Informācija par pasākumiem, radošais centrs māksliniekiem un interesentiem, kā arī dzīvnieku kapsēta – tās ir trīs lietas, kuru trūkumu pilsētā izjūt liepājnieki. Pie tāda secinājuma nonākts otrajā diskusiju vakarā “Daudzpusīgais radošums”, kas šoreiz bija veltīts Liepājai.
Lai runātu par tēmu “Liepāja – manas un tavas mājas”, 11. martā Latviešu biedrības namā tikās 25 dažāda vecuma liepājnieki, kuri pārstāvēja visdažādākās profesijas un nozares. Sarunu moderatoru lomu šoreiz bija uzņēmušies Liepu Tēvs jeb režisors, scenogrāfs, Liepājas teiku autors Varis Siliņš, mūziķe, producente un pasākumu vadītāja Maija Kalniņa, kultūras darbiniece, nodibinājuma “Via Cultura” vadītāja un muzikoloģe Dace Bluķe, mākslinieks Uldis Rubezis un literāte Gundega Rezevska. Pirmajā sarunu raundā tika runāts par to, kā katrs atnākušais jūtas Liepājā, ar ko pilsētā lepojas un kā pilnai laimei trūkst. Otrajā raundā, apmeklētājiem mainot sarunbiedrus pie galdiņiem, tika apspriestas visdažādākās tēmas saistībā ar pilsētvidi, labbūtību, iespējām u.tml.
Apskauž citi un arī paši
Balto smilšu pludmale, parki un dabas takas, senā un mūsdienu arhitektūra, kā arī kultūrvietas dažādām gaumēm – tās bija lietas, ar kurām liepājnieki lepojas visvairāk un kuras ved rādīt tūristiem. Arī pasākumi, kas pilsētā notiek, esot gana daudzveidīgi, tikai dažkārt liekoties, ka ir par maz, sevišķi ziemas periodā, kad tā īsti nav, ko piedāvāt t.s. pēdējā brīža apmeklētājiem, jo biļetes uz teātriem un koncertiem ir izpirktas, bet izstāžu zāļu tikpat kā nav vai arī trūkst informācijas, kur ko apskatīt.
Par visizcilāko Liepājas vizītkarti pilsētnieki nosauca pludmali. Par to mūs apskauž ne tikai pārējā Latvija, bet arī ārzemnieki un, izrādās, pat paši liepājnieki, jo viņu starpā valdot nereglamentēta sacensība, kurš liedagā atradīs vislielāko vai visvairāk dzintargraudu. Pludmale, no otras puses, ir arī viens no faktoriem, kura potenciāls, pēc vietējo domām, netiek izmantots līdz galam. Liepājnieki cer, ka beidzot tiks realizēts sanatorijas projekts, un ierosina, ka ziemās varētu rīkot, piemēram, roņotāju un citu aktīvas atpūtas cienītāju nometnes, lai atdzīvinātu pludmali gada aukstākajos mēnešos. Citādi līdz šim vienīgie, kuri izmanto jūru tūrisma nesezonā, ir pūķotāji. Par laimi, tagad pieejamas vismaz dažas kafejnīcas, kur sasildīties un patīkamā atmosfērā baudīt skaistos dabasskatus.
No kultūrvietām visatzinīgākos vārdus izpelnījās Liepājas teātris, koncertzāle “Lielais dzintars”, kultūras nams “Wiktorija” un jaunā atpūtas un izklaides vieta – “Atmodas dārzs” Karostā, kur liepājnieki saskata potenciālu attīstīt piedāvājumu vēl daudzveidīgāku.
Digitālā vide – sveša pasaule
Lai gan kopumā ar dzīvi pilsētā, kurā piedzimst vējš, sanākušie liepājnieki un Liepājas skartie ir apmierināti, izkristalizējās arī vairākas lietas, kuru pilnai laimei pietrūkst.
Radošo jomu pārstāvji un arī citi interesenti sapņo, ka pilsētā varētu būt kāds nams – radošais centrs, kurā ne tikai strādāt un izrādīt paveikto dažādu jomu māksliniekiem, bet kur arī “cilvēks no ielas” varētu ienākt, lai gūtu ieskatu, pamācītos kādu arodu, piemēram, keramiku, ādas apstrādi, aušanu vai dziesmu un tekstu sacerēšanu. Ja arī “pa stūriem” kaut kas notiekot, tam trūkst reklāmas, un pierādās jau daudz apspēlētais teiciens, ka radošie pēc savas būtības tomēr ir intraverti. Taču ir arī tādi, kuri labprāt nodotu savas zināšanas tālāk, taču tam visam trūkst finansiāla atbalsta.
Atgriežoties pie tēmas par reklāmas trūkumu, iezīmējās vēl dažas būtiskas nianses. Pasākumu organizatoriem dažkārt trūkst vajadzīgo prasmju par sevi stāstīt citiem, turklāt auditorija ir grūti aizsniedzama, pēc pandēmijas ierāvusies sevī, un nav arī viena universāla informācijas kanāla, kas aptvertu visplašāko auditorijas daļu. Vienīgais variants ir sociālie tīkli, taču ir vesela kategorija cilvēku, kuriem vārds “internets” un tā piedāvātās iespējas ir un paliks “neapgūtā zeme”. Tie lielākoties ir seniori, kuru vienīgie informācijas avoti ir avīze, televīzija un radio. Kā liela sāpe izskanēja arī lēmums likvidēt pasākumu bukletu “Šonedēļ Liepājā”, kas daudziem vecākās paaudzes kultūras baudītājiem bija vienīgais informācijas avots. Jāsaprot, ka digitālā pasaule ar milzīgajām iespējām viņiem diemžēl paliks sveša un līdz ar to viņu informatīvajā telpā iestāsies vakuums, jo arī mediji par notikumiem informē lielākoties pagātnes formā, proti, pēc pasākuma norises.
Un vēl viena lieta, kas jau daudzus gadus gaida risinājumu, ir dzīvnieku kapsēta. Toties pilsētnieki saredz potenciālu šobrīdējo mīļdzīvnieku apbedījumu teritoriju, kas nelikumīgi ierīkota un izpletusies kāpās pie pilsētas Dienvidu fortiem, pārvērst par tūrisma objektu, jo latviešiem, kā zināms, kapu kultūra ir tradīcijām bagāta un īpaša.
Diskusijas organizatori pateicas katram un ikvienam, kurš atrada laiku atnākt, un cer iedibināto tradīciju turpināt. Jau aprīlī varētu notikt nākamais sarunu vakars jau ar citiem moderatoriem. Galvenais mērķis – nojaukt robežas dažādu nozaru mākslinieku starpā un satuvināt tos ar auditoriju – realizējās arī šoreiz, jo vakara noslēgumā daudzi apmainījās kontaktiem un pat norunāja veidot kādus kopprojektus.
