2022. gada decembrī Kurskas apgabala Tjotkino ciema iedzīvotājs Igors (vārds mainīts viņa drošības dēļ) sāka darbu lielā būvlaukumā. Gar robežu ar Ukrainu vairākās apmetnēs uzreiz sāka būvēt aizsardzības nocietinājumus – šim projektam varas iestādes piešķīra 3 miljardus rubļu, bet strādniekiem solīja 5 tūkstošus rubļu dienā. Pagāja divi gadi - nocietinājumus nevarēja pabeigt laikā, celtniekiem netika samaksāts, tika tiesāti būvuzņēmēji, un Ukrainas bruņotie spēki izlauzās cauri robežas aizsardzībai. Igora pastāstītais publicēts nedijā “Verstka”.
Viens no šo aizsardzības nocietinājumu būvētājiem Igors, tāpat kā citi Kurskas apgabala pierobežas apmetņu iedzīvotāji, savas mājas pameta augusta vidū. Un, kad es atgriezos gandrīz iznīcinātajā ciematā, lai pabarotu lopus, es dzirdēju ložmetēju skaņas uz robežas un redzēju, kā tiek izlaupītas mājas un dzīvnieki mirst karstumā.
“Nav jēgas gaidīt, kad atlidos”
Aizsardzības nocietinājumu būvniecība Kurskas apgabalā sākās 2022. gada ziemā. Es strādāju apgabalos netālu no Tjotkino un Gluškovskas rajonā un tikai vienu dienu Sudžā. Kad mani pirmo reizi uzaicināja strādāt, man solīja maksāt 5 tūkstošus rubļu (ap 50 eiro) dienā. Mūsu novadam tā, protams, ir ļoti liela alga. Jūs strādājāt nedēļu – tas jums ir gandrīz 35 tūkstoši rubļu. Salīdzinājumam: manam draugam, kurš brauca no Kurskas apgabala uz Maskavu strādāt par apsargu, maksāja 60 tūkstošus mēnesī. Un šeit tas ir divreiz vairāk, un jūs pa nakti paliekat mājās.
Sākumā viss bija labi. Ņemot vērā, ka celtniecība notika pie robežas – Sudžas, Riļskas un Gluškovas, tad tur droši vien bija lieli budžeti. Bet tad – acīmredzot viņi sāka zagt, es nezinu – viņi sāka samazināt maksājumus. Priekšnieki, kas nodarbojās ar maksājumiem, nemitīgi mainījās – vispirms viens aizgāja, tad cits pazuda. Viņi teica: “Tagad, tagad, rīt, rīt.” Viss aizkavējās, un daudzi celtnieki aizgāja, nepabeidzot darbus. Lai gan bija tādi, kas naudu gaidīja līdz pēdējam brīdim.
Kādā brīdī mums pat pārstāja vest būvmateriālus. Nebija jēgas vienkārši iet uz darbu [gar robežu] un gaidīt, kad atlidos… Mēs ar citiem darbiniekiem rakstījām kolektīvu sūdzību un iesniedzām prasību tiesā.
Tā rezultātā daudzās jomās būve nekad netika pabeigta. Tajās tranšejās, kuras beidzot tika pabeigtas, principā nebija militārpersonu – kā es saprotu, cilvēku nebija pietiekami daudz.
Uzvarējām tiesā, bet diemžēl nekas neizkustējās. Dažiem cilvēkiem ir parādā 300 tūkstošus, citiem 500 tūkstošus, man apmēram 200 tūkstošus rubļu. Mums, lauciniekiem, tā ir liela nauda.
“Trīsistabu dzīvoklī esam 12 cilvēki”
Ar to naudu, ko man maksāja būvlaukumā, es plānoju pabarot bērnus un sagatavot viņus skolai, neko vairāk. Pēdējo divu gadu laikā dzīve ir kļuvusi grūtāka – stundas notiek attālināti, nav interneta, notiek šaušana un stundu laikā jāskrien uz pagrabu, vai ir slikti sakari.
Laika gaitā mēs pilnībā pārstājām sūtīt savus bērnus jebkur. Tikai māja, pagrabs, dārzs un kopīgs brauciens pie vecmāmiņas. Interesanti, ka žurnālistus neielaida Tjotkino, jo ciemats esot evakuēts pirms diviem gadiem. Patiesībā cilvēki tur palika.
