Vēsturiskais notikums risinājās 1891.gada oktobrī, kas Krievijai nebija nesis nepieciešamo kartupeļu ražu. Kurzemes guberņā, kurā tolaik ietilpa arī Ventspils, kartupeļi bija labāk ienākušies. Bailēs no bada, kāds plosījās Krievijā, sākas ventspilnieku pretdarbība kartupeļu izvešanai uz ārzemēm.
Protestos kopumā piedalījās aptuveni 700 personu, dumpis sakaitina un nobiedē varasvīrus, pilsētā ieved karaspēku, izraisās sadursme ar neapbruņotu cilvēku pūli. Kāpdamies atpakaļ, vairāki cilvēki iet bojā Ventas ūdeņos. Protestētāji savas dusmas vērš pret vietējiem kārtības uzturētājiem – gorodovojiem, – diviem pat tiek norauti uzpleči. Lai arī galvenos dumpiniekus apcietināja, tomēr galu beigās kartupeļu kuģu ceļojums tika apturēts.
Kartupeļu dumpja notikumi rakstnieka Herberta Dorbes vēsturiskajā prozā aprakstīti romānā “Pie Ventas grīvas” (1973). Rakstnieks sava romāna pamatam izmantojis skolotāja Jāņa Sviestiņa notikumu atstāstu:
„Sestdien, 5.oktobrī 1891. g. no rīta Ventspils apriņķa policijas valdē ieradušies seši strādnieki ar priekšlikumu, ka policijai vajadzētu apturēt divu kuģu lādēšanu ar kartupeļiem, kurus nodomāts izvest uz ārzemēm, jo tāda izvešana var radīt Kurzemē tādu pašu badu, kāds ir Krievijā. Policijā viņiem aizrādīts, ka šāda aizliegšana būtu pretlikumīga, tomēr apsolīts griezties šai lietā pie Kurzemes gubernatora. Pirmdien, 7. oktobrī, plkst. 2 pēc pusdienas pie Ventspils policijas pristava Ģintera ieradies I ģildes tirgotāja Mālera sūtīts cilvēks, kurš ziņojis, ka ostmalā, pie Mālera spīķeriem, pulcējoties ļaudis, kuri neļaujot lādēt kartupeļus divos tur stāvošos kuģos. Pristavs devies uz ostmalu, kur bijis ap 120 cilvēku, un mēģinājis aizrādīt uz ļaužu pretlikumīgo rīcību, ieradies arī apriņķa priekšnieks, bet ļaudis nav ņēmuši vērā viņu norādījumus. Pūlis arvien vairāk pieaudzis. Kā barveži bijuši Pēteris Zvingulis un Jēkabs Adītājs, kuri uzmundrinājuši citus neļaut kuģus lādēt. Adītāju arestēja, bet pūlis viņu atsvabināja. Tā kā Ventspilī bija tikai 12 gorodovoju, policijai nebija iespējams pretoties. Deva rīkojumu lādēšanu pārtraukt, un tad pūlis izklīda.
(..)Trešdien, plkst. 7.30 no rīta, kad ostmalā ieradās policija, tur jau bija 300 cilvēku, kuri uzbudināti ziņoja, ka viņi nepielaidīs kuģu lādēšanu. Izaicināja vietējos kareivjus – ap 50 cilvēku, tomēr viņiem arī neizdevās novērst „dumpi”. Tādēļ kuģu lādēšana nevarēja notikt. Ieradās Liepājas policmeistars fon Vilkens, kurš arī mēģināja pierunāt nepretoties, tomēr arī tas palika bez sekmēm, jo piektdien, 11. oktobrī, ostmalā atkal sapulcējās līdz 800 cilvēku, kuri, neskatoties uz to, ka no Liepājas bija ieradušies 30 gorodovoju, nepielaida kuģu lādēšanu.
No „dumpinieku” puses bija dzirdami šādi vārdi: „Izvest kartupeļus uz ārzemēm nepielaidīsim, – lai tos ved mūsu bada cietējiem brāļiem uz Krieviju!” Kāds Pēde, griezdamies pie policmeistara, iesaucās: „Jūs droši vien kalpojat vācu, bet ne krievu ķeizaram, kad tā rūpējaties par kartupeļu izvešanu uz Prūsiju.” Fon Vilkens sagrāba Pēdi un nodeva žandarmam, bet pūlis tūliņ viņu atsvabināja. Kādi 30 vīri metās virsū gorodovojam G., kuru piekāva, tā, ka viņam sāka pa muti un degunu tecēt asinis. Kāvienus dabūja arī vēl daži citi grodovoji. Vienu vilka uz upi slīcināt. Atskanēja arī saucieni, ka Liepājas policiju vajaga sasiet un iemest Ventā. Diviem gorodovojiem noplēsa uzplečus. Policmeistars Vilkens uzzināja, ka patiesībā kartupeļi pieder nevis I ģildes tirgotājam Māleram, bet II ģildes tirgotājam Zebam, kuram nebija tiesības tirgoties ar ārzemēm, kādēļ lādēšanu pārtrauca.
Tiesu Palāta tomēr sauca pie atbildības par pretošanos policijai kādus 11 dalībniekus. Diviem no apsūdzētajiem piesprieda 1 ½ g. cietuma, četriem – 8 mēn. un citiem 4 mēn.”
Rakstniekam Jāņa Sviestiņa atstāsts izrādās gana apjomīgs materiāls, lai radītu savu dumpja versiju, kurā dumpja dalībnieki kļūst arī par romāna galvenajiem tēliem.
Diezin ko Dorbe rakstītu par mūsdienu dumpjiem?
