Iespējams, nevis Ukraina vai Krievija, bet Ķīna un ASV izšķirs, kā tas galu galā beigsies. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Londonas Universitātes koledžas vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Vladimirs Pastuhovs
Radusies nepieciešamība izteikties par sāpīgu tēmu – par nevēlamiem, bet tāpēc ne neticamiem kara iznākuma “sliktajiem scenārijiem”.
Atteikšanās apspriest šos sižetus, pamatojoties uz to, ka tie ir “nepareizi” un “nepieņemami” no morāles viedokļa, protams, ir slavējami kā piemērs solidaritātei ar Ukrainas tautu, kas cīnās pret ļauno agresoru, taču maz ticams, ka tas palīdzēs pareizi orientēties jaunās pasaules kārtības laiktelpā, kuras pirmo prezentāciju, acīmredzot, mums bija nelaime novērot visa pagājušā gada garumā.
Putins, manuprāt, ir vēsturiska figūra, kas nejauši nāca pie varas laikā, kad Krievijā vienlaikus iezīmējās divas tektoniskas vēsturiskas nobīdes. Pirmkārt, tā ir vienmērīga Krievijas pāreja no “pirmās rindas” uz “otršķirīgu” valsti, un, pateicoties Putina politikai, iespējams, “trešajā” šķirā (process lielā mērā ir objektīvs un demogrāfiski noteikts, kur Putina loma ir būt katalizatoram).
Otrkārt, tas ir Krievijas tranzīts no Eiropas uz Āziju, tas ir, no Eiropas tipa valsts atpakaļ uz Ordu, kur Putinam ir nozīmīgāka trigera loma. Kara beigu perspektīvas, manuprāt, ir jāskata šo divu procesu kontekstā.
Savā ziņā publicisti, kuri daudz un ar prieku raksta par Rietumiem negaidītu notikumu pavērsienu, kad ukraiņu tauta un tās vadonis Zelenskis pārvērta pelnos pēc “Afganistānas scenārija” tai sagatavoto “zibenskara” plānu, maldās. Rietumu politiskajiem astrologiem pārsteigumu sagādāja ne tikai Kijiva, kuras kapitulācija bija gaidāma trīs dienu līdz divu nedēļu laikā, bet arī Maskava, kas Rietumu sankcijām nepadevās ne trīs mēnešu, ne sešu mēnešu, ne gada laikā. Tātad rezultāts pēc nepiepildītajām prognozēm faktiski ir 1:1. Gan Ukrainai, gan Krievijai izdevās spēli pārnest “ilgajā” ar ārējo partneru atbalstu: Ukrainai – ASV un tās sabiedrotie, Krievijai – Ķīna un citas bijušās “trešās pasaules” valstis, kas pretendē kļūt par “otrās” vai pat “pirmās”.
Nevar izslēgt iespēju, ka, pirmkārt, Ķīna, kam seko Indija, Brazīlija, Turcija, Dienvidāfrika un pat Saūda Arābijas “pieliks plecu” Kremlim. Ķīnai zināmās robežās (līdz Kremlis pa īstam nepaķēra “sarkano pogu”) pašreizējais konflikts ir ģeopolitiski izdevīgs, pārējie vienkārši ir gatavi no tā gūt labumu. Šajā situācijā Krievija virzīsies uz leju pa diagonāli, lēnām pārvēršoties par Āzijas tipa “otrā vai trešā” līmeņa valsti Ķīnas paspārnē. Var strīdēties par to, cik ļoti tas atbilst Putina paradigmai “piecelties no ceļiem”, taču ar pastāvīgu “piesūknēšanu” no austrumiem, Krievijai pietiks resursu, lai karotu vēl ilgu laiku. Bet arī Ukrainā tie acīmredzot ātri nebeigsies, jo šajā situācijā Rietumiem būs grūti atkāpties, neskatoties uz visiem “noderīgo idiotu” armijas centieniem.
Man šķiet, ka cīņā par Ukrainu, kas gandrīz nepārtraukti turpinājās visas trīs pēcpadomju perioda desmitgades, Rietumi, sava “eiropeiskā gambīta” aizrautībā, neievēroja karalieni – Ķīnu. Rezultātā tā tagad var tikai iemainīt Ukrainu pret Krieviju (kas nonāks Ķīnas rokās). Cik lielā mērā šāda apmaiņa ir līdzvērtīga, tas nav manā ziņā. Vienkārši spēles gaitā pēkšņi noskaidrojās, ka otrpus galdam sēž pavisam cits šahists, bet tas, kurš iepriekš par šahistu netika uzskatīts, izrādījās tikai viena no figūras projekcijām uz galdiņa.
Grūti pateikt, cik ātri ASV sapratīs notikušo – to iekšpolitiskā situācija neveicina adekvātu uztveri par nestandarta tradicionālo, gadu desmitiem turpinošos partiju turpinājumu. Bet, ja viņi nobremzēs, tad pēc kāda laika viņi atklās, ka viņiem tiešām ir kopīga robeža ar Ķīnu, ejot cauri Donbasam un es nebaidīšos no šī vārda – Hersonai.
Tas būs jauns ūdensšķirtne, 21. gadsimta “dzelzs priekškars”, kur Ukrainai tiks piešķirta VFR, bet Krievijai – VDR loma.