Iepriekš atbraucēji bija nomalē, un laikam jau kaut kā pieradām, lai gan sirēnas gaudoja dienu un nakti. Taču šovasar šaušana pastiprinājās. Viņi sāka trāpīt pa centru. Tika nopostīts pasts, pilnībā nopostīta autoosta, un lādiņi sāka bieži ielidot dzīvojamās ēkās. Vispār, kad parādījās kopteri, kļuva daudz sliktāk.
Kad sākās izrāviens, mums bija jādodas prom. Mūsu ciema priekšnieks teica, ka mums steidzami jāevakuējas, jo nav skaidrs, kur tālāk dosies Ukrainas armija.
Viņi evakuējās jebkurā veidā, ak! Cilvēki pat brauca ar velosipēdiem, gāja kājām… Jo baidījās pārvietoties autobusos. Gluškovas ciemā, netālu no militārās reģistrācijas un iesaukšanas biroja, bija evakuācijas punkts, bet līdz tam bija 32 km. Bīstami bija arī atrasties uz ceļa. Pirms diviem mēnešiem mūsu kaimiņiene tika nogalināta, kad viņa veda māti uz slimnīcu.
Pirms divām nedēļām izvedām vecākus un atbraucām uz Kursku apciemot māsu. Tagad trīsistabu dzīvoklī esam 12. Daži guļ uz grīdas, daži uz balkona. Paņēma arī kaimiņu, viņam nebija kur iet – viņam ir divi bērni, un viens ar smagu slimību.
Kā ar to tikt galā? Ar jokiem. Mēs viens otru atbalstām. Dažkārt mēs visi sanākam kopā ar kaimiņiem. Nu izdzērām pudeli un parunājāmies. Kāds atceras: “Man joprojām ir šī lieta mājās.” Vēl viens viņam: “Nu labi, ukraiņi to izmantos.”
“Cilvēki domāja, ka aizbrauc uz divām vai trim dienām. Tas neizdevās”
Pirms četrām dienām es atgriezos mājās. Mums tur joprojām bija ferma – lopi taču ne par ko nevainīgi, un mantas bija jāpaņem. Brauciens notika tieši dienā, kad tika uzspridzināts Gluškovska tilts . Mēs tuvojāmies tiltam, un militārpersonas mums teica: “Tilts ir pazudis, ejiet pa citiem ceļiem.” Par laimi, apkārtceļus zināju.
Mēs redzējām citus cilvēkus, kuri mēģināja izkļūt ārā savās sagrabējušajās automašīnās. Bet ir arī tādi, kuri nekad nav evakuējušies. Kuri nevēlas doties prom? Manai kaimiņienei ir guloša māte, un viņa teica: “Es nekur neiešu, es nepametīšu mammu, lai viņi mani šeit apglabā.” Mēs ar draugu paņēmām viņai desmit litrus benzīna, cigaretes un pārtiku. Es nezinu, kā viņai tagad ir. Nav pieslēguma, nav elektrības, gāzes vai ūdens.
Dzīvnieki mirst. Pēdējo reizi redzēju cāļus mirstam bez ūdens – karstums bija 35 – 37 grādi. Brīvprātīgo gandrīz nav… Robežsargi izlaiž cauri vietējos, bet brīvprātīgajiem ir grūtāk nokļūt, jo tas ir ļoti bīstami.
Tiesa, palika ne tikai labi cilvēki, bet arī laupītāji. Viņi dodas mājās un veikalos. Mūsu ”Pjateročka” un ”Magnīt” tika slēgti. Taču sprādziena dēļ izsprāga logi, un no turienes sāka zagt pārtiku. Naudu un dārglietas ņem no mājām. Cilvēki gāja ārā un domāja, ka tas ir divas vai trīs dienas, kamēr apšaudes bija spēcīgas, tāpat kā agrāk. Izgājām šortos, zeķēs un T-kreklos. Divas vai trīs dienas tas neizdevās.
Kad māju aplaupa, to var redzēt. Kaimiņam izlauzti vārti, durvis vaļā. Tad tu stāsti par to cilvēkiem, un viņi raud.
