vai tas būtu politiski reāli – īpaši ņemot vērā pretestību ES?
Galvenā problēma nav tādas valstis kā Ungārija vai Slovākija. To vidū ir Vācija, Nīderlande un Itālija – valstis, kuras līdz šim ir izrādījušas tikai ierobežotu vēlmi ieguldīt savā drošībā. Tramps varētu piespiest mūs to pārdomāt un tērēt vēl vairāk naudas. Pretējā gadījumā Eiropa paliks nespējīga rīkoties. Un tad Putinam būtu signāls, ka viņš var turpināt destabilizēt Eiropas reģionus. Viņš neriskēs ar lielu karu pret NATO , bet pārbaudīs, cik Rietumi patiesībā ir apņēmīgi.
Piemēram, Baltijas jūrā ?
Tieši tā, Krievija jau veic šādus hibrīduzbrukumus. Uz spēles ir likta NATO nākotne: Putins turpinās mēģināt pārbaudīt alianses rīcībspēju. Un, ja ASV vairs nesniegs savas garantijas, būs interesanti pavērot, kā reaģēs Vācija un citas Eiropas valstis.
