Šajā rakstā paanalizēsim to, kā Ukraina var saņemt kompensāciju par kara nodarītajiem zaudējumiem
Pēc Kijivas Ekonomikas augstskolas analītiskās nodaļas datiem, Krievijas iebrukuma radītie zaudējumi Ukrainas infrastruktūrai jau sasniedz gandrīz 100 miljardus dolāru. Tajā pašā laikā Ukrainas ekonomikas kopējie zaudējumi tiek lēsti sešas reizes lielāki. Noskaidrosim, kā Ukraina var saņemt kompensāciju par šo kaitējumu no Krievijas.
Kas ir reparācijas?
Reparācijas ir pilnīga vai daļēja kompensācija par zaudējumiem, ko agresorvalsts nodarījusi citai valstij bruņota konflikta laikā. To maksā gan naudā, gan natūras veidā – piemēram, ar rūpnieciskajām iekārtām, uzbrūkošās valsts ārvalstu mantu vai karagūstekņu darbu.
Agresors var piekrist maksāt reparācijas saskaņā ar miera līgumu – un šādas prasības uzbrucēja pusei var izvirzīt starptautiska tiesa (piemēram, ANO tiesa vai īpaši izveidots tribunāls). Tajā pašā laikā, ja Starptautiskā tiesa uzliks Krievijai par pienākumu atlīdzināt Ukrainai nodarītos zaudējumus, to būs grūti piespiest to darīt. Pret agresoru, kurš nepilda tiesas lēmumus, pasākumus veic ANO Drošības padome – bet Krievija kā pastāvīgā dalībvalsts var uzlikt savu veto.
Ko piedāvā darīt Ukraina?
Ukraina cenšas izveidot īpašu mehānismu zaudējumu atlīdzināšanai. Prezidents Volodimirs Zeļenskis 20.maijā ierosināja partnervalstīm parakstīt starptautisku līgumu, saskaņā ar kuru Krievijas ārvalstu īpašums ir arestējams vai iesaldēts, konfiscēts un pēc tam nodots agresijas upuru atbalsta fondam.
Martā Ukraina pieņēma likumu, saskaņā ar kuru tā var konfiscēt Krievijas īpašumus savā teritorijā “sabiedriskas nepieciešamības dēļ”. Vēlāk Eiropas Savienības tieslietu komisārs Didjē Reinderss sacīja, ka Eiropas Savienība Krievijas īpašumus saskaņā ar sankcijām var nodot Ukrainai tikai ar tiesas lēmumu. Un tiesai jālemj, vai izņemtās mantas īpašnieki ir iesaistīti noziedzīgos nodarījumos. Līdz šim Eiropā šādi procesi nav notikuši.
Kā iepriekš tika noteiktas reparācijas?
Pēc Otrā pasaules kara Vācijai bija jāmaksā PSRS reparācijas saskaņā ar Potsdamas vienošanos. Tā kā kara nodarītie zaudējumi stipri pārsniedza apspriesto kompensācijas apmēru, PSRS sāka piedzīt reparācijas nelegāli – tas ir, vēl pirms miera līguma parakstīšanas. Piemēram, līdz 1945. gada 9. maijam no Vācijas uz Padomju Savienību tika nogādāti 48 tūkstoši vagonu rūpniecības iekārtu. Pēc Potsdamas līguma uz PSRS jau legāli tika nosūtīts vācu transports (kuģi, tvaika lokomotīves, vagoni, un tā tālāk), raķešu rasējumi, dārgmetāli, lopi, pārtika un daudz kas cits. Lielākās rūpnīcas Austrumvācijā nonāca Padomju Savienības īpašumā. No dokumentiem par VDR valdības ārpolitiku izriet, ka laika posmā no 1945. līdz 1953. gadam PSRS saņēmusi reparācijas no Vācijas 4,3 miljardu dolāru apmērā.
1990. gadā Irākas armija divu dienu laikā ieņēma Kuveitu. ANO Drošības padome nosodīja okupāciju un noteica ekonomiskās sankcijas pret Irāku, taču tas nelika agresorvalstij izvest savu karaspēku. Tikai pēc ASV vadītās starptautiskās koalīcijas ienākšanas Irākā, Irākas varas iestādes piekrita parakstīt miera līgumu un apņēmās atlīdzināt iebrukuma radītos zaudējumus. ANO Drošības padome izveidoja Kompensācijas komisiju, kas nodarbojās ar maksājumiem agresijas upuriem: tā apmierināja 1,5 miljonu pieteikumu iesniedzēju prasības par kopējo summu 52 miljardi ASV dolāru. Irāka noteiktu procentuālo daļu no eksporta naftas pārdošanas pārskaitīja īpaši izveidotā kompensācijas fondā un pilnībā izmaksāja reparācijas tikai 2022. gada februārī.
