Jaunākais Karaliskā Kārļa institūta pētījums pierādīja, ka dažu bīstamu un izplatītu slimību rašanās galvenokārt ir saistīta nevis ar vecumu, kas rakstīts mūsu dokumentos, bet gan ar mūsu organisma vecumu.
Jaunākie pētījumi liecina, ka bioloģiskais, nevis hronoloģiskais vecums ir nozīmīgāks insulta un demences riska faktors. Bioloģiskā un faktiskā vecuma neatbilstība, īpaši, ja bioloģiskais vecums ir piecus gadus vecāks, palielina asinsvadu demences vai insulta risku par 40%, ziņo Irish Independent
Šī atšķirība izceļ iespēju samazināt slimību risku, mērķējot uz novecošanas procesu. Tā kā tādu slimību kā vēzis, sirds slimības un neirodeģeneratīvie traucējumi pieaug līdz ar vecumu, pētnieki no Karaliskā Kārļa institūta (Karolinska Institute, Zviedrija) uzsver, ka hronoloģiskā vecuma kā vienīgā šo slimību prediktora izcelšana nav piemērota, jo novecošanās ātrums ir individuāls.
Pētnieku grupa analizēja datus no Apvienotās Karalistes Biobankas, kurā bija iekļauti 325 tūkstoši cilvēku vecumā no 40 līdz 70 gadiem. Bioloģiskais vecums tika novērtēts, izmantojot 18 biomarķierus, kas saistīti ar dažādām fizioloģiskām funkcijām, piemēram, vielmaiņu un sirds un asinsvadu veselību. Pētījums parādīja, ka augstāks bioloģiskais vecums, ko mēra ar šiem marķieriem, ir būtiski saistīts ar paaugstinātu demences, īpaši asinsvadu demences, un išēmisku insultu attīstības risku.
Pētījuma rezultāti arī liecina, ka dzīvesveida izmaiņas un medikamenti var ietekmēt šos biomarķierus. Turklāt, pēc autoru domām, pētījums parāda saikni starp pieaugošo bioloģisko vecumu un palielinātu kustību neironu slimību attīstības iespējamību.
Pētījumiem, kas izskaidro saistību starp bioloģisko vecumu un slimības risku, varētu būt izšķiroša loma veselības aprūpes personalizācijā. Koncentrējoties uz bioloģiskajiem marķieriem, nevis hronoloģisko vecumu, veselības aprūpes sniedzēji varēs precīzāk identificēt cilvēkus, kuriem ir risks saslimt ar tādām slimībām kā insults un demence. Šo pieeju var izmantot profilaktiskajā medicīnā, lai izvēlētos pasākumus dzīvesveida korekcijai un ārstēšanai, kas nākotnē aizkavēs vai mazinās ar vecumu saistītu slimību rašanos. Turklāt šīs zināšanas var izmantot sabiedrības veselības stratēģijās, lai izstrādātu efektīvākas skrīninga programmas riska grupām.
