Vai notiekošā kara laikā pret Ukrainu mainās Krievijas izlūkdienestu lomas un metodes? Šis jautājums cita starpā bija vebināra darba kārtībā, ko kopīgi organizēja Harimana institūts, kas ir daļa no Kolumbijas universitātes, un Džordana Krievu studiju centrs Ņujorkas Universitātē (NYU).
Tiešsaistes paneļdiskusiju vadīja Bārnarda koledžas profesors Aleksandrs Kūlijs, bijušais Harimana institūta direktors, un Džošua Takers, viņa ilggadējais kolēģis Ņujorkas un Krievijas sanāksmju sērijas organizēšanā un Džordana centra vadītājs.
Trīs kārtas
“Krievijas izlūkdienestu aktivitāte pēdējo divu un vairāk gadu laikā ir manāmi pieaugusi gan Krievijas iekšienē, gan Ukrainā, gan citās valstīs,” norādīja pirmais diskusiju dalībnieks, Krievijas pētnieciskais žurnālists Andrejs Soldatovs
Soldatovs, atzīts Krievijas izlūkdienestu eksperts, ir vietnes Agentura.Ru līdzdibinātājs un redaktors. Viņš bieži uzstājas pasaules medijos par izlūkošanas un terorisma jautājumiem. Raksta nedijos Foreign Policy un Foreign Affairs. Krievijas varasiestādes viņu iekļāvušas meklēšanā saistībā ar pret viņu ierosināto krimināllietu.
“Pirmajā gadā pēc Krievijas karaspēka vērienīgās iebrukuma Ukrainā,” turpināja Soldatovs, “Krievijas specdienestu vidū varēja manīt zināmu apjukumu. Taču līdz 2023. gada vidum viņi bija manāmi kļuvuši aktīvāki, pārgrupējušies, koncentrējoties uz atjauninātiem mērķiem. Krievijas izlūkdienestu kopiena uzstāj, ka karš nav tik daudz ar Ukrainu, cik ar Rietumiem.
Soldatovs piedāvāja vēsturisku Krievijas un Rietumu konfrontācijas modeli, kas sastāvēja no trim kārtām. Pirmā kārta attiecas uz pēcrevolūcijas laikmetu, kuru Krievijas puse uzskata, ka tā uzvarēja ar uzvaru Otrajā pasaules karā. Otro kārtu, tas ir, aukstā kara laikmetu, viņi uzskata, ka Krievija zaudēja Padomju Savienības sabrukuma dēļ. Un visbeidzot, tagad rit trešā kārta, kuru, viņuprāt, Krievijai ir iespēja uzvarēt.
Diskusijas dalībnieks uzsvēra, ka Kremlis ir burtiski apsēsts ar savu vēstures versiju, taču pagaidām atklāti nepieņem Staļina virzību uz lielo tīrīšanu, dodot priekšroku mērķtiecīgām represijām, kuru mērķis ir iebiedēt sabiedrības aktīvo daļu. Manāms, ka FSB, kā arī SVR, militārā izlūkošana, FSO un citi izlūkdienesti ir pastiprinājuši aktīvu darbību gan valsts iekšienē, gan ārpus tās. Turklāt viņi neievēro “darba dalīšanas” principu, un dažreiz, kā atzīmēja Soldatovs, ir grūti noteikt, kurš no specdienestiem ir atbildīgs par konkrēto darbību. Kā viņš teica, Maskavas rīcība ir kļuvusi “nekaunīgāka un piedzīvojumiem bagātāka”. Runa ir par visplašāko slepeno operāciju klāstu, teroristu uzbrukumiem konkrētām personām, sabotāžu un kiberuzbrukumiem. Krievu spiegu pastiprināšanās ASV, Austrumeiropas un Rietumeiropas valstīs, jo īpaši Lielbritānijā, Itālijā un Austrijā, nevar neuztraukt.
