Jaunākais pārtikas cenu šoks, iespējams, ir tikai garša no gaidāmā. Gan centrālās bankas, gan pētnieki ir nobažījušies par to, kā klimata krīze izraisa arvien augstākas pārtikas cenas, un tas tiek ietekmēts ne tikai mūsu maciņos. Par to raksta Zviedrijas mediji
Kafijas cenas strauji pieaug – un turpinās pieaugt. Arī kakao cenas, kā rezultātā rodas sāpīgi dārgas šokolādes tāfelītes. Apelsīnu sulas cena divu gadu laikā bija gandrīz dubultojusies. Olīveļļa tuvojas absurdam cenu līmenim.
Izskaidrojums: ekstrēmi laikapstākļi.
Visredzamākais veids, kā mūs ietekmē klimata pārmaiņas, ir mūsu maciņš. Nekur tas nav tik acīmredzams kā pārtikas cenās. Diemžēl, cenu šoks par rīta kafiju, sulu, Lieldienu šokolādi un salātu mērci, visticamāk, ir tikai sākums.
Pārtikas gigantu gada pārskati sniedz nojausmu par to, kur lietas virzās. Saskaņā ar likumu, biržās kotētiem uzņēmumiem ir jāapraksta uzņēmējdarbībai būtiski riski, ar kuriem tie saskaras. Runājot par klimatu, vēstījums ir skaidrs.
“Globālās sasilšanas izraisīti ekstrēmi un sarežģīti laikapstākļi ir arvien lielāks izaicinājums pārtikas ražošanai. Var kļūt grūtāk iegūt noteiktas preces, kas var izraisīt cenu pieaugumu, kas ietekmēs pārdošanas apjomu,” savā gada pārskatā raksta Axfood (otrs lielākais pārtikas mazumtirgotājs Zviedrijā)
Vienkāršā valodā sakot: klimata krīze padarīs jūsu pārtikas grozu daudz dārgāku.
Augošās pārtikas cenas nav tikai patērētāju problēma. To radītais inflācijas spiediens var likt paaugstināt procentu likmes.
Tas, ko mēs redzam tagad, ir līdzīgs tam, ko Financial Times ziņoja pagājušajā vasarā: centrālās bankas visā pasaulē ir nobažījušās, ka klimata krīzes izraisītās pārtikas cenu kāpums rada inflācijas spiedienu, kas kaitē ekonomikai.
Zviedru debatēs kā pārtikas problēmas risinājums bieži tiek izcelta palielināta pašpietiekamība. Bet tas, pēc visa spriežot, ir mazs plāksteris lielai brūcei. Tā ir taisnība, ka klimata pārmaiņas izraisa garākas veģetācijas sezonas un spēju audzēt labību tālāk uz ziemeļiem, un ar nosacījumu, ka lauksaimniecība pielāgojas sliktākajiem ārkārtējiem laikapstākļiem, tas varētu sniegt labumu mūsu pārtikas ražošanai.
Taču, kā nesen publicētajā ziņojumā norāda Zviedrijas Pārtikas uzņēmumu asociācija: Zviedrija ir ļoti atkarīga no valstī ražotās pārtikas izejvielām, piemēram, sēklām, fosilā kurināmā vai mākslīgā mēslojuma.
“Zviedrijā jau daudzus gadu desmitus esam varējuši uztvert ēdienu un dzērienu kā pašsaprotamu. Tas vienmēr ir bijis veikalos, mums nav daudz jādomā par to, kā tas tur nokļuva (vai kāpēc tas bija tik lēts). Tie laiki ir beigušies.”
Mēs arī turpināsim būt atkarīgi no pārtikas no citām valstīm — un tā ir mūsu pārtikas sistēmas visneaizsargātākā daļa. Pārtikas tirdzniecības rezultātā klimata riski izplatās visā pasaulē ar tā saukto kaskādes efektu. Stokholmas Vides institūta pagājušā gada ziņojums parāda, kā tas notiek un kas ir apdraudēts.
Sliktākajā gadījumā klimata krīze var izraisīt tā dēvēto “vairāku maizes grozu neveiksmi”, kas nozīmē, ka vairāki ”maizes grozi” — reģioni, kuros visā pasaulē ražo daudz pārtikas, piemēram, Krievija vai Kalifornija — vienlaikus piedzīvo ražas neveiksmi. Tad strauji augošās pārtikas cenas var izraisīt arī sociālos nemierus un sliktākajā gadījumā karu.
Tas izklausās pēc distopijas, taču tas jau daļēji ir noticis saistībā ar katastrofālo sausumu, kas skāra Krieviju 2010. gadā. Lielu daļu kviešu produkcijas iznīcināja sausums un tam sekojošie ugunsgrēki. Vladimirs Putins atbildēja, apturot visu graudu eksportu. Kviešu cenas pasaulē strauji pieauga, viena mēneša laikā pieaugot par 50 procentiem.
Daži uzskata, ka tas savukārt lielā mērā veicināja 2011. gada arābu pavasari, kas savukārt veicināja Sīrijas kara uzliesmojumu un tai sekojošo migrācijas krīzi.
Saiknes, protams, ir tālu no tiešām, taču viens ir skaidrs: klimata krīze ir pārtikas krīze. Un ar pārtiku tiek ietekmēts viss, sākot no mūsu ekonomikas līdz globālajai stabilitātei. Labākais veids, kā pārvaldīt šos riskus, iespējams, ir mēģināt pārtikas ražošanu pēc iespējas labāk pielāgot mainīgajam klimatam – gan Latvijā, gan pasaulē.
