Gandrīz 18 mēnešus pēc pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā, pagājušajā nedēļā notikušā neveiksmīgā apvērsuma mēģinājuma, neveiksmēm kaujas laukā un globālā diplomātiskā nosodījuma, Putinam ir kļuvis arvien grūtāk finansēt arvien dārgāku karu. Par to raksta ASV medijs TIME.
Putina finanšu glābšanas riņķis slēpjas viņa nežēlīgajā Krievijas ekonomikas kanibalizācijā. Krievijas diktators “nodedzināja dzīvojamās istabas mēbeles”, lai veicinātu kara turpināšanos Ukrainā, taču tagad tas sāk atspēlēties saistībā ar kara neveiksmi un sabiedrības atbalsta trūkumu. Daudzi Rietumu komentētāji apgalvo, ka Putins piesaista miljardus no tirdzniecības, lai finansētu iebrukumu, pateicoties augstajām preču cenām, vieglajām Rietumu sankcijām un ar izvairīšanos no sankcijām.
Taču enerģijas cenas gan naftai, gan dabasgāzei šodien ir zemākas nekā pirms iebrukuma, tāpat kā graudiem, kviešiem, zāģmateriāliem, metāliem un gandrīz visām Krievijas ražotajām precēm. Ar zemākām izejvielu cenām un efektīvu G7 naftas cenu griestiem Krievija tagad knapi savelk galus ar naftas pārdošanu, jo Krievijas ”Ural” naftas tirdzniecība notiek ar pastāvīgu atlaidi, lai gan tā turpina plūst tik pat lielos apjomos kā iepriekš. Tagad pasaule lielā mērā ir nomainījusi Krievijas energoresursus, tāpēc preču eksports Krievijai nav īpaši ienesīgs.
Bieži tiek aizmirsts, ka Putins finansē iebrukumu Ukrainā ne tikai ar nelielu izejvielu eksportu vai izvairoties no sankcijām, bet arī kanibalizējot Krievijas ekonomiku. Kā izspiedējam, autoritārajam diktatoram ar valsts kontroli pār 70% ekonomikas, Putinam nekad nepietrūks naudas, jo viņš vienmēr var izmantot autoritāru ekvivalentu “atrast naudu zem dīvāna” vai “rīkoties kā skolas kauslis un šokēt bērnus”. (t.i., oligarhus).
Putins ir iekasējis drakoniskus “liekās peļņas nodokļus” praktiski visam, kas saistīts ar uzņēmējdarbību. Daudzi domāja, ka pērnā gada rekordlielais neparedzētais nodoklis 1,25 triljona apmērā Gazprom un dažiem citiem Krievijas valsts uzņēmumiem ir vienreizējs, taču Putins tikai dubultoja savas prasības un lika palielināt papildu nodokļus ik pēc mēnešiem, tādējādi palielinot ieņēmumus par vēl vienu triljonu rubļu. no lieliem uzņēmumiem un oligarhiem. Sākumā Putins ķērās pie lielāku nodokļu iekasēšanas no uzņēmumiem un cilvēkiem, kuri pēc iebrukuma aizbēga no Krievijas, vēlāk viņš pārstāja maskēties un sāka bez izšķirības konfiscēt naudu un īpašumus.
Putins ir atteicies no jebkādiem ierosinājumiem par atbildīgu fiskālo politiku, īstenojot rekordlielus budžeta deficītus, no zila gaisa drukājot rekordlielas naudas summas, liekot Krievijas bankām un privātpersonām pirkt Krievijas parādus, kā arī izvilkt simtiem miljardu Krievijas suverēnās bagātības, graujot valsts nākotni. Nav pārsteidzoši, ka sarūgtinātās elites, piemēram, oligarhs Oļegs Deripaska, ir spiestas sūdzēties presei, jo visā Krievijā pieaug streiki par zemām algām, neskatoties uz katastrofālo darbaspēka trūkumu valstī.
