Tas, ka nav saskaņota mehānisma, kā izkļūt no sankcijām, vai vismaz dialoga par šo tēmu, liek Krievijas elitei ierakties valsts iekšienē. Ar šādu vadmotīvu sava redzējuma izklāstu ievada socioloģe, Vācijas Starptautisko lietu padomes līdzstrādniece un Krievijas ekonomiskās politikas eksperte Aleksandra Prokopenko
Gadu pēc Ukrainas kara sākuma Krievijas elite – augstas amatpersonas un uzņēmēji – nespēja nedz iemīlēt specoperāciju, nedz arī piespiest sevi skaļi iebilst pret to. Viņu vidū joprojām gandrīz nav tādu, kas patiesi dalītos ar Vladimira Putina mērķiem karā.
Būtiska “kara partijas” sastāvdaļa ir politiķi, kuri Speciālajā militārajā operācijā saskatīja karjeras kāpumu . “Miera partijas” elite koncentrējās uz “sīkumiem” – kara seku mazināšanu Krievijas sabiedrībai. Aiz valsta aparāta esošie un ne pārāk augstākā līmeņa vadītāji turpina pielāgot uzņēmumus jaunajiem apstākļiem, cenšoties ziņas lasīt retāk.
Kā izrādījās 2022. gadā, saistīt savu karjeru ar valsti – iet valsts dienestā vai strādāt valsts biznesā – izrādījās daudz vienkāršāk nekā šķirties no tās. Tikai daži varēja izstāties: gatavība morāliem kompromisiem, birokrātiska kavēšanās, kā arī pieaugošās bailes no drošības dienestiem un nezināmā, veicina Krievijas elites nacionalizāciju. Taču arī tā nesteidzas pulcēties ap Putinu un piedalīties patriotiskajā trakumā. Tie, kuriem ir ko zaudēt, dod priekšroku slēpties un klusēt.
Personāla iesaldēšana
Putins par nodomu uzsākt pilna mēroga karu paziņoja tikai ļoti šauram līdzstrādnieku lokam. Lielākā daļa par to uzzināja no viņa televīzijas uzrunas un bija šokēti. Neskatoties uz to, Putins jau sen ir zaudējis ieradumu nedalīties savos mērķos un pārliecībā, tāpēc Kremlis jau no paša kara sākuma ir centies izrādīt plašu atbalstu militārajai operācijai.
Neilgi pēc iebrukuma sākuma uzņēmēji tika sapulcināti uz tikšanos ar prezidentu (vēlāk viņi visi tiks iekļauti sankciju sarakstos). Bija divi mērķi: demonstrēt Putinam, ka biznesa aprindas vienbalsīgi atbalsta viņa lēmumu sākt karu, un arī nomierināt izbiedētos uzņēmējus. “Mēs atbalstīsim uzņēmējdarbību, neskatoties uz sankcijām, un jums jābūt patriotiskiem,” kāds avots, kas ir iepazinies ar sarunas saturu, citēja medijs The Bell.
Putins apsolīja uzņēmējdarbībai maksimālo brīvību pašreizējos apstākļos: tika izmantoti atteikumi no kontroles institūciju pārbaudēm un operatīva dekrētu parakstīšana, kas palēnināja ekonomikas kritumu. Prezidents atsevišķi tikās arī ar lielo biznesu pārstāvošo Aleksandru Šohinu, kārtējo reizi solot palīdzību šokētajiem oligarhiem. Bet valdība ziņoja par pasākumiem ekonomikas atbalstam jau dažas dienas pēc kara sākuma.
Taču ierastie labumu solījumi nedarbojās: uzņēmējs Oļegs Deripaska, sankciju sarakstu veterāns, karu nodēvēja par “ārprātu”, naftas gigants Lukoil aicināja izbeigt karu, krievi pa aizvien šaurākiem logiem meklēja izeju uz pasauli. Bagātāki uzņēmumi pieņēma darbiniekus uz speciāli fraktētiem līgumiem, nabadzīgāki uzņēmumi vienkārši netraucēja savus darbinieku relokācijai. Bet ierēdņi, valsts uzņēmēji un valsts korporāciju darbinieki domāja par atllūgumiem. Tomēr izkļūt no sistēmas nebija tik vienkārši.