“Taču mums vienmēr jāatceras,” uzsvēra Soldatovs, “ka tādās totalitārās valstīs kā Putina Krievija, izlūkdienestu galvenais uzdevums ir nevis spiegu medības, bet gan politiskā režīma aizsardzība. Kopš kara sākuma mēs esam redzējuši lielu skaitu Kremļa pretinieku, kas aizbrauc emigrācijā. Šos cilvēkus Maskavā uzskata par eksistenciālu draudu Putina režīmam. Līdz ar to arī ir specdienestu ciešā interese par politisko emigrantu centieniem saliedēt opozīciju.”
Spēka koncentrācija
Kopš 2023. gada profesors Kevins Rīls lasa lekcijas Brunelas universitātē Londonā. Pirms tam viņš trīs gadu desmitus strādāja dažādās ASV izlūkošanas aģentūrās, tostarp FIB, Nacionālajā pretizlūkošanas un drošības centrā un dažādās militārās un jūras spēku izlūkošanas aģentūrās.
Pēc Rīla teiktā, liela kara uzliesmojums Ukrainā piespieda FSB, SVR un militāro izlūkdienestu kā galvenos Krievijas izlūkdienestus intensificēt operācijas visos virzienos. Prioritāte, protams, bija Ukrainas teritorija. Kremli, pirmkārt, interesē informācija par Ukrainas militārajiem plāniem, par ieroču un munīcijas piegādi no Kijivas sabiedrotajiem, kā arī par noskaņojumu Ukrainas sabiedrībā. Svarīga Krievijas izlūkdienestu darbības joma Ukrainā ir galveno enerģētikas infrastruktūras objektu atspējošana. Un būtībā teroristu uzbrukumi Ukrainas pilsētu dzīvojamajiem rajoniem ir paredzēti, lai demoralizētu civiliedzīvotājus un salauztu ukraiņu vēlmi uzvarēt.
“Krievijas izlūkdienesti rīkojas, pamatojoties uz pārliecību, ka viņu galvenais ienaidnieks nav Ukraina, bet gan NATO valstis, citiem vārdiem sakot, “kolektīvie Rietumi” ar ASV priekšgalā,” norādīja Rīls. – Par bezprecedenta Krievijas izlūkdienestu aktivitāti liecina tas, ka pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā dažādas valstis izraidīja ap 700 diplomātiskā aizsegā strādājošu Krievijas spiegu. Šajā sakarā Kremlim, meklējot pieejamos kanālus izlūkošanas darbībām un aģentu vervēšanai, nākas pāriet uz Latīņamerikas un Dienvidaustrumāzijas valstīm.
Profesors Rīls tika lūgts atbildēt uz jautājumu, ar ko, viņaprāt, atšķiras Krievijas un ASV izlūkošanas kopienas.
“Galvenā atšķirība ir tā, ka ASV izlūkošanas funkcijas ir sadalītas starp CIP un gandrīz diviem desmitiem autonomo aģentūru, savukārt Krievijā lielākā daļa no tām ir koncentrētas vienā aģentūrā,” atbildēja Rīls. – Mēs, protams, runājam par FSB, kuras nodaļas nodarbojas ar dažādām lietām. Teiksim, FSB uzrauga Ukrainas karaspēka un militārās tehnikas kustību. Ir loģiski pieņemt, ka šīs funkcijas labāk veic militārā izlūkošana, taču tās ir FSB kompetencē.
Galvenie ienaidnieki
Savā runā profesore Domitilla Sagramoso, Londonas King’s College drošības un attīstības lektore, pievērsās vardarbības un terorisma problēmām postpadomju telpā, īpaši Ziemeļkaukāzā un Vidusāzijā. Šobrīd viņa raksta grāmatu par Krievijas un Ukrainas attiecībām kopš 1991. gada.