Jauna “dzelzs priekškara” perspektīva Austrumeiropā, turklāt zem “Ķīnas mūra”, tiek uztverta kā tīri spekulatīva, ja vien ir cerība uz kādas konfliktā iesaistītās puses militāru sakāvi.
Maskavai tā nosacīti ir Kijivas ieņemšana vai Ukrainas armijas galveno spēku iznīcināšana kādā stratēģiskā katlā, Ukrainai tā nosacīti ir visu okupēto teritoriju, arī Krimas, fiziska atbrīvošana.
Manuprāt, tas ir iespējams tikai tad, ja kāda no pusēm pirmā sāks avantūristisku stratēģisku ofensīvu, kas ļaus otrai pusei izmantot situāciju un veikt atbildes triecienu. Ja pušu nostājas netiks izpaustas, tad līdz 2023. gada beigām partija nonāks cungcvangā, tas ir, plānota uz daudzus gadus veidota resursa, pozicionāla kara stadijā, kur reāli sacentīsies ASV un Ķīnas ekonomikas. Šo variantu es neuzskatu par galveno scenāriju, bet neizslēdzu to.
Šajā gadījumā ar laiku Ķīnas miera plāns dzirkstīs jaunās krāsās. Bet tā slepeno nozīmi viņi sapratīs tikai tad, kad kļūs acīmredzams, ka tas ir adresēts nevis Krievijai un Ukrainai, bet gan ASV. Sapņi par “lielo darījumu ar Rietumiem” (“idiotu sapņi”) noteikti piepildīsies, bet ne Maskavā, bet gan Pekinā. Viņi panāks vienošanos un saņems procentus par darījumu, atzīstot viņa “pirmās nakts tiesības” uz Maskavu. Nu, bet ASV un to sabiedrotie iegūs Ukrainu, kas kopā ar Taivānu kļūs par lielāko Amerikas “sauszemes lidmašīnu bāzes kuģu bāzes vietu”. Savā ziņā paradoksālais oksimorons par ģeopolitisko “zemūdeni Ukrainas stepēs” kļūs par realitāti.
Ir viena būtiska atšķirība tajā, kā Maskava un Pekina runā par mūsdienu pasauli. Maskavas plāns vienmēr paredz iegūt kontroli pār visu Ukrainu ja ne mazgājot, tad rullējot. Lai to izdarītu, viņiem ir “āķis un spainis” – divi savstarpēji saistīti elementi: teritoriālās koncesijas un denacifikācija (patiesībā Ukrainas pilnīga demilitarizācija, padarot to neaizsargātu pret jaunu agresiju, kas karāsies virs tās kā Damokla zobens). Tas ir Ukrainas kapitulācijas plāns, kuru tieši šī iemesla dēļ tā nekad nepieņems.
Ķīnas plāns šķiet pretrunīgs: no vienas puses, šķiet, tas atbalsta Krievijas teritoriālās pretenzijas, no otras puses, atzīst Ukrainas integritāti un suverenitāti. Patiesībā pretrunu nav. Vienkārši Ķīnai nav mērķa dot ieguldījumu Kremļa maldīgo panslāvistisko ambīciju īstenošanā. Tai ir savas visas Ķīnas ambīcijas, un tai nav absolūti nekādas vajadzības panākt Krievijas kontroli pār Ukrainu. To, ko Ķīnai vajag Ukrainā, tā pati paņems uz līguma pamata. Tāpēc Ķīnas plāns principā paredz spēcīgas un suverēnas Ukrainas saglabāšanu ar netiešu protektorātu no ASV.
Brīdī, kad jauno “lielvalstu” kopīgie mērķi tiks sasniegti, viņi aiz pavadoņu mugurām vienosies. Bet viņi panāks vienošanos nepavisam ne tā, kā Kremlis būtu sapņojis. Vienīgā formula, kas būs “pārdodama” Ukrainā, ir frontes līnijas atzīšana par faktisku pagaidu robežu ar vienlaicīgu atlikušās neatkarīgās Ukrainas pilnīgu militarizāciju un tās pārtapšanu par slāvu Izraēlu. Tajā pašā laikā tās iestāšanās NATO un NATO kontingentu un bāzu izvietošana tās teritorijā kļūst par praktiski neaizstājamu nosacījumu šādam kopīgam darījumam. Domāju, ka līdz tam laikam Ķīnas rokās būs iespaidīgi argumenti, kas ļaus tai pārliecināt Maskavu, ka šāds iznākums ir viņas pašas interesēs. ASV argumenti dialogā ar Ukrainu šodien ir acīmredzami.
Šajā gadījumā Krievija nonāks lēni uzkarstošas šaujampulvera mucas pozīcijā. Temperatūra valstī paaugstināsies, un nebūs iespējams atdzesēt sistēmu, noņemot lieko enerģiju caur militāro izplūdes cauruli. Vieglu upuru nebūs. No Rietumiem Krieviju cieši spiedīs ASV un sabiedrotie, no austrumiem – Ķīna. Un tad sāksies pats interesantākais. Bet tā jau seriāla otrā daļa. Par to būtu jāraksta atsevišķi.
