Ir noslēgusies manu darba attiecību 30 gadus ilgā vēsture ar Ekonomikas augstskolu (Visšaja škola ekonomiki – VŠE, 2020. un 2021. gados atzīta par Krievijas labāko un prestižāko augstskolu). Kad 1993. gada septembrī ierados VŠE kā zinātnes prorektors, es nedomāju, ka lielākā daļa manas biogrāfijas būs saistīta ar šo ļoti jauno mazo augstskolu (kur tajā brīdī bija 100 studenti un 30 darbinieki, ieskaitot apkopējas). Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Hārvardas universitātes Deivisa centra pieaicinātais speciālists Andrejs Jakovļevs
Bet arī pirms diviem gadiem, vairāk nekā 18 gadus strādājot par prorektoru (ar dažādām atbildības jomām – no lietišķajiem un akadēmiskajiem pētījumiem līdz finanšu un attīstības stratēģijai) un būdams liela zinātniskā institūta direktors VŠE struktūrā, ordinēts profesors un Akadēmiskās padomes zinātniskās komitejas priekšsēdētājs, nedomāju, ka pametīšu VŠE tā, kā tas notika tagad, “līguma termiņa beigšanās” dēļ.
Tomēr šī ir iespēja formulēt dažas tēzes par VŠE un valstī notiekošo, kā arī par nākotnes plāniem.
Mans kolēģis Igors Lipsics nesenajos komentāros par līdzīgu lietu sacīja, ka VŠE īsā laikā ir kļuvusi par “ļoti klusējošu universitāti” – kur klusi turpina strādāt profesori, publiski aicinot uz kodoltriecienu Eiropai. Tomēr man vairāk atklāsmi sniedzošs bija kāda jaunā kolēģa komentārs, kas šogad tika pieņemts doktorantūras programmā prestižā Amerikas universitātē. Kad viņš vispirms studēja, bet pēc tam uzsāka darbu VŠE, tā uz kopējā fona spēcīgi izcēlās ar pasniedzēju sastāvu un akadēmisko līmeni, viņš atzīmēja, bet tagad tā ir kļuvusi par parastu Krievijas augstskolu.
Domāju, ka šāda rezultāta sasniegšana bija viens no tās vadības komandas stratēģiskajiem mērķiem, kas ieradās VŠE kopā ar jauno rektoru, kurš tika iecelts amatā 2021. gada jūlijā. Karš noteikti veicināja šī jautājuma atrisināšanu.
Cik dzirdēju no informētākiem biedriem, 2023. gada sākumā Krieviju pameta ap 700 VŠE pasniedzēju un pētnieku (no aptuveni 7 tūkstošiem šo kategoriju darbinieku visās četrās universitātes pilsētiņās). Daži no viņiem (piemēram, es līdz pagājušās nedēļas beigām), atrodoties atvaļinājumā, faktiski turpināja strādāt attālināti. Viņi sāka pamest universitāti šogad, kad viņu atvaļinājums beidzās. Daži (cik man zināms) atgriezās. Tajā pašā laikā daudzi jauni profesori un pētnieki, kuri turpina strādāt VŠE, meklē darba iespējas ārpus Krievijas.
Tas viss kopā liecina par tā vērienīgā un daudzējādā ziņā unikālā izglītības projekta beigšanu vai norietu, kas Ekonomikas augstskola ir bijusi gandrīz 30 gadus. Lai izprastu augstākās izglītības attīstības trajektorijas (ne tikai Krievijā, bet arī citās attīstības valstīs), būtu svarīgi mācīties no šī projekta pieredzes. Un tas prasa VŠE projekta īstās (nevis glancētās jubilejas) vēstures analīzi – izcelt kritiskās krustceles tās attīstībā un novērtēt šī projekta ietekmi dažādos posmos gan uz Krievijas izglītības sistēmu, gan uz risinājumu izstrādi ekonomikas jomā un sociālajā politikā – kopš 2000. gadu sākuma VŠE apvienoja universitātes funkcijas un lielāko analītisko centru, kas strādāja valdībai.
Protams, šeit ir jautājums: kurš varētu uzņemties šādas izpētes problēmas risinājumu. No savas puses varu teikt, ka pēdējos 20 gados VŠE notikušie procesi lielā mērā ir bijuši sabiedrības, biznesa un valsts attiecībās notikušo pārmaiņu projekcija vai atspoguļojums. Galu galā VŠE projekta panākumi un pašreizējās beigas ir stāsts par to kompromisu robežām, ko akadēmiskā sabiedrība var panākt attiecībās ar varas iestādēm.
Taču atšķirībā no daudziem maniem kolēģiem, kuri tagad pāršķir lapu un pieliek punktu gan VŠE, gan Krievijai, es nepavisam neuzskatu, ka pašreizējais Krievijas ekonomikas un sabiedrības stāvoklis ir kaut kādā veidā stacionārs.
Jā, ekonomika savas tirgus būtības dēļ ir izrādījusies daudz izturīgāka un spējīgāka pielāgoties ārējiem satricinājumiem. Jā, starptautiskās sankcijas (īpaši to “personiskajā” daļā) pēc būtības atkal iespiež biznesa eliti Vladimira Putina apskāvienos.
Taču valdība, kas sāka traku karu ar Ukrainu, nespējot apstāties un bez nākotnes vīzijas, dara visu iespējamo, lai situāciju valstī novestu līdz dziļai politiskai krīzei. Es labi apzinos, ka šāda krīze var beigties ar sliktiem scenārijiem, sākot no pilsoņu kara līdz kodolieroču eskalācijai. Bet es vados no tā, ka atšķirībā no situācijas deviņdesmito gadu sākumā, tagad valstī ir daudz spēlētāju, kuriem ir ko zaudēt.
Un tajā pašā laikā, atšķirībā no 2000. vai 2010. gadiem, šiem spēlētājiem tagad nav kur iet – jo gan Rietumos, gan Ķīnā viņus (kā arī viņu bērnus) neviens negaida. Un tas nozīmē, ka pašiem savas pašsaglabāšanās nolūkos šiem spēlētājiem noteiktā brīdī būs jāvienojas savā starpā par Vladimira Putina noņemšanu, kara izbeigšanu un tādas sociāli politiskās kārtības nodibināšanu valstī, kas aizsargātu viņus kopā ar pārējiem pilsoņiem no varas patvaļas.
Šajā brīdī valstij atkal būs vajadzīgas normālas augstskolas – un es ceru, ka VŠE (kur turpina strādāt simtiem spēcīgu pasniedzēju un pētnieku) var atkal atgūt šādas augstskolas statusu. Bet, lai tas kļūtu iespējams, tiem, kas pametuši valsti, jāuztur kontakti un mijiedarbība ar kolēģiem Krievijā.
No savas puses es to daru pēdējo pusotru gadu. Un es centīšos to darīt arī turpmāk, jo ceru atgriezties savā valstī un savā universitātē.
