Pēc Vladimira Putina aiziešanas Krievijas opozīcijai būs nepieciešams veikt sarunas ar jauniem cilvēkiem Kremlī – šādas runas izskan arvien biežāk. Ir arī jautājums par to, kādas prasības Kremlim varētu izvirzīt Krievijas opozīcija. Ir lietderīgi iedomāties šo attēlu. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada bijušais Krievijas diplomāts Boriss Bondarevs
Sarunu scenārijs, protams, paredz, ka Vladimiru Putinu nomainīs adekvātāki cilvēki, kuru mērķis ir pragmatiska pieeja Krievijas problēmu risināšanā. Jaunās varas iestādes apgalvo, ka ir gatavas pārtraukt karadarbību un sākt sarunas. Maskava ir gatava iesaistīties dialogā ar Ukrainu par miermīlīgu izlīgumu, bet ar Rietumiem par sankciju atcelšanu un maksimāli iespējamo attiecību normalizēšanu.
Sarunas un piekāpšanās
Lai sarunu process kļūtu iespējams, jaunajai Krievijas valdībai pēc savas iniciatīvas ir jāpārtrauc visas militārās operācijas Ukrainā un jāpaziņo par gatavību izvest karaspēku vismaz līdz 2022.gada 23.februāra robežām. Konkrēti parametri, protams, būs atkarīgi no tā, kur būs kontaktlīnija varas maiņas brīdī Krievijā. Kā atbildes žestu Maskava, visticamāk, lūgs Ukrainu pārtraukt karadarbību un nekavējoties sākt sarunas vai sākotnējās konsultācijas par miera līgumu. Ar pozitīvu Kijivas un NATO atbildi sāksies pats interesantākais – sarežģīts un laikietilpīgs diplomātiskais darbs, lai vienotos par ļoti sarežģītiem jautājumiem.
Būs prasības par pilnīgu Krievijas karaspēka izvešanu no Ukrainas teritorijas, tajā skaitā no Krimas un Donbasa (ja vien, protams, ukraiņiem līdz tam laikam neizdosies tos atbrīvot), un atlīdzināt Ukrainai nodarītos zaudējumus. Pilnīgi iespējams, ka Kijiva var uzstāt uz zināmu daļas Krievijas teritorijas demilitarizāciju utt.
Bet Krievijas vadība, pat ar ļoti spēcīgu vēlmi pēc iespējas ātrāk izbeigt karu, diez vai spēs piekāpties. “Tehnokrāti-miera uzturētāji” būs spiesti atskatīties uz “vanagiem” armijā, specdienestos un valsts aparātā, kā arī ņemt vērā noskaņojumu sabiedrībā, kas – vismaz šodien – ne tuvu nav tik pretkara, kā mēs vēlētos. Protams, Krievijas sarunvedēji visos iespējamos veidos uzsvērs prokara elementu bīstamību Maskavā un nepieciešamību ievērot “kalibrētu” kursu, neprovocējot viņus uz drastiskiem soļiem.
Nav grūti iedomāties sarunu starp Krievijas un Rietumu diplomātiem kaut kur starp tikšanās reizēm: “Jūs saprotat, mēs gribam to pašu, ko jūs – mieru un drošību Eiropā. Mēs esam gatavi tikties pusceļā daudzos jautājumos. Bet jūs arī mūs saprotat – visa šī vanaga Patruševa-Strelkova publika mums elpo pakausī. Mēs tik tikko pierunājām viņus sarunām, bet, ja tu spiedīsi pārāk spēcīgi, būs grūti viņus noturēt rāmjos. Kurš no tā gūs labumu?”
Kaut kas ir jāupurē
Opozīcijas aprindās bieži tiek pieņemts, ka Rietumi ir objektīvi ieinteresēti Krievijas demokratizācijā, lai Putina režīmu aizstātu ar caurspīdīgāku, atbildīgāku un prognozējamāku valdību, kas tiktu galā ar iekšējām problēmām un pārstātu radīt draudus saviem kaimiņiem un pasaulei kopumā. Principā šķiet, ka tā ir taisnība, taču nedrīkst aizmirst, ka politika ir iespēju māksla. Krievijas “deputinizācija” un demokrātiskas valsts veidošana acīmredzot ir ārkārtīgi sarežģīts un ilgstošs process, un vēlamais rezultāts nav garantēts.