Daži uzņēmēji apgalvo, ka Putina politiskās reformas kaitē Krievijas ekonomikai vēl vairāk nekā Rietumu sankcijas, kas jau tagad izraisa veselu Krievijas ekonomikas nozaru sabrukumu. Papildus sankcijām vairāk nekā 1000 Rietumu uzņēmumu ir pametuši Krieviju, un Krievijas patērētājiem jau tagad ir grūti atrast pamata produktus, sākot no plaša patēriņa elektronikas līdz automašīnām.
Pa vidu tik atklātai Krievijas ekonomikas aplaupīšanai, iznīcinot to kara dēļ, varbūt nav jābrīnās, ka Prigožina neveiksmīgais pučs nedēļas nogalē neizrādīja lielu Krievijas iedzīvotāju un elites mīlestību pret Putinu. Beigās ne tikai militārie vadītāji, bet arī civiliedzīvotāji pasīvi reaģēja uz “vāgneriešu” kolonnām, kas bez pretestības brauca cauri kontrolpunktiem pa Rostovas-Maskavas ceļu. Pat reģionu gubernatori bija kūtri reaģējuši, līdz šim vēl 21 no viņiem nav izteicis nekādu atbalstu Putinam. Ironiskā kārtā vienīgā krievu grupa, kas ar patiesu entuziasmu steidzās Putina aizstāvībai par Baltkrievijas prezidenta Lukašenko diplomātisko iejaukšanos, bija čečenu brigādes, kuras steidzās uz Maskavu un Rostovu ar Putina ilggadējo sabiedroto Ramzanu Kadirovu priekšgalā.
Šeit ir vēsturisks modelis. No divām pagājušā gadsimta lielajām Krievijas revolūcijām abas veicināja novājinošas ekonomiskās grūtības, ko daļēji izraisīja militārie izdevumi un cīņas kaujas laukos. Galu galā kari nekad nav lēti: ekonomikas analītiķi ir aprēķinājuši, ka kara centienu atbalstīšana Krievijai izmaksā vismaz 1 miljardu dolāru dienā, un tas noteikti nav tas, ar ko Putins rēķinājās, iepludinot miljardus ”Vāgnera” grupai un citiem Prigožina uzņēmumiem vien. Līdzīgi Pirmais pasaules karš iztukšoja cara Nikolaja II kasi līdz viņa atteikšanos no troņa 1917. gadā, kad vairāk nekā 100 darba streiku pārņēma Krievijā plaši izplatītā bada laikā, ko saasināja gan piespiedu iesaukšana, gan militāro veterānu atgriešanās karā. Tas, kas noveda pie Padomju Savienības sabrukuma, bija aukstā kara izmaksu pieaugums kopā ar zemajām naftas cenām un smagu ekonomikas lejupslīdi, kas sagrāva valsti. Šķiet, ka zaudētie kari iet roku rokā ar ekonomisko purvu un režīma maiņu Krievijā.
Jau vairāk nekā gadu mēs runājam, ka Krievijas ekonomika brūk, neskatoties uz apgalvojumiem, ka Krievija ir ekonomiski noturīga. Šī noturība ir nekas vairāk kā Potjomkina sādžas fasāde, ko uztur nevis patiesa ekonomiskā produktivitāte, bet gan valsts izlaupīšana, lai iepludinātu naudu karā. Putins var arī turpmāk atbalstīt savu iebrukumu Ukrainā šādā veidā, taču, to darot, viņš turpina apdīrāt savu tautu. Pagaidām viņš attālinās no tieša ekonomikas sabrukuma un grauj valsts nākotni. Tāpat viņu arvien mazāk mīl savējie, un tādējādi viņš kļūst arvien vājāks. Ekonomiskā lejupslīde nekad nav vienīgais režīma sabrukuma iemesls; bet to nedrīkst arī ignorēt kā neaizstājamu spēcīgu spēku tirānisko režīmu, īpaši karojošo, gāšanai.
Vēsturnieka Daniela Goldhagena 1996. gadā izdotā grāmata ”Hitlera brīvprātīgie bendes” atgādina, ka Trešā Reiha ļaunums pārņēma valsti caur parasto vāciešu līdzdalību viņu pašapmierinātības dēļ. Tas, ko mēs tagad redzam, ir krievu paštaisnā pašapmierinātība ar slepkavniecisko autokrātisko Putinu.
