Turku un indiešu vienaldzība pret Putina agresiju Ukrainā ir radījusi Rietumu analītiķos apjukumu. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Liberālo stratēģiju centra (Sofijā) valdes priekšsēdētājs un Humanitāro zinātņu institūta (ISW, Vīne) zinātniskais līdzstrādnieks Ivans Krastevs.
Pēc 11. septembra uzbrukumiem ASV amerikāņu eksperti žēlaini jautāja: “Kāpēc viņi mūs ienīst?” Pēc gadu ilga Putina kara Ukrainā sāk veidoties šī jautājuma variācija: “Kāpēc viņi neienīst Krieviju?”
Ne-Rietumu valdību nevēlēšanās noteikt sankcijas pret Maskavu ir viegli izskaidrojamas ar ekonomiskajām interesēm.
Bet kā var izskaidrot, kāpēc ne-Rietumu sabiedrība neizjūt lielu sašutumu par Kremļa atklāto agresiju? Jaunākais United West, Divided by the Rest pētījums liecina, ka karš un Krievijas militārās neveiksmes nav raisījušas cilvēkus mainīt savas domas par Krieviju vai apšaubījušas tās spēku daudzās valstīs, kas nav Rietumu valstis. 79% ķīniešu Krieviju uzskata par “sabiedroto” vai “partneri” (kas nav pārsteidzoši). Bet tas pats attiecas uz 80% indiešu un 69% turku. Tajā pašā laikā aptuveni trīs ceturtdaļas aptaujāto katrā no šīm valstīm uzskata, ka Krievija ir vai nu spēcīgāka, vai vismaz tikpat spēcīga, kāda tā bija pirms kara.
Un, lai gan daudzi amerikāņi un eiropieši vēlas, lai Ukraina uzvarētu, pat ja tas nozīmē ieilgušu karu un ekonomiskās grūtības, lielākā daļa ķīniešu, indiešu un turku ir teikuši, ka vēlētos, lai karš beigtos pēc iespējas ātrāk, pat ja tas nozīmē, ka Ukraina atsakās no daļas tās teritorijas.
Ne-Rietumu valstu iedzīvotāji uzskata, ka Rietumu atbalsts Kijivai nav motivēts ar Ukrainas teritoriālās integritātes vai tās demokrātijas aizstāvēšanu. Tieši šis atbalsts, īpaši modernu ieroču piegāde, ir ļāvis valstīm, kas nav Rietumu valstis, vieglāk pieņemt Kremļa naratīvu, ka patiesībā šis ir konflikts starp Krieviju un Rietumiem.
Tas izskaidro, kāpēc Maskavas militārās sakāves tā dēvētajos globālajos dienvidos gandrīz nemaz nepamana. Ja Krievija ir pret visiem Rietumiem, nav pārsteidzoši, ka tas nav tik vienkārši.
Saskaroties ar šādu attieksmi, Rietumu analītiķi parasti žēlojas par Krievijas propagandas postošo ietekmi un koloniālisma mantojumu. Taču vēl svarīgāk ir tas, ka eiropieši karu uztver kā atgriešanos pie aukstā kara stila polarizācijas starp diviem antagonistiskiem blokiem, savukārt visi pārējie tiecas uzskatīt, ka pasaule sadalās vairākos varas centros.
Pēc kāda bijušā augsta ranga Indijas diplomāta teiktā, daudziem ārpus Rietumiem, “karš Ukrainā ir par Eiropas nākotni, nevis par pasaules kārtības nākotni”. Nesen runājot ar žurnālistiem, rakstniekiem un politiķiem Kolumbijā, es arī pamanīju zināmu neapmierinātību ar Eiropas ģeogrāfisko privilēģiju.
“Ne-Rietumus” kaitina, ka Eiropā notiekošais uzreiz tiek traktēts kā globāla problēma, bet ja tas notiek Āfrikā vai Latīņamerikā, neviens tam nepievērš uzmanību.
Ignorējot karu Ukrainā, daudzi ārpus Rietumiem apzināti vai neapzināti apšauba Eiropas centrālo vietu pasaules politikā.
Putins un viņa propagandisti var just atvieglojumu no tā, kā ne-Rietumu sabiedrības redz notikumus Ukrainā, taču uz jautājumu “kāpēc viņi neienīst krievus”, Maskavai ir arī mazāk glaimojoša atbilde.
Jaunattīstības valstis nav sašutušas par Putina agresiju, jo Krieviju vairs neuztvert kā globālu lielvalsti. Tādām valstīm kā Indija un Turcija, Krievija ir kļuvusi līdzīga viņiem, tāpēc no tās nav jābaidās.
Parastā reģionālo varu privilēģija ir neizraisīt naidu ārpus sava reģiona; Maskava tagad bauda šo privilēģiju.
Padomju Savienība bija ideoloģiska lielvalsts. Padomju diplomāti 20. gadsimta 70. un 80. gados mēģināja izraisīt revolūcijas tajās valstīs, kuras sauca par trešās pasaules valstīm. Šodien Putinam nav nekādas transformācijas programmas, izņemot viņa impērisko projektu postpadomju telpā. Vāgnera grupa Āfrikā ir algotņi, kas cīnās par naudu, nevis idejām.
Paradoksāli, bet tieši Krievijas maigās varas trūkums padara ne-Rietumu pasauli samērā vienaldzīgu pret to, ko Maskava dara Ukrainā. Krievijas kari saplūst ar visiem citiem konfliktiem visā pasaulē – tie ieņem savu vietu līdzās vardarbībai Sīrijā, Lībijā, Etiopijā un Mjanmā.
Tātad, atbilde uz jautājumu “Kāpēc viņi netiek ienīsti?” ir vienkārša. Jo Krievija vairs nav tik svarīga, lai to ienīstu.
