Vienīgā iespēja panākt mieru Ukrainai un brīvību Krievijai ir pārliecinoša Kijivas uzvara. Ar šādu vadmotīvu savu viedokli izklāsta Krievijas opozīcijas politiķis Garijs Kasparovs
Ja Donaldam Trampam izdosies īstenot savu jaunāko donkihotisko varoņdarbu – 8. maija pasludināšanu par valsts svētkiem ar nosaukumu “Uzvaras Otrajā pasaules karā diena” –, viņš varētu nonākt strīdā ar Vladimiru Putinu. Visi krievi un bijušie padomju iedzīvotāji zina, ka Kremļa skatījumā Uzvaras diena nav 8. maijs, kad Rietumu sabiedrotie svin savu triumfu pār nacistisko Vāciju, bet gan 9. maijs.
Kāpēc padomju svinības ir atsevišķas? 8. maijs ir vienīgā īstā Uzvaras diena, taču Rietumus gadu desmitiem ir izklaidējuši politiski ērti izdomājumi par PSRS “īpašo lomu” Otrajā pasaules karā jeb “Lielajā Tēvijas karā”, kā Krievija selektīvi apraksta vēsturi, ko tā vēlētos, lai citi atcerētos. Kamēr Krievijas karaspēks uzbrūk Ukrainai un daži paceļ savu Otrā pasaules kara priekšgājēju sirpja un āmura karogu, ir pienācis laiks pielikt punktu šiem Lielajiem Tēvijas meliem.
Lielākie meli ir tādi, ka Padomju Savienība vispār būtu jāuzskata par sabiedroto. Protams, mēs varētu saukt PSRS par līdzdalībnieci karā ar ASV un Lielbritāniju pēc 1941. gada, kad iebruka Vācija. Un 1941. gads ir ērts sākumpunkts Krievijas režīmam, lai atcerētos karu. Bet 1939. gada augustā padomju vara un nacisti noslēdza vienošanos, kas ļāva viņiem karot Eiropā kā partneriem. Bēdīgi slavenais Molotova-Ribentropa pakts sadalīja Poliju starp divām diktatūrām un nodeva Somiju, Baltijas valstis un Moldovu Padomju Savienībai.
Josifs Staļins bija tik apņēmības pilns parakstīties uz nacistu Eiropas iekarošanu, ka atlaida savu ārlietu ministru Maksimu Ļitvinovu, ebreju, kurš atbalstīja kolektīvās drošības līgumu ar Lielbritāniju un Franciju, un cilvēku, kuru Berlīnē, protams, nicināja. Ieņemot Ļitvinova vietu, Vjačeslavs Molotovs atzīmēja, ka “ebreji veidoja absolūtu vairākumu [Padomju Savienības Ārlietu ministrijas] vadībā un vēstnieku vidū. “Tas nebija labi.” Mēnesi vēlāk Vērmahts un Sarkanā armija kopā soļoja Brestļitovskas pilsētā pēc kopīgās Polijas iekarošanas. Ir dīvaini, ka Krievijas valdība nevēlas, lai mēs atcerētos to uzvaras dienu.
Protams, nacisti galu galā iebruka PSRS. Bet, ja divi vīrieši izdarītu bruņotu laupīšanu un viens no laupītājiem pavērstu ieroci pret savu bijušo līdzdalībnieku, mēs joprojām viņus abus sauktu par noziedzniekiem. Lūk, kā mums vajadzētu saprast Padomju Savienības lomu Otrajā pasaules karā.
Neuztveriet manu kritiku par oficiālo Krievijas vēsturi kā necieņu pret padomju tautas milzīgajiem upuriem cīņā pret nacismu. Taču atcerieties, ka Padomju Savienība bija daudznacionāla impērija, un Krievija nevar pretendēt tikai uz tās mantojumu. Katra no valstīm, kas bija PSRS sastāvā, samaksāja ar savu dēlu un meitu dzīvībām par Staļina tuvredzīgo paktu ar nacistiem.