Ņemot vērā, ka Rietumu, galvenokārt ASV, interesēs ir pēc iespējas ātrāk izbeigt karu Ukrainā un pāriet uz Ķīnas stratēģisko iegrožošanu, viņu ilgtermiņa un liela mēroga iesaistīšanās Krievijas iekšējās lietās diez vai kļūs par populāru jautājumu Amerikas un Eiropas politiķu dienaskārtībā. Jaunās Krievijas varas iestādes mēģinās nodot eiropiešiem un amerikāņiem domu, ka viņi ir vienīgā cerība uz mieru un drošību Eiropā.
Nav pārliecības, ka Rietumu diplomāti miera noslēgšanu stingri nosauks ar vairākiem svarīgiem iekšējiem soļiem: tūlītējām vēlēšanām, visu politieslodzīto atbrīvošanu, kara noziegumos apsūdzēto izdošanu starptautiskajam tribunālam utt., tādējādi riskējot izlīguma aizkavēšana uz nenoteiktu laiku vai tā pilnīgu izjaukšanu.
Ir sajūta, ka viņiem būs kaut kas jāupurē. Galu galā Maskavai vienmēr var atgādināt, ka Krievija paliek kodolvalsts, tā saglabā savas pamatintereses, un droši vien nebūtu īpaši tālredzīgi piespiest Maskavu no tā pilnībā atteikties. Neaizmirsīsim arī par Ķīnu, kas, visticamāk, centīsies savam ziemeļu kaimiņam dot mājienu, ka Pekina daudz labāk saprot Krievijas problēmas, un vienmēr ir iespēja vienoties “draudzīgi”.
Kā opozīcija var tajā piedalīties?
Tādējādi, lavierējot starp Rietumu un Ķīnas interesēm, Krievijas valdnieki, ja spēs parādīt pietiekami daudz inteliģences un atjautības, visticamāk, spēs sasniegt sev pieņemamus rezultātus.
Rodas jautājums: kur šajā attēlā ir Krievijas opozīcija? Bet tās nav. Kādā veidā tā, lai arī kurš ir iekļauts šajā definīcijā, var cerēt nokļūt pie sarunu galda un turklāt diktēt savus nosacījumus zaudētājai pusei? Kurš viņiem piezvanīs un kādā statusā? Kāds ir šo cilvēku politiskais svars? Kāda ir viņu politiskā bāze? Kas viņus atbalsta un kāda ir viņu politiskā programma? Kura vārdā viņi runā un kā to var apstiprināt?
Jāatkārto, ka visi šie cilvēki kopumā pārstāv tikai sevi, kam nav ne mandāta, ne leģitimitātes, nepaļaujoties uz masu politisko organizāciju. Būtu vietā pārfrāzēt Staļina jautājumu: ”Cik divīzijas ir Krievijas opozīcijai?”
Kāda varētu būt izeja? Vienotas politiskās kustības izveide, kuras pamatā būtu pēc iespējas plašāka politiski aktīvā Krievijas sabiedrības daļa (sākumā trimdā), kas iegūs leģitimitāti un mandātu no šiem politiski aktīvākajiem pilsoņiem (elektroniskās balsošanas sistēmas izveide pārstāvju ievēlēšanai un lēmumu apstiprināšana nešķiet kaut kas tehniski neatrisināms). Šī kustība vai organizācija varētu arī nodibināt kontaktus ar pilsoņiem Krievijas iekšienē gan starp masām, gan starp eliti.
Ar šādu politisko kapitālu Krievijas opozīcija kļūtu par spēku, kuru pašām Rietumvalstīm būtu izdevīgi aicināt pie sarunu galda ne tikai kā padomdevējus un ekspertus, bet arī kā pilnvērtīgu partiju, kā savulaik izdevās ģenerālim de Gollam. nodrošināt šādu vietu viņa kustībai “Cīnošās Francija”. Tikai tādā veidā būs iespējams panākt Krievijas demokrātiskajai kustībai īpaši svarīgu jautājumu iekļaušanu turpmāko sarunu darba kārtībā: vēlēšanu rīkošanu, konstitucionālās reformas, politieslodzīto atbrīvošanu u.c., kā arī neatlaidīgi. un konsekventi pārliecināt Rietumus par nepieciešamību palīdzēt Krievijai demokrātisko institūciju attīstībā. Rietumu un Ukrainas sarunvedēji paši, bez pastāvīga ieinteresētās puses spiediena, ar šīm lietām netiks galā.
***
Pagaidām Krievijas opozīcija paliek blogeru līmenī, pat ja viņi ik pa laikam tiekas ar atsevišķiem Rietumu politiķiem, un nav jārunā ne par tās dalību turpmākajās sarunās, ne par to, ka Krievijas iedzīvotāju balsis būtu dzirdamas dialogā par politisko procesu pēc Putina, runāt nav iespējams.
