Ķīniešu hieroglifi, kas apzīmē krīzi, bieži tiek tulkoti kā “briesmas” un “iespēja”. Ukrainā ir daudz briesmu. Ir vērts noskaidrot, vai Pekina nopietni uztver šo iespēju. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Atlantijas Padomes Skovkrofta stratēģiskās iniciatīvas vecākais līdzstrādnieks Roberts Menings
Gadu pēc Krievijas barbariskā iebrukuma Ukrainā, Ķīna – Maskavas stratēģiskā partnere – ir izrādījusi pārsteidzošu iniciatīvu Eiropas problēmu risināšanā, piedāvājot 12 punktu pozīcijas izklāsta dokumentu, lai izbeigtu konfliktu Ukrainā.
Pekinas motīvi nav vienkārši.
Ķīna cenšas iedzīt ķīli starp ASV un Eiropu, taču abas šo plānu uztvērušas skeptiski. Turklāt, spēlējot miera nesēju, Pekina cenšas nomazgāt savu tēlu globālo dienvidu acīs, kas, kā parādīja pagājušās nedēļas ANO balsojums, joprojām ir neitrāli attiecībā uz Krievijas karu.
Tas viss neliedz Ķīnai saprast, ka kara izbeigšana ir viņas pašas interesēs. Tātad, ko darīt ar viņas piedāvājumu?
Pirmkārt, tas ir uzticības jautājums. Kopš pirmās kara dienas Pekina ir mēģinājusi ieņemt neiespējamu nostāju, vienlaikus pieprasot neitralitāti, atsakoties nosodīt Maskavas iebrukumu, atkārtojot Krievijas dezinformāciju un paplašinot tirdzniecību, galvenokārt ar Krievijas naftu un gāzi ar atlaidi. Tajā pašā laikā Ķīna ir piesardzīga, lai nepārkāptu Rietumu sankciju robežu, un ir apturējusi vairākus Ķīnas banku un Āzijas infrastruktūras investīciju bankas (AIIB) finanšu darījumus Krievijas enerģētikas projektiem. To var saukt par prokrievisku neitralitāti.
Pagājušajā nedēļā ASV amatpersonas apgalvoja, ka Ķīna apsver iespēju sniegt militāru palīdzību Krievijai, lai gan prezidents Baidens iebilda pret savām augstajām amatpersonām, sakot, ka šādu palīdzību viņš nesagaida.
Neskatoties uz to, Krievijas karš Ukrainā Ķīnai jau ir nodarījis gan reputācijas, gan ekonomiskus zaudējumus. Maskavas iebrukums iedragāja Pekinas ārpolitikas pamatprincipus (kaut arī tie tika piemēroti selektīvi) par suverenitātes ievērošanu un neiejaukšanos. Un kara ietekme uz pasaules ekonomiku Ķīnai ir dārgi maksājusi; tā kā tai pieder aptuveni trešdaļa no jaunattīstības valstu parādiem, tas palielināja saistību nepildīšanas risku, saasinot pašas parādu problēmas. Turklāt bažas par eskalāciju un iespējamo taktisko kodolieroču izmantošanu no Krievijas puses palīdz izskaidrot, kāpēc Ķīna vēlētos, lai karš beidzas un Putins izvairītos no pilnīgas sakāves.
Ķīnas nostāja “Par Ukrainas krīzes politisko noregulējumu” sastāv no 12 punktiem, no kuriem daudzi ir tikai lētas klišejas, sākot ar “Cieņu pret visu valstu suverenitāti”. Mazliet par vēlu, vai ne?
Dokumentā arī atkārtota mantra “Atteikties no aukstā kara mentalitātes” un aicināts izbeigt Rietumu sankcijas pret Krieviju. Rezultātā prezidents Baidens intervijā telekanālam ABC News noraidīja Ķīnas plānu, nosaucot to par “galvenokārt izdevīgu Krievijai”.
Arī Aleksandra Lukašenko uzaicināšana uz tikšanos Pekinā nepalīdz ķīniešu lietai.
Pekina aicina “pārtraukt karadarbību” un “atsākt miera sarunas”, apgalvojot, ka “dialogs un sarunas ir vienīgais dzīvotspējīgais risinājums”. Šādi aicinājumi sasaucas ar iepriekšējiem Ķīnas, kā arī Indijas un Turcijas paziņojumiem. Taču Ķīna apstājas pie tā, neko konkrētu nepiedāvājot, nevēloties faktiski ieguldīt savu politisko kapitālu savā jaunākajā partnerī Putinā.
Un visbeidzot acīmredzamais: ja Ukraina pārtrauktu karadarbību, tās vairs nebūtu, un, ja to darītu Maskava, karš patiešām beigtos.
Pekina jāpaslavē par to, ka dokumentā atzīmēts, ka Ķīna iebilst pret kodolieroču izmantošanas draudiem, turklāt ir arī paziņojums par Ukrainas atomelektrostaciju aizstāvību. Jāatzīmē, ka Pekina arī aicināja “veicināt pēckonflikta atjaunošanu” un paziņoja, ka tā ir “gatava” sniegr savu ieguldījumu.
Amerikas un Eiropas amatpersonas bija skeptiski noskaņotas pret Pekinas iniciatīvu, visinteresantāko atbildi sniedza Volodimirs Zelenskis, kurš to uzskatīja par “svarīgu signālu, ka Ķīna, šķiet, gatavojas piedalīties miera formulā”. Izceļot pozitīvo daļu, Zelenskis, šķiet, ir atklājis Ķīnas blefu, sakot, ka vēlas tikties ar Ķīnas prezidentu Sji Dzjiņpinu. Būtu prātīgi, ja ASV sekotu Zelenska piemēram.
Būtu vilinoši Ķīnas rīcību uzskatīt par tukšiem paziņojumiem, taču tas nav mazsvarīgi, ka Pekina šos principus ir formalizējusi. Neskatoties uz visiem saviem centieniem kļūt par vadošo pasaules lielvaru, Ķīna reti izrāda diplomātiskas iniciatīvas starptautiskās krīzes apstākļos. Vienīgais otrs šāds mēģinājums bija sešu pušu sarunu organizēšana (iekļaujot ASV, Ķīnu, Japānu, Krieviju, Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju) 2003. gadā. Es piedalījos šajās sarunās, un Ķīnai bija konstruktīva loma, lai gan šie centieni galu galā cieta neveiksmi Ziemeļkorejas nepiekāpības dēļ.
Baidena administrācijai nav problēmu pārbaudīt Ķīnas nodomus. Ko Pekina patiešām ir gatava darīt, lai radītu apstākļus, kādos ir iespējamas sarunas?
Ķīna ir pasaulē lielākā kreditore, un tai pirms kara bija ciešas ekonomiskās un militārās saites ar Ukrainu. Ukrainas atjaunošana būs milzīgs izaicinājums, un jebkādi ASV un ES centieni mobilizēt tādas institūcijas kā Pasaules Banka var tikt iedragāti, ja Ķīna nesaskaņos nekādu palīdzību vai neieguldīs globālos centienos.
Ķīniešu hieroglifi, kas apzīmē krīzi, bieži tiek tulkoti kā “briesmas” un “iespēja”. Ukrainā ir daudz briesmu. Ir vērts noskaidrot, vai Pekina nopietni uztver šo iespēju.