Tagad tieši Krievija ļaunprātīgi izmanto šī vēsturiskā upura piemiņu, lai mūsdienās ļaunprātīgi izturētos pret savām bijušajām kolonijām. Mūsdienu fašisti Maskavā kliedz “fašisms”, uzsākot savu zibenskaru pret Ukrainu (Otrajā pasaules karā Sarkanajā armijā dienēja 7 miljoni ukraiņu). Ar nepatiesām apsūdzībām genocīdā Krievija 2008. gadā iebruka Gruzijā (Sarkanajā armijā dienēja 700 000 gruzīnu). Krievija pieprasa lojalitāti no tādām valstīm kā Polija un Baltijas valstis, kuru teritoriju tā anektēja saskaņā ar vienošanos ar nacistiem. Krievijai patīk pieminēt karu kā attaisnojumu savai antiamerikāniskajai nostājai, vienlaikus ignorējot ASV un Lielbritānijas izšķirošo lomu Padomju Savienības apgādē pēc 1941. gada.
Tas viss mūs noved pie draudīgā datuma: 9. maija. Šajā dienā padomju līderi gadu desmitiem Sarkanajā laukumā rīkoja šausminošas tanku un karaspēka izrādes. Viņu krievu pēcteči turpināja šo tradīciju. Lai gan vācieši kapitulēja īsi pirms pusnakts 8. maijā, padomju vara uzstāja uz īpašu svinību rīkošanu nākamajā dienā, viltīgi norādot, ka Maskavā jau ir 9. maijs, kas ir klaji nepatiess arguments. Staļinam un viņa draugiem, kas bija ieslīguši aiz Kremļa mūriem, tā varēja būt devītā diena, bet karavīriem, kas cīnījās un gāja bojā, lai karu ienestu pašā Vācijas reiha sirdī, tā bija astotā diena.
9. maija realitāte ir tāda, ka diktatoriem nepatīk dalīties, un Staļinam bija nepieciešama sava diena, atsevišķi no kaitinošajiem kapitālistiem Vašingtonā un Londonā, lai atzīmētu padomju uzvaru. Krieviem ir savs pamatojums īpašas uzmanības pieprasīšanai, proti, ka amerikāņi un briti it kā ir viņus pametuši Eiropā. Nebija svarīgi, ka Amerikas Savienotās Valstis otrā pasaules malā bija iesaistījušās milzīgā cīņā ar Imperiālo Japānu. ASV un Lielbritānija galu galā iebruka nacistu okupētajā kontinentā – Itālijā 1943. gadā un Francijā gadu vēlāk. Turpretī padomju vara nekad nepievienojās viņiem Klusajā okeānā. Japāna būtībā bija sakauta valsts, kad Sarkanā armija dažas dienas pēc Hirosimas atombumbas sprādziena iebruka Ķīnas ziemeļaustrumos, Korejā un Kuriļu salās, lai sagrābtu amerikāņu uzvaras laupījumu.
Kad 1991. gadā sabruka Padomju Savienība, dažas no tās bijušajām republikām sekoja Krievijas piemēram, turpinot svinēt Uzvaras dienu 9. maijā, vai nu baiļu, vai ieraduma dēļ. Pēc pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukraina beidzot pārcēlās uz 8. maiju, tāpat kā dažas no tās Austrumeiropas kaimiņvalstīm. Šīs valstis no savas rūgtās pieredzes ir iemācījušās, ka Krievijas Lielie Tēvijas meli nav nekaitīga folklora, bet gan kaitīgi mīti, kas tiek izmantoti ekspansionisma nolūkos. Un 9. maija daiļliteratūra šajā mitoloģijā ieņem centrālu vietu.
Mums jāseko viņu piemēram, noraidot šos sagrozījumus par labu vienkāršajai patiesībai: pirms astoņām desmitgadēm divas asiņainas diktatūras uzsāka iekarošanas karu Eiropā, un šodien viena no tām joprojām turpina asiņaino slaktiņu.
Pasaule nevar atļauties dāvāt Krievijai vēl vienu Uzvaras dienu – vēsture mums māca, ka vienīgā iespēja panākt mieru Ukrainai un brīvību Krievijai ir pārliecinoša Kijivas uzvara.