“Kā parādīts filmās par Otro pasaules karu”
Tuvāk Ukrainai, stacijai, ielas nav – tās ir pilnībā nojauktas. Frunze, Čapajeva, Belopolskaja, kur atradās robežas priekšpostenis. Sašauta arī cukurfabrika un spirta rūpnīca – pusotra kilometra rādiusā nav veselu māju. Mūsējā joprojām ir neskarta.
Man bija bail tur atgriezties. Tikai muļķis nebaidās. Es neredzēju ukraiņu aprīkojumu, bet es dzirdēju, kā tuvumā notiek kaujas — ložmetēju uguni un smagos ieročus.
Savelk šajā rajonā militārpersonas, tostarp obligātā dienesta karavīrus , bet tie ir bērni. Es saprotu, ka viņi cenšas neradīt paniku. Bet bērni iet bojā, astoņpadsmit gadus veci. Kā mēs tagad varam skatīties mātēm acīs? Jautājumu nav, Putins apsolīja tos uz Ukrainu nesūtīt. Bet, ja daži nomira Krievijas teritorijā, kas tālāk? Kā tagad ar to sadzīvot?
Mēs paši redzējām militāro kolonnu, kas tika sakauta pie Rilskas. Kamēr braucām Kurskas virzienā, tā bija neskarta. Mums izdevās attālināties burtiski 100 km attālumā no tā, un jau pie Kurskas pie mums pieskrēja militārists un jautāja: “Vai kolonna tur deg?” Mēs sakām: “Nē, mēs braucām un viss bija kārtībā.” Un viņš atbild: “Nu, tas noticis, tā jau deg.”
Atgriezāmies tajā pašā dienā un ieraudzījām cilvēku pilnas automašīnas, kā viņi rāda filmās par Otro pasaules karu. Pār bortiem karājas cilvēki, apkārt guļ ķiveres, ložmetēji un ložu necaurlaidīgas vestes. Asinis, netīrumi, visi šie svaigie dūmi. Tā bija elle.
“Nav zināms, kas vēl notiks ar šo apgabalu”
Es nezinu, kad tas viss beigsies un kur mēs dzīvosim. Viņi apspriež mājokļa sertifikātus – tas ir, jums ir jāatsakās no sava mājokļa, lai kļūtu par jaunu īpašnieku. Es nesaprotu, vai mēs jau atsakāmies no šīs teritorijas vai kā? Ja cilvēki tiek pārvietoti no turienes, vai tas nozīmē, ka mēs tur vairs neatgriezīsimies? Ja māja tika sabojāta un nopostīta, es visu saprotu. Bet manējā joprojām ir neskarta, un es gribu tur atgriezties. Kāpēc man vajadzīgs šis sertifikāts? Vai jūs negrasāties cīnīties pretī, mūsu frontes komandieri?
Un tad, ja jūs pērkat jaunu mājokli Kurskas apgabalā, nav zināms, kas vēl notiks ar šo reģionu. Un tad viņi man iedos jaunu sertifikātu? Vai arī otrais vairs nav atļauts? Es personīgi transportēju cilvēkus uz Medvenskas rajonu, kur ar šādu sertifikātu bija iespējams iegādāties mājokli – tie, kuriem ir vājāki nervi, sāka pārvietoties atpakaļ 2023. Bet pat tur jau notiek apšaudes, un apkārt steidzami tiek raktas aizsardzības tranšejas. Kopumā televīzijā ar mums viss ir kārtībā, bet patiesībā tā nav.
Līdz šim cilvēki dodas uz Daudzfunkcionālajiem centriem un stāv kilometru garās rindās, lai saņemtu samaksu ar šiem sasodītajiem 10 tūkstošiem rubļu. Tur stāvēt un gaidīt gumijas čībās, kurās cilvēki izlēca no mājām, ir neizturami. Mana vecākā māsa ir pirmās grupas invalīde, un viņa nestaigā. Bet, kā es saprotu, viņai ir jāparādās arī klātienē. Kur pie velna lai es viņu vedu? Viņa arī tagad dzīvo vienā dzīvoklī ar mums.
Mani radinieki, kuri īrēja dzīvokli Kurskā, nesen vērsās pēc humānās palīdzības. Piecām personām viņi iedeva vienu pudeli augu eļļas, vienu makaronu paku, divas segas, divus spilvenus un piecas Tulas piparkūkas. Ēd, neko sev neliedz!
