Krievijas valstī visi tās pilsoņi ir kā pagrīdnieki, arī pilsonis Vladimirs Putins. Katram gadījumam jums ir jāslēpjas: vai mazums, kas…? Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada žurnālists un rakstnieks Valērijs Panjuškins
Lūk, ir divi vīrieši, kuri ceļo pa savu valsti. Nu, drīzāk, pa teritoriju, kuru viņi uzskata par savu valsti. Vienu sauc Vladimirs Putins, un viņš pat ir viss šīs valsts prezidents, viņš dodas uz Mariupoli, lai apskatītu vienīgo pārbūvēto mikrorajonu nesen nopostītajā un ieņemtajā pilsētā.
Otra vārds ir Jurijs Samoilovs, un viņš ir tikai pilsonis, un brauc savās darīšanās Maskavas metro, un tāpat kā lielākā daļa cilvēku metro – “bakstās telefonā”.
Vladimirs Putins brauc ar Toyota Land Cruiser (šis modelis nav montēts Krievijas Federācijā, tas ir japāņu, bet Japāna ir Krievijas Federācijai nedraudzīga valsts), blakus pasažiera sēdeklī atrodas Krievijas premjerministra vietnieks Marats Husnuļins, viņš kaut ko skaidro par Mariupoles rekonstrukciju, un aizmugurējā sēdeklī – operators, filmē, iemūžina vēsturei. Šis patiešām ir vēsturisks brīdis: prezidents inkognito dodas cauri teritorijai, kuru viņš uzskata par savu, kuru viņš pats iekļāvis Krievijas Federācijā – viņš lavās nakts aizsegā, kaut kā tā, it kā mēģinātu izlavīties, nepiesaistot uzmanību, pa Krieviju tā, kā es to salīdzinu, it kā man vajadzētu apmeklēt tur savu gados veco tēvu.
Bet Jurijs Samoilovs brauc ar metro un skatās bildes savā telefonā. Kādas bildes? Bet kuru gan tas interesē, kādas bildes cilvēks skatās pats savā telefonā! Bet nē! Nejaušs ceļabiedrs paskatās Samoilovam pār plecu un redz, ka bildes ir pretkara, nepareizas bildes, diskreditējot “Krievijas bruņoto spēku īpašo militāro operāciju Ukrainā”. Šis ceļabiedrs zvana policijai un informē par Samoilovu – sak, ķeriet, puiši, spiegs, viņš skatās telefonā nepareizās bildes, arestējiet viņu.
Kam būtu jānotiek ar Vladimiru Putinu? Kas parasti notiek, kad augsta ranga politiķi inkognito režīmā apmeklē kādu viņu pārziņā esošu teritoriju. Viņš ir jāatpazīst, jāsaskrien pūlim, jānotiek spontānam mītiņam, vadītājam jāuzkāpj kaut kādā paaugstinājumā un jāuzstājas ar runu.
Bet nekas tāds nenotiek. Ar Putinu runā pieci cilvēki, un šķiet, ka mēs šos piecus atpazīstam. Kāda sieviete no tālienes kliedz, kaut ko līdzīgu “tas viss ir maldināšana un izrādīšanās, neticiet”. Acīmredzot šo sievieti tuvāk nelaiž apkārtnē izkaisītie Federālā drošības dienesta darbinieki. Nav pūļa, nedrīkst pūli, bīstami.
Tad Putins iekāpj mašīnā un aizbrauc. Kā zaglis naktī, tumsas aizsegā. Viņš dodas apskatīt tukšu skolu bez skolotājiem un bērniem. Viņš atkal nedrīkst rīkot mītiņu, viņš nedrīkst runāt, tādām lietām vajadzētu sagatavoties iepriekš, citādi Dievs zina, kā uzvedīsies cilvēki, par kuriem socioloģijas dienesti ziņo, ka viņi pārliecinoši atbalsta prezidentu. Kuri “nobalsoja” “referendumā” par. Bet nē, nedrīkst, bet ja nu šoreiz neatbalstīs, bet saplosīs gabalos.
Bet kam būtu jānotiek ar Juriju Samoilovu un viņa ceļabiedru-informatoru? Nu, protams, policijā ziņotājam vajadzētu pateikt: “Cilvēk, vai tu esi traks, kāda tiesībsargājošajām iestādēm daļa par privātpersonu telefoniem, mēs pat neatbildam uz zvaniem par vardarbību ģimenē, privāta lietu, cilvēk, ej izgulies.” Tā policijai vajadzētu atbildēt, bet nē – reaģē operatīvi, pēc pāris stacijām ielaužas vagonā, aiztur Samoilovu, nodod tiesai, un tiesa viņam par nepareizo bilžu skatīšanos viņa telefonā piešķir četrpadsmit diennakšu administratīvo arestu.
Tā nu sanāk, ka Krievijā, savā valstī, visi pilsoņi ir kā pagrīdnieki. Visi, sākot no vienkārša pilsoņa metro līdz prezidentam. Visiem jāslēpjas. Neviens nevar iet jebkur, kur vēlas, skatīties, ko vēlas savā telefonā, satikt nevienu, nebaidoties tikt saplēstam gabalos, domāt un runāt, ko vien vēlas, nebaidoties no aresta.
Viss it kā jau ir arestēts, un visa valsts ir milzīgs drošības objekts, cietums, citiem vārdiem sakot, kur neviens neko nedrīkst darīt, ja nu kas…