Saskaņā ar iedibināto praksi, visas būtiskās atkāpšanās un iecelšana amatā jāsaskaņo ar Kremli: vismaz ar prezidenta administrācijas vadītāju Antonu Vaino un pat ar pašu prezidentu. Taču kara pārņemtajam Putinam nebija laika personāla lēmumiem. Jau pirms iebrukuma sākuma gubernatora korpusā un valsts korporācijās tika gatavoti pārkārtojumi, taču viss izrādījās iesaldēts uz nenoteiktu laiku.
Putinam iepriekš nepatika atlaist cilvēkus no sistēmas, bet pēc kara uzliesmojuma viņš ilgu laiku vispār nepievērsās personāla jautājumiem. No augstajām amatpersonām pavasarī no amata paguva atkāpties tikai Anatolijs Čubais, un arī tad nav vienprātības par to, vai viņš vispirms vienojās par atkāpšanos vai aizgāja pirmais. Vasaras ierēdņu kustības pārsvarā bija horizontālas . Personāla logs atvērās tikai 2022. gada beigās, kad pamazām sāka mainīties lielo korporāciju vadītāji. Katra atlaišana bija ne tikai augstās vienošanās rezultāts, bet arī vienošanās ar specdienestiem.
Birokrātija un draudi
Nodarbinātība un atlaišana Krievijas publiskajā sektorā ir cieši saistīta ar FSB. Tas sniedz atzinumus par visiem valsts amatu kandidātiem, tostarp ministriem un vicepremjeriem, kā arī koordinē valsts kapitālsabiedrību vadību. Gadījumi, kad kandidāti neiztur drošības pārbaudi, nav nekas neparasts, un jo augstāks amats, jo grūtāk apstiprināt.
Visi šie procesi notiek pelēkajā zonā: netiek vesti reģistri, informācija tiek mutiski nodota no amatpersonas amatpersonai. Taču neformalitāte nenoliedz šādu procedūru nozīmi: ir daudz gadījumu, kad FSB noraidīja premjerministra vietnieku, ministru un citu amatu kandidātus, lai gan tie jau bija saņēmuši prezidenta administrācijas un valdības apstiprinājumu.
Katrā valsts struktūrā un valsts uzņēmumā ir vesels norīkoto FSB virsnieku sastāvs. Cita starpā viņi ir atbildīgi par piekļuves saglabāšanu sensitīvai un klasificētai informācijai. Pēc 2014.gada par sensitīvu uzskatītās informācijas loks stipri paplašinājās – jokoja, ka “drīz arī ministru apsveikuma kartītēm tiks piešķirta slepenība”. Attiecīgi pieaugusi arī šādu pierīkoto ietekme.
Kaut kad kopš 2015. gada šie darbinieki sāka uzraudzīt arī ierēdņu morālo raksturu: kur viņi dodas, kur atpūšas, ar ko komunicē, kā izturas pret prezidentu, kā pret opozīciju. Viņu sastādītās izziņas tika noliktas uz vadības galda, to kopijas nosūtītas uz Lubjanku. Bija gadījumi, kad norīkotais darbinieks koridorā apturēja ierēdni un it kā pa jokam teica: “Tu runā provokatīvi”, dodot mājienus uz komentāriem vai ”laikošanu” sociālajos tīklos. Līdz 2022. gadam norīkoto personu klātbūtni, kā arī viņu darbību valsts kapitālsabiedrību ierēdņi un darbinieki uztvēra kā pašsaprotamu.
“Pēc karadarbības uzliesmojuma, īpaši tad, kad kļuva skaidrs, ka cilvēki sāk atvaļināties, tika rekomendēts tuvāk pieskatīt neapmierinātos, pēc iespējas viņus nomierināt un bez pamatota iemesla neatvaļināt,” saka amatpersona, kura atbildīga par personālu kādā no ministrijām. Avoti runā par dažādiem veidiem, kā noturēt darbiniekus: atlūguma vēstule tiek saskaņota vairākus mēnešus, vadība un piekomandētie čekisti darbiniekiem draud ar pārbaudēm un aizliegumu izbraukt uz ārzemēm. Visus jau aizbraukušos pieprasīja atlaist un atlaida. Bieži izskanēja lūgumi nepievērst uzmanību atlaišanai, kas a priori nav iespējama augstākajai vadībai un augsta ranga amatpersonām, kuras uzrauga žurnālisti un Telegram kanāli.