“Daudziem novērotājiem nesenais teroristu uzbrukums Crocus City Hall, kurā gāja bojā daudzi cilvēki, bija pārsteigums,” uzsvēra profesors Sagramoso. – Bet ne tiem, kuri tāpat kā es rūpīgi uzrauga radikālo islāmistu grupējumu darbību šajā reģionā. Teroristu uzbrukums Krokusā skaidri parāda, ka Krievijas izlūkdienesti visvairāk rūpējas par valdošā režīma aizsardzību, nevis par savu pilsoņu drošību.
Sagramosso uzskata, ka šodien mums ir tiesības runāt par islāma džihādisma globālās ass nostiprināšanos, kas stiepjas no Mozambikas līdz Krievijai.
“Islāmisti Krieviju sauc par saviem galvenajiem ienaidniekiem,” viņa turpināja, “kas daudziem ekspertiem ir pārsteigums. Galu galā Krievija pretojas Rietumiem, bet ISIS-Khorasan un citām līdzīgām grupām viņi visi ir “krustneši”, kas apvienoti ar ebrejiem un citiem musulmaņu ļaundariem. Turklāt Putina režīms nostājās Asada pusē Sīrijā, talibu pusē Afganistānā un pret islāmistu grupējumiem vairākās Āfrikas valstīs.
Grupa iezīmēja plašo reģionu, kurā pašlaik darbojas ISIS-Khorasan vienības un šūnas. Tādējādi džihādisti īpaši aktīvi darbojas Afganistānā un Pakistānā. Un vervēšanas zonās jo īpaši ietilpst Tadžikistāna, kas it kā izpaudusies teroraktā Krokusā, kur, pēc izmeklēšanas datiem, asiņaino noziegumu pastrādājusi teroristu grupa ar Tadžikistānas pasēm. Šai sakarā ik pa brīdim plašsaziņas līdzekļos izskan bijušā Tadžikistānas Iekšlietu ministrijas policijas īpašo spēku komandiera Gulmuroda Halimova vārds, kurš pārgāja ISIS-Khorasan pusē un kļuva par grupas komandieri.
Pēc profesores Sagramoso teiktā, reģionālais aspekts džihādistu darbībā pēdējā laikā ir ieguvis īpašu nozīmi.
“Paskatieties,” viņa teica, “kā viņu aktivitāte ir palielinājusies Vidusāzijas un Ziemeļkaukāza valstīs. Jāpiebilst, ka pēc terorakta Krokusā Krievija šajos reģionos pastiprināja pretterorisma aktivitātes. Tajā pašā laikā Maskavas apsūdzībām par Ukrainas specdienestu iesaistīšanos šī terorakta organizēšanā ir tīri politisks un propagandas raksturs, un tām nav pamata.
Ērts naratīvs
“Krievijas izlūkdienesti šodien, kad karš Ukrainā plosās jau vairāk nekā divus gadus, pozicionē sevi kā vienīgo spēku, kas var glābt Putina režīmu,” uzsvēra Soldatovs. ”Putina drošībnieku komanda, kas pēcpadomju gados nostiprinājās kā politisks spēks, bet trīs gadu desmitus valdīšanas laikā nespēja tikt galā ar nevienu krīzi, varu nemaz negrasās atlaist. Tā vienmēr, jebkurā kritiskā situācijā, ir gatava ar versiju par svešām pēdām, par kādu briesmīgu iznīcinošu spēku iejaukšanos no ārvalstīm, kuras mērķis ir varas maiņa Krievijā. Šis naratīvs ir ļoti ērts, jo tas palīdz novelt vainu par neefektīvu politiku kādam citam.
“Kremlis par saviem galvenajiem draudiem uzskata “krāsu revolūcijas,” piebilda Kevins Rīls, “un kolektīvos Rietumus, ko pārstāv NATO, un nemierniekus, kurus pārstāv aiz tiem esošā iekšējā opozīcija. VDK valdība savu vēsturisko misiju redz konfrontācijā ar šiem spēkiem.
