Nesen medijos varējām lasīt, ka banku sektors Latvijā kopumā 2016. gada pirmajos astoņos mēnešos ir nopelnījis 342 miljonus eiro. Pārrēķinot šo rādītāju, atklājas, ka visa gada laikā banku sektora peļņa sasniegs 513 miljonus. Protams, daļa no minētās peļņas ir iegūta, sniedzot pakalpojumus nerezidentiem, kā arī ārvalstīs, tomēr lielākā daļa nopelnīta tepat tēvzemē. Vienkāršības labad uz brīdi aizmirsīsim par nerezidentiem.
Kaut gan bieži esmu bijis pret dažādu skaitlisko rādītāju salīdzināšanu ar iekšzemes kopproduktu, īpaši jau valsts budžeta izdevumu kontekstā, jo tas var radīt maldīgu priekšstatu, tomēr šoreiz nebaidos to darīt – banku sektora peļņa šogad sasniegs 2,1% no IKP vai apmēram tik, cik prognozētais IKP pieaugums 2016. gadā.
Vēl salīdzinājumam varētu izmantot iedzīvotāju skaitu. Izrādās, ka no katra Latvijas iedzīvotāja, ieskaitot jaundzimušos un pensionārus, banku sektors 2016. gadā nopelnīs 262 eiro.
Nebūtu jau slikti, ja par minēto naudas summu – 513 miljoniem, palielinātos tā sauktais privātais nacionālais kapitāls, tas ir, kapitāla apjoms, kas pieder valsts pilsoņiem. Diemžēl realitātē tas tā nenotiks, jo peļņu sadalīs komercbanku īpašnieki no ārvalstīm vai arī ar retiem izņēmumiem pāris Latvijas pilsoņi. Faktiski minētais kapitāla apjoms agri vai vēlu aizplūdīs no Latvijas ekonomikas.
Gan lasot rakstus, kur atklāta banku sektora peļņa, gan arī tagad, iespējams, daudzi lasītāji vēderā sajūt lidojošus tauriņus vai citas psihosomatisku reakciju radītas sajūtas. Prātā iezogas arī dažādi īpašvārdi, piemēram, “Banka Baltija”, “Citadele”, “Latvijas Krājbanka”. Jā, par banku “Citadele” ir īpaši sāpīgi. Laikā, kad plānoja bankas pārdošanu, jebkuras radošas domas par to, kā panākt, lai banka tiktu pārdota lielam skaitam Latvijas iedzīvotāju, nevis ārzemju kapitālam, netika uzklausītas. Tad nu esam tur, kur esam.
Bet ko mēs, Latvijas vidusšķira, varētu darīt lietas labā? Pirmkārt, jāsaprot, ka cilvēki aizņēmās visos laikos neatkarīgi no pastāvošās politiskās iekārtas – vai tā būtu bijusi sāls sauja, vai arī liela nauda. Pieprasījums pēc aizņemtas naudas bija, ir un būs. To pierāda arī lielais mini kredītu pieprasījums, kuru radītā milzīgā peļņa pat nav ietverta augstākminētajā rādītājā.
Ko tad likumdevējs, ko paši esam gadu gadiem vēlējuši, ir mums atļāvis darīt? Viens variants – vietējā banka. Bet vai tad kārtējā banka, kas piederētu pāris apķērīgiem indivīdiem, vai arī valsts izveidota neefektīva barošanās sile ar ārvalstīs aizņemtu kapitālu ir tas, ko patiešām Latvijai šobrīd vajag?
Atbildē ir – nē. Patiesība ir tāda, ka neviens cits nevairos privāto nacionālo kapitālu kā tikai paši šī kapitāla turētāji ar savām rokām. Un izveidot banku no nulles ar visām no tā izrietošajām regulējošajām prasībām arī ir ļoti, ļoti sarežģīti.
Tad atliek tikai viens variants, kā nosmelt daļu peļņas no acīmredzami pieprasītās naudas aizdošanas procesa – krājaizdevu sabiedrības. Tās kā juridiskas personas forma ir kooperatīva sabiedrība, tāpēc tās ir relatīvi viegli nodibināt un arī vienkāršāk nodrošināt to darbību. Sanākot kopā vismaz 20 biedriem no viena reģiona, jau ir radies pietiekams pamats, lai šo lietu uzsāktu. Likums īpaši uzsver, ka arī pašvaldības, biedrības un kapitālsabiedrības var būt krājaizdevu sabiedrību biedri. Te gan jautājums, cik pašvaldības un kapitālsabiedrības šādu iespēju ir izmantojušas?
Latvijā uzskaitē pašlaik ir 28 krājaizdevu sabiedrības, un tajās kopumā ir aptuveni 23 tūkstoši biedru. Gandrīz pusi no biedriem veido Latvijā lielākās krājaizdevu sabiedrības “Dzelzceļnieks KS” biedri ar gandrīz 10 miljonus eiro lieliem aktīviem, gadā nopelnot aptuveni 220 tūkstošus eiro. Bet ir arī vairākas mazās krājaizdevu sabiedrības, kuras pašas sevi ierobežojušas, darbojoties tikai nelielās administratīvās teritorijās, kurās nav iespējams savākt ne pietiekami daudz noguldījumu, ne arī atrast perspektīvus klientus kredītu izsniegšanai. Tām viegli nebūs.
Jāpriecājas, ka arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera vēl nesen apsvēra krājaizdevu sabiedrības izveidi, izmantojot savu biedru bāzi. Šim piemēram būtu jāseko gan visām pašvaldībām, gan nevalstiskajām organizācijām.
Krājaizdevu sabiedrībai paplašinoties, pastāv iespēja, ka tā kā juridiska persona nodibina arī savu meitas uzņēmumu – nacionālajam kapitālam piederošu banku, jo tai jau būtu aktīvi, potenciāli klienti, kā arī administratīvā aparāta iestrādes- līdz ar to nebūtu jāsāk no nulles.
Iezīmēju tikai vienu no iespējamajiem ceļiem, kā Latvijā nokļūt līdz vietējā kapitāla komercbankai, kas piederētu pietiekami lielam pilsoņu skaitam. Atliktu tikai darboties savā valstī pašiem savās interesēs.
Krišjānis Feldmans, ekonomists