No darba netika atlaisti ne tikai krievi, bet arī ārzemnieki un krievi ar ārzemju pasēm, kas bija lielo uzņēmumu direktoru padomes locekļi. Vairums no tiem sāka atvaļināties no pārvaldes institūcijām drīz pēc kara uzliesmojuma, taču korporatīvās procedūras tika ievilktas ar dažādiem ieganstiem. Daudziem direktoriem izdevās beidzot šķirties no Krievijas uzņēmumiem tikai tuvāk 2022. gada rudenim.
Elites lokalizācija
Pirmskovida laikos, kad piekļuve prezidentam bija regulēta, bet vairāk vai mazāk iespējama, Krievijas elitei bija samērā visaptverošs priekšstats par pirmās personas vēlmēm un nodomiem. Turklāt vienmēr bija iespēja “jautājumu atrisināt” neformālā veidā, uzkavējoties pēc tikšanās.
Pēc tam, kad tika ieviesta vispirms divu nedēļu, bet vēlāk nedēļu ilga karantīna klātienes tikšanām ar Putinu, šādas iespējas saruka līdz minimumam. Ne katrs ierēdnis vai valsts uzņēmējs var atļauties pilnīgu izolāciju, lai tiktos ar neskaidru rezultātu. Savukārt Putins deva priekšroku darbam telekonferences formātā, kur neformālā prakse labi neiederas.
Īstā Putina vakuumu elitei aizpildīja “kolektīvais Putins”: ideju kopums par prezidenta vēlmēm un nodomiem, ko radīja prezidenta tuvākais loks – viņa harizmas nesēji. Komunikācija ar Putinu, formāla pieeja pirmajai personai “pēc amata” un dalība Krievijas civildienesta neformālajās praksēs ir kļuvušas par nozīmīgu šīs grupas identitātes sastāvdaļu, bet ideju kopums, ko viņi rada par viņu, ir ieguvis stabilas sociālās formas iezīmes .
Tajā pašā laikā bija ārkārtīgi daudz šādu slepenu zināšanu nesēju: prezidenta administrācija, specdienestu vadība, Kovaļčuki, kuriem pievienojās militārpersonas, un uzņēmējs Jevgeņijs Prigožins. Viņi nedeva norādījumus ne par to, kad karš beigsies, nedz kā veikt uzņēmējdarbību pašreizējos apstākļos, nedz kur Putins ved valsti, bet viņi translēja vienkāršu tēzi: “Kas nav ar mums, tas ir pret mums”, pasniedzot savu personīgi priekšstatu par pasauli kā Putinam. Bailes no Putina ir nomainījušas bailes no “Putiniskā”: viss, kas ir pretsistēmisks, ir pakļauts iznīcināšanai. Tie, kuriem ir ko zaudēt, ir pragmatiski izvēlējušies slēpties un klusēt.
Varas iestādēm nav ilūziju, ka visi klusie noteikti ir “Putiniskie”. Tāpēc notiek kampaņa par elites lokalizāciju Krievijas robežās. Kopš 2014. gada amatpersonām, kurām ir piekļuve sensitīvai informācijai, bija jāsaskaņo braucieni uz ārzemēm un jālūdz atļauja izceļot. 2022. gadā šādas atļaujas vairs netika piešķirtas vispirms vadībai, bet vēlāk arī darbiniekiem ar piekļuvi otrajam slepenības līmenim.
