Teju trešdaļa Latvijas jauniešu atzīst, ka caurskata savu vecāku viedtālruņus, savukārt tikai 9% ir informēti, ka vecāki pārskata viņu tiešsaistes sarakstes, atklāj Samsung Skola nākotnei aptauja*. Ikviens savā viedtālrunī mēdz glabāt privātu informāciju, tāpēc rodas jautājums, kādos gadījumos un vai vispār ir pieņemami caurskatīt ģimenes locekļu viedtālruņus.
“23% jauniešu vecāku iesaistīšanos viņu digitālajās aktivitātēs uzskata par kontrolēšanu, tajā pašā laikā paši mēdz slepus caurskatīt vecāku sarakstes un sociālos tīklus. Šie dati maina priekšstatu, ka tikai vecāki pārrauga bērnu tiešsaistes darbības, jo redzam, ka digitālajā vidē arī jaunieši “pārbauda” vecākus. Lai ģimenē būtu veselīgas attiecības, svarīga ir savstarpēja uzticēšanās ne tikai dzīvē, bet arī digitālajā vidē,“ saka Samsung Skola nākotnei iniciatīvas vadītāja Baltijā Egle Tamelīte.
Caurskatīt svešu telefonu ir tāpat kā lasīt svešu dienasgrāmatu
“Ikviena cilvēka – gan bērna, gan pieaugušā – viedtālrunis ir viņa personīgais īpašums, kurā var glabāt privātu informāciju, tāpēc slepus caurskatīt svešu telefonu, pat ja tas ir jūsu bērna, būtībā ir morālas dabas pārkāpums. Tas ir līdzīgi kā lasīt bērna dienasgrāmatu,” saka Latvijas Universitātes Izglītības, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore, Izglītības zinātņu un pedagoģiskās inovācijas nodaļas vadītāja un Samsung programmas “Skolēna Digitālais IQ” eksperte Zanda Rubene.
Z.Rubene uzskata: “Ja vecākiem interesē bērnu sarakstes vai viedtālrunī esošie foto un video, tad jāpalūdz, lai viņš pats tos parāda vai par tiem pastāsta. Turklāt, ja jaunietis to nevēlas, ir jārespektē viņa izvēle nedalīties ar savu privāto informāciju. Pie tam dažkārt visai daudz par jaunieša emocionālo stāvokli var uzzināt arī no publiski pieejamās informācijas viņa sociālajos tīklos.”
Nevis apsmej, bet paskaidro
27% aptaujāto jauniešu atklāja, ka viņi mēdz caurskatīt vecāku viedtālruņus, lai pārbaudītu sarakstes un sociālo tīklu profilus. 84% jauniešu zina, kādas lietotnes vecāki izmanto, 72% pārzina vecāku biežāk apmeklēto mājaslapu sarakstu, savukārt trešdaļa (32%) pat zina vecāku sociālo tīklu paroles. Tajā pašā laikā tikai 29% jauniešu ikdienā mēdz vecākiem pajautāt, kā viņiem sokas ar komunikāciju internetā.
Z. Rubene uzsver, ka “privātums attiecas ne tikai uz bērnu, bet arī uz vecāku viedierīcēm – arī jaunietim jālūdz atļauja, pirms ķerties pie vecāku telefoniem, jo arī mammai un tētim ir tiesības ierīcē glabāt personisku informāciju. Cits jautājums ir sociālie tīkli – ja vecāku profili tajos ir publiski, tad jaunietis jebkurā laikā var apskatīt, ar ko vecāki draudzējas un ko publicē. Ja vecāki sociālajos tīklos piereģistrējušies nesen un vēl tik labi nepārzina visas funkcijas, tad bērniem būtu ieteicams ne tikai palīdzēt, paskaidrojot, kā darbojas viens vai otrs sociālais tīkls, bet arī informēt vecākus, ja viņi ir publicējuši ko neatbilstošu.”
Viņa min piemēru, kad kāds no vecākiem, tikko piereģistrējies sociālajā vietnē Facebook, uz sava profila sienas sarakstās ar kādu draugu, domādams, ka šī sarakste ir privāta, un nemaz nenojauzdams, ka to var izlasīt jebkurš cits lietotājs. Šajā gadījumā jaunietim vajadzētu nevis apsmiet vecākus, kas “nemāk lietot Facebook”, bet gan palīdzēt, paskaidrojot, ko viņi dara nepareizi un kā atšķirt privātu no publiskas sarakstes.