Daļai ierēdņu un valsts kapitālsabiedrību darbinieku tika uzdots nodot ārzemju pases. Federālajām un reģionālajām amatpersonām, kā arī valdības aģentūru pārstāvjiem tika aizliegts izbraukt no Krievijas Jaungada brīvdienās. Daudzi darbinieki ārvalstīs var “ļaunprātīgi izmantot viņu rīcībā esošo informāciju par Krievijas rūpniecību un tās stāvokli uz īpašas operācijas fona”, anonīmu amatpersonu citē medijs ”Verstka”. Pirms kara ar šādiem ierobežojumiem saskārās tikai tiesībsargājošo iestāžu darbinieki un ierēdņi, kuriem bija pirmā līmeņa piekļuve klasificētajai informācijai.
Savā vēstījumā Federālajai asamblejai Putins uzsvēra, ka lielo uzņēmumu, kas “atbild par stratēģisko uzņēmumu darbību un nosaka situāciju reģionos”, atkarība no “nedraudzīgām” valstīm apdraud Krieviju, un šāda situācija “nevar. būt paciešama.” Tas ir signāls ne tikai uzņēmējiem, bet arī specdienestiem: norīkotie darbinieki tagad var mikroskopā pārbaudīt jebkurus ārvalstu kontaktus.
Represiju gaidās
Pēdējā laikā arvien vairāk izskan signāli, ka 2023. gadā klusībā atsēdēt neizdosies. Putins uzskata , ka karo nevis ar Ukrainu, bet gan ar Rietumiem, un tāpēc vēlas redzēt militārās operācijas vispārēju apstiprinājumu. Pieaug pasākumu skaits ar zvaigžņu un amatpersonu piedalīšanos kara atbalstam ; karu slavinošo un Rietumus lamājošo propagandistu, deputātu un amatpersonu koris iebrukuma gadadienā uzņēma crescendo (pakāpeniska pāreja no klusa skanējuma uz skaļu).
Valdība un prezidenta administrācija cīnās par jauniešu prātiem – operatīvi izstrādāja skolas mācību grāmatu ar “pareizu” 2022. gada notikumu interpretāciju, vēstures mācīšana augstskolās saņēma jaunus noteikumus, tēriņi patriotiskajai audzināšanai pieauguši sešas reizes.
Putina apliecinājumi, ka tie, kas nepiekrīt karam, netiks saukti pie atbildības, nespēj kliedēt elites bailes no iespējamā represiju viļņa. Gan uzņēmēji, gan amatpersonas sagaida, ka 2023.gadā sāksies nelojālu personu apzināšana un paraugprāvas.
Karš un attieksme pret to jau tiek izmantoti kā iegansts īpašumu pārdalei. Ramzanam Kadirovam pietuvināts uzņēmējs saņēma rūpnīcu Mariupolē un OBI hipermārketu ķēdes un Starbucks kafejnīcu akcijas (abi uzņēmumi Krievijas tirgu pameta pēc kara izcelšanās). Krimas varas iestādes ” nacionalizēja ” 700 īpašumus, kas piederēja Ukrainas oligarhiem.
Tas, ka nav saskaņota mehānisma, kā izkļūt no sankcijām (tiesu vai administratīvām), vai vismaz dialoga par šo tēmu, liek Krievijas elitei ”ierakties” valsts iekšienē. “Vismaz 20 gadus mēs esam iemācījušies vismaz aptuveni saprast, ko sagaidīt no Priekšnieka (viena no Putina iesaukām) un viņa kamariljas (galminiekiem). Kur es došos ar sankcijām? Ne regulatori, ne juristi nezina, kā tās noņemt. Šeit vismaz ir saprotamām, ”saka federālā amatpersona.
Krievijas elite ir ārkārtīgi atomizēta. Tā nav gatava apvienoties savā starpā, radīt jēgu, attīstīt kopīgas vērtības un vēlamās nākotnes tēlu – patiesībā darīt to, kas padara eliti par eliti, tā nav gatava. No otras puses, risks zaudēt aktīvus, brīvību sev un apkārtējiem un, iespējams, dzīvību. Pēdējais vairs nešķiet nekas neparasts pēc Krievijas valsts uzņēmumu augstākā līmeņa vadītāju un viņu tuvāko radinieku mistisku nāves sērijas gan Krievijā, gan ārvalstīs.
